ZENONS KOSIDOVSKIS: BĪBELES STĀSTI

Un tieši šeit meklējams pārpratuma izskaidrojums. Ebreju ciltis «Nin-ti» aizvietoja ar Ievu, kura bija viņu teiksmainā cilvēces pirmmāte jeb «dzīvību devēja sieviete». Bet arī izteiciena «Nin-ti» otrā nozīme («ribas sieviete») ebreju at­miņā nebija izgaisusi. Un tāpēc tautas nostāstos radās ju­ceklis. No Mezopotāmijas laikiem ļaudis atcerējās, ka Ievai ir arī kaut kas kopīgs ar ribu, un, pateicoties šim apstāklim, izplatījās dīvainā versija, ka viņa radīta no Ādama ribas. Šeit mums ir vēl viens pierādījums, cik lielā mērā ebreji savas teiksmas bija aizguvuši no Mezopotāmijas tautām. [5]

Toties nostāsts par Kainu un Ābelu šķiet esam tikai ebreju iztēles auglis. Šajā teiksmā ebreju ciltis pūlējās izskaidrot, kāpēc Jahve, viņu labdarīgais tēvs, nosodījis cilvēci ar nemi­tīgu grūtu darbu, ciešanām un slimībām. Daži Bībeles pēt­nieki domā, ka šajā leģendā saglabājušās vēl arī to konfliktu atbalsis, kādi sirmā senatnē radušies klaiņojošām ganu tau­tām ar ciltīm, kuras sāka nodarboties ar zemkopību un ap­metās vienā vietā uz pastāvīgu dzīvi. Ebreju ciltis tolaik pie­derēja pie ganu tautām, un tāpēc avju gans Ābels viņu uz­tverē kļuva par Jahves mīluli un zemkopja Kaina upuri. Šeit gan būtu atzīmējams, ka cilvēces attīstības vēsturē pa­rasti notika otrādi, un tieši klejojošās lopkopju ciltis uzbruka miermīlīgi noskaņotiem zemkopjiem. Šis subjektīvisms Bībe­les teiksmā katrā ziņā ir ļoti raksturīgs un liecina, ka no­stāsts par Kainu un Ābelu radies ļoti tālā pagātnē, kad ebreji vēl piederēja pie klejotāju tautām. Laikmetā, kad ebreju ciltis jau bija apmetušās uz dzīvi Kānaānā un tām pašām vajadzēja aizstāvēties pret tuksnesī klejojošām ka­reivīgām tautām, šī teiksma jau bija kļuvusi par anahronismu, taču tā saglabājās kā godājams mantojums no tiem laikiem, kad ebreju senči paši vēl bija klaiņojoši lopkopji.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados milzīgu satrau­kumu izraisīja atklājums, kam bija sakars ar Bībeles grēku plūdiem. Kādu dienu vienkāršais Britu muzeja darbinieks Džordžs Smits sāka atšifrēt ķīļraksta plāksnītes, kas bija at­sūtītas no Ninīves un glabājās muzeja pagrabos. Sev par lielu izbrīnu, viņš uzdūrās uz cilvēces vēsturē pirmo poēmu, kurā aprakstīti šumeru leģendārā varoņa Gilgameša darbi un piedzīvojumi. Kādu dienu Smitam likās, ka viņš redz sapni. Uz vairākām plāksnītēm viņš bija atradis grēku plūdu no­

stāsta fragmentus, kas bija pārsteidzoši līdzīgi Bībeles versi­jai. Kad Smits tos publicēja, viktoriāņu Anglijas dievticīgie liekuļi, kuri Bībeli uzskatīja par svētu, paša dieva iedvesmotu grāmatu, sacēla protestu vētru. Viņi nevarēja samierināties ar domu, ka stāstījums par Nou aizgūts no šumeriem. Pēc viņu uzskatiem, viss, ko Smits bija izlasījis, drīzāk bija ne­jauša sīkumu sakritība. Strīdu galīgi izšķirt varētu tikai tad, ja izdotos atrast iztrūkstošās ķīļraksta plāksnītes, taču tas šķita pilