ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

«Apustuļu darbos» (11:26) mēs lasām, ka nosaukumu jeb iesauku — kā nu to labāk dēvēt — «kristieši» vis­pirms sākuši lietot Antiohijas iedzīvotāji, kuri bija pa­gāni. Kā šis nosaukums radies? Izrādās, ka ar vārdu «hristos» grieķu valodā tulko ebreju «mesija», kas no­zīmē «ieziestais», «svaidītais». (Tā laika helēniskās pa­saules cilvēkiem šā vārda pielietojums kādas ticības pie­kritēju apzīmēšanai licies smieklīgs un nejēdzīgs. Viņi paši ieziedās jeb iesvaidījās tikai aiz higiēniskiem vai medicīniskiem apsvērumiem, un tā bija ikdienišķīga kos­mētiska procedūra, kaut kas līdzīgs, piemēram, zobu tīrī­šanai mūsdienās.)

Ar laiku kristieši pie šīs iesaukas pierada un sāka paši to lietot. Taču pirms tam viņi sevi dēvēja par «svē­tajiem», «brāļiem», «-izredzētiem», «gaismas dēliem», «mā­cekļiem», «trūcīgajiem», bet visbiežāk par «nacariešiem». Tā, Mateja evaņģēlijā mēs lasām: «Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā ar vārdu Nacarete, lai piepildītos pra­vieša vārdi, kas sacījuši: «Viņu sauks par Nacarieti»» (2:23). «Apustuļu darbos» augstais priesteris Ananija par Pāvilu saka: «Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīs­tams cilvēks un nemieru cēlējs visu jūdu vidū visā pa­saulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis» (24:5). Tāpat no vairākiem baznīcas tēviem mēs uzzinām, ka Kristus piekritēji ilgu laiku saukti tikai par nacariešiem.

Tātad m. ē. 64. gadā Romā nevarēja būt «kristiešu», kā to apgalvo Tacits. Nacarieši gan bija izveidojuši atse­višķu sektu, taču vēl neizdalīdamies no jūdaisma ietva­riem. Viņi uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdiem, kuri atšķiras no saviem ticības brāļiem vienīgi ar pārliecību, ka Bībeles praviešu pasludinātais mesija jau parādījies Jēzus Kristus personā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka romieši kristiešus neatšķīra no jūdiem, kā to, starp citu, liecina arī vēsturnieka Svetonija piezīme, kurai mēs drī­zumā pievērsīsimies.

Tacitam vispār jāpārmet, ka viņš savos vēstures pār­stāstījumos pieļauj anahronismus. 2. gadsimta sākumā, kad Tacits rakstīja savu darbu, Romā patiešām bija. ne mazums Jēzus piekritēju, kurus tagad jau sauca par kristiešiem, un Tacits sava laika attieksmes vienkārši pārcēlis uz veselu pusgadsimtu agrāku vēstures posmu. Vēsturnieks ziņas laikam būs ieguvis no pašiem kristie­šiem. Tie viņam droši vien izklāstījuši ne tikai to, cik daudz nevainīgu kristiešu nomocīti sakarā ar Romas ugunsgrēku, lai gan šeit būtu piezīmējams, ka par va­jāšanu upuriem, bez šaubām, kļuvuši arī ortodoksālie ebreji, un tāpat pie reizes pastāstījuši par Kristus nāvi pēc Poncija Pilāta sprieduma Tibērija valdīšanas gados, kā arī piebilduši, ka Nerona laika vajāšanās mocekļu nāvē mirušie Kristus piekritēji romiešos izraisījuši līdz­jūtību.

Ņemot vērā visu teikto, varam secināt, ka iepriekš citēto fragmentu patiešām rakstījis pats Tacits, taču 2. gadsimta kristiešu stāstījumu ietekmē viņš nav pa­reizi attēlojis 64. gada, tātad 1. gadsimta vidus, situāciju. Skaidrības labad vēl jāpiezīmē, ka «Annāļu» teksts at­rasts tikai 1429. gadā. Zinot, cik brīvi senlaiku pārrakstī­tāji izrīkojās ar oriģināltekstiem, nav uzskatāms par iz­slēgtu arī tas, ka neskaitāmajās pārrakstītāju paaudzēs kāds uzskatījis par nepieciešamu oriģinālu papildināt ar dažām detaļām, kuras tādā gadījumā būtu vēlāks iesprau­dums. Varētu jau arī būt, ka kristietībā pārgājušo ro­miešu acīs pārrakstītājs ir gribējis reabilitēt vinu sen­čus un tālab iespraudis piebildi, ka tie jutuši līdzi pir­majiem kristietības mocekļiem un šādā kārtā norobežo­jušies no Nerona noziegumiem. Ja kāds uzskatītu šo tēzi par apšaubāmu, tas nerēķinātos ar pagājušo gadsimtu ļaužu mentalitāti un psiholoģiju, kuriem vēsture šā vārda mūsdienu izpratnē bija gluži sveša. Savos pārspriedumos mēs vēl nereti sastapsimies ar līdzīgiem oriģināltekstu papildinājumiem, lai nesacītu — ar vēsturi izskaistino­šiem viltojumiem, kuri izdarīti it kā augstāku mērķu vārdā.

