ZENONS KOSIDOVSKIS: BĪBELES STĀSTI

Z. KOSIDOVSKIS

BĪBELES STĀSTI

ZENONS KOSIDOVSKIS

BĪBELES STĀSTI

RĪGA «ZINĀTNE» 1978

No polu valodas tulkojis Voldemārs Meļinovskis

Mākslinieks Viesturs Grants

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu,

K 70304—045_ © Tulkojums latviešu valodā

M8ll(U)-78 Izdevniecība «Zinātne», 1978

Зенон Косидовский БИБЛЕЙСКИЕ СКАЗАНИЯ Серия «Апварснис» («Кругозор») Издательство «Зинатне» Рига 1978

На латышском языке

Перевод с польского Волдемара Мелиноеского Художник Виестур Грант

Savā grāmatā cīņai pret reliģiskiem mītiem esmu izmantojis zinātnisku pierādījumu metodi kā mūsdienu cilvēkam vispārliecinošāku metodi. Balstīdamies uz dau­dzu zinātnieku pētījumu rezultātiem, esmu centies parādīt, kā radušies miti un kādam nolūkam tie kalpojuši, — vārdu sakot, atklāt to vēsturisko vietu un lomu, kuru apzi­nāti slēpa teologi.

Ceru, ka mūsdienu sabiedrībai tik svarīgajā cīņā par laicīgās, racionālistiskās domas uzvaru, par cilvēka intelekta cieņu manai grāmatai bija un joprojām ir sava pieticiga loma.

Zenons Kosidovskis

Parasti manas grāmatas pieskaita pie populārzinātnis­kajam Nemaz nenoniecinot šo visai derīgo literatūras paveidu. es tomēr atzīšos, ka manas pretenzijas sniedzas tālāk. Varbūt es maldos, tomēr uzskatu, ka esmu rakst­nieks, kurš par savas daiļrades materiālu izvēlējies vienkārši zinātnes sasniegumu epopeju. Mani iedvesmo atklā­jums, bet vēl vairāk pats atklājējs kā cilvēks, viņa darbs, viņa sūrā piepūle un dramatiskās grūtības ceļā uz patie­sību, viņa panākumi, par kuriem bieži vien vajadzēja sa­maksāt ar savu veselību un pat dzīvību.

Vai varētu būt vēl kaut kas aizraujošāks nekā kluso pētnieku, ģeniālo un cildeno entuziastu vai nesavtīgo, pēc zināšanām alkstošo klaiņotāju garā virtene, kuri, par spīti visam, sagrāvuši aizspriedumu pēc aizsprieduma un iene­susi aizvien vairāk gaismas mūsu tumšajos prātos? Stāsts par viņu mocekļu gaitām un triumfu ir visbrīnišķīgākā literārā tēma. Visās tajās baismās, kuras vēsture mums nav aiztaupījusi un neaiztaupīs, viņi patiesībā ir vienīgais apstiprinājums un attaisnojums mūsu dzīvei šajā bēdu ielejā. Pārfrāzējot Stendālu, gribētos sacīt, ka cilvēce bez zināšanām būtu akla kā vētras varā pamests kuģis bez balasta.

Ja es rakstu par senatnes kultūru likteņiem, es to allaž daru, meklēdams tieši šo dzīves apstiprinājumu, šo cilvēka progresa vērtīgo pavedienu, kurš izvijas cauri karu, nežē­lības un tumsonības laika griežiem. Es meklēju cilvēku, kurš, pūlēdamies saraut pirmatnējo instinktu un māņticī­bas valgus, tomēr gāja pretim gaišākiem dzīves apvār­šņiem. Viņa moku pilnā ceļa izsekojums cauri laikmetiem un gadsimtiem — tas ir īstais manu grāmatu temats.

Šķiet, nav interesantākas epopejas par cilvēku dzimtas gājienu no troglodīta līdz atoma un kosmosa noslēpumu atklājējam.

Sajā perspektīvajā ainā par visai svarīgu posmu uzska­tāma Vecā Derība. Ar tūkstošiem šķiedru tā ieaužas mūsu kultūrā, tās ietekmē veidojušies paaudžu priekšstati, mūsu valoda un ieražas.

Un tomēr cik maz mums zināms tās saturs! Vecākā pa­audze atceras atlasītus fragmentus, bet toties mūsdienu paaudze, kas uzaudzināta pasaulīgā garā, Bībeli gandrīz nemaz nepazīst. Kā agrāko tulkojumu, tā arī visjaunāko izdevumu arhaiskā valodas plūsma caurmēra lasītāju ne­spēj piesaistīt, bet racionālistisku uzskatu cilvēkus atbaida doma, ka Bībele ir svētie raksti, kur atrodami galvenokārt senlaiku mīti un rituāli priekšraksti.

Taču, pateicoties zinātnieku pūlēm, laika gaitā noskaid­rojies, ka Bībele uzskatāma par pasaulīgu dokumentu, kurā ir krietna tiesa vēstures informācijas. Ja nepieminam dažus sporādiskus mēģinājumus, varam sacīt, ka sistemā­tiski pētījumi šajā jomā sākušies 19. gadsimta vidū. Bet cik fundamentālas, revolucionāras izmaiņas šajā samērā īsajā laika posmā notikušas mūsu uzskatos par Bībeli!

Līdz pagājušā gadsimta vidum šeit darboties varēja tikai teologi. Kā dieva iedvesmotiem, svētajiem rakstiem Bībelei piemita baznīcas iestāžu stingro priekšrakstu ga­rantēta savdabīga imunitāte, kas to pasargāja no zināt­niskiem pētījumiem. Katru mēģinājumu Bībeles tekstus kritiski izvērtēt no lingvistiskā vai vēsturiskā viedokļa ilgi uzskatīja par svē+uma zaimošanu un uzbrukumu reliģis­kiem ticējumiem.

Tolaik valdīja pārliecība, ka Mozus, Jozua, Dāvids, Sala- inans un pravieši patiešām uzrakstījuši attiecīgas Bībeles nodaļas, ka Jahve Sinaja kalnā nosacījis «desmit bauš­ļus», ka Elija ar uguns ratiem uzbraucis debesīs, bet Daniēls neskarts iznācis no lauvu bedres. Ja Bībeles teksts bija pārlieku krasā nesaskaņā ar svētuma jēdziena saturu, komentatori tajā meklēja mistikas pārpilnu alegorisku no­zīmi. Tā, piemēram, austrumnieciskas juteklības caurstrā­votā «Augstās dziesmas» mīlas lirika viņu versijā pārvei­dojās reliģiskā poēmā, kur zem mīļotās būtnes simbola slēpās Jahve, bet kristiešu ērā — Jēzus Kristus.

Mums, dabas zinātņu dižo atklājumu laikmeta cilvē­kiem, grūti apjēgt, ka vēl nesen Bībele tika uzskatīta par vienīgo autoritāti visos jautājumos par apkārtējo pasauli.

savā naivitātē .tik jaukos Bībeles nostāstus par Ādamu, ievu un paradīzes dārzu vairums cilvēku uztvēra burtiski un uzskatīja tos par pēdējo vārdu problēmā par dzīvības aizsakšanos zemes virsū. Kad Darvins 1859. gadā savā pamala «Sugu izcelšanās» attīstīja evolūcijas teoriju, sākas protesta vētra ne tikai Bībeles piekritēju vidū, bet pat dažās zinātnieku aprindās.

Pagajuša gadsimta otrā pusē, kad mūsu redzes loks, pateicoties virknei lielisku zinātnes atklājumu, spēji pa- pla anajas, neatvairāmi vajadzēja sākties izmaiņām arī mušu attieksmē pret Bībeli. Ar tās problēmām beidzot sāka nodarboties patiesi zinātnieki, un pamazām attīstījās liililislika, kuras pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā, la i adas jauna zinātnes nozare ar tai raksturīgām pētnie­cības metodēm, kas ar katru dienu tika pilnveidotas.

Sis izmaiņas veicināja vispārējā atmosfēra Eiropā, kura parvareja līdzšinējo izolāciju un saskārās ar citiem kultū­ras lokiem. Ceļotāji un nepazīstamu kontinentu pētnieki pamodināja dzīvu interesi par Tuvo un Tālo Austrumu lielajām kultūrām. Tad, starp citu, arī atskārta, ka nav nekāda pamata uzskatīt Bībeli par vienīgo «svēto rakstu» grāmatu. Indiešu braminiem taču ir Rigvēda, jaunākā hinduisma piekritējiem — Mahābhārata un Rāmajāna, budistiem Indijā viņpus Gangas, kā arī Japānā, Ķīnā un Mongolijā — Mahājānas grāmatas, parsiešiem — pēdē­jiem zoroastrisma piekritējiem — Zendavesta, musulma­ņiem — korāns. Un šis uzskaitījums vēl nav pilnīgs, jo te vajadzētu nosaukt arī ķīniešu konfuciānisma un taoisma, ka arī japāņu sintoisma svētās grāmatas.

Lai gan šie svētie raksti ir ļoti atšķirīgi, taču, pēc to piekritēju pārliecības, ikvienā no tiem ietverta vienīgā aug­stākās varas atklāta patiesība. Bībele ir tikai viena no daudzām «svētajām» grāmatām, turklāt, pēc piekritēju skaita vērtējot, tā nav liekama pirmajā vietā, jo šajā ziņā daža laba to pārspēj. Kad Bībelei norāva vienreizības oreolu, tā mitējās būt ārkārtējs un neatkārtojams feno­mens un kļuva par vienu no daudzajiem sacerējumiem, kuros izpaužas cilvēces ilgas pēc patiesības. Augsne, no kuras tā izaugusi, ir normāli psiholoģiski un sociāli pro­cesi, bet tie ir vienādi visu kontinentu tautām, neatkarīgi no rasu, valodas un kultūras atšķirībām.