Runājot par romiešu rakstniekiem, kuri pieminējuši pirmos Kristus piekritējus, otrā vietā mēs nosaucām Plīnija Jaunākā vārdu. Viņš dzimis 52. gadā [1] , miris ap 114. gadu un, kas šeit sevišķi pasvītrojams, bijis tuvs Tacita draugs. Paliekamu vietu vēsturē viņš ieņem ar savu saraksti, kas saglabājusies līdz mūsu dienām devi­ņos sējumos, bet jo sevišķi ar saviem ziņojumiem ķei­zaram Trajānam, kurus viņš tam sūtījis no Bitīnijas, kur Plīnijs Jaunākais no 111. līdz 113. gadam bijis vietvaldis.

Vienā no šādām atskaites vēstulēm viņš par Kristus piekritējiem raksta: «5ī ticība izplatās visās malās, ne t.kai pilsētās un laukos, bet arīdzan visā zemē. Svētnīcas ir tukšas, un jau sen neviens tajās nenes upurus.» Bet tālāk vēl sacīts: «Viņiem ir paradums noteiktās dienās pirms saules lēkta sapulcēties un pielūgt Kristu tikpat kā dievu.»

Daži zinātnieki apšauba šī fragmenta autentiskumu. Pēc viņu domām, tas ir iespraudums, ko 16. gadsimtā izdarījis Džokondo di Verona, vadīdamies no Fēsta sacī­tajiem vārdiem ķēniņam Agripam, par kuriem ir runa «Apustuļu darbu» 25. un 26. nodaļā. Tuvāk ar šo tēzi mēs šeit nenodarbosimies, jo vairums pētnieku Plīnija Jaunākā pieminējumu tomēr uzskata par autentisku. Nav nekāda pamata spriest citādi, tāpēc ka šī lakoniskā infor­mācija nesatur nekā tāda, kas radītu aizdomas, bet -vie­nīgi jau no citiem avotiem zināmo, un proti, ka 2. gad­simta sākumā Romas austrumu provincēs kristietība izpla­tījās tik brāzmaini, ka pagānu svētnīcas palika tukšas un tauta mitējās nest upurus saviem agrākajiem lokālajiem dieviem. Vēl no vēstules mēs uzzinām, ka jaunās reliģi­jas piekritēji pirms saules lēkta pielūguši Kristu kā savu dievu. Plīnijs Jaunākais nevarēja nezināt, kas notiek vina pārvaldītajās provincēs, un būtu dīvaini, ja viņš savās atskaitēs ķeizaram noklusētu šos Romu satraucošos faktus. Kā redzam, ir pietiekami drošs pamats šo fragmentu uz­skatīt par autentisku.

Trešais mūsu pieminētais romiešu autors Svetonijs (ap 70.—160. g.) arī apgrozījās augstākajās galma ap­rindās, un viņu protežēja Plīnijs Jaunākais. Viņa slave­najā darbā «Cēzaru dzīves apraksti» (ap 121. g.) atrodam divas īsas, bet izteiksmīgas piezīmes. Nodaļā par Klaudiju lasām: «Viņš padzina ebrejus no Romas par to, ka tie, kāda Hrestosa uzkūdīti, nemitīgi radīja jukas», bet nodaļā par Neronu: «Ar mocībām tika sodīti kristieši, jaunas un noziedzīgas māņticības piekritēji». Abi šie pieminējumi izturēja stingru zinātnisku pārbaudi un atzīti par autentis­kiem, vienīgi ar to atšķirību, ka otrais neapšaubāmi ir aizguvums no Tacita un tālab nav uzskatāms par pirma- avotu.

Tas arī viss, kas, ir mūsu rīcībā, runājot par kristietī­bas atbalsīm romiešu rakstnieku tekstos. Ja ņem vērā, ka pētnieku galvenais nolūks bija atrast nekristiešu avotos liecības, kas pierādītu, ka Jēzus ir bijis vēsturiska per­sona, tad bez aplinkiem jāatzīstas, ka šo meklējumu iznākums ir visai trūcīgs. Un tā tas ir pat tajā gadījumā, ja pieņemtu, ka visi mūsu pārrunātie fragmenti ir noteikti autentiski. Jo ko tad galu galā mēs no tiem uzzinām? Visi trīs fragmenti radušies vairāk nekā astoņdesmit gadu pēc Jēzus nāves un patiesībā sniedz ziņas drīzāk par pirma­jiem kristiešiem un nevis par pašu Kristu. No šiem pār­lieku lakoniskajiem pieminējumiem varam secināt, ka 2. gadsimta- sākumā kristietībai Romā bija jau daudz pie­kritēju, bet romiešu vidū šai mācībai nebija diezkāda ļabā slava. Tiesa, Tacits un Plīnijs Jaunākais nosauc Kristus personu, bet viņiem pārāk maz par to kas zināms. Tikai pāris vārdos viņi piemin jaunās reliģijas dibinātāju, ku­ram tāpēc vien būtu vajadzējis izraisīt šo autoru interesi, ka desmiti un varbūt pat simti tūkstoši cilvēku jau tad viņu uzskatījuši par dievu. Turklāt ir skaidrs, ka savos rakstos teikto viņi dzirdējuši tikai no citu nostāstiem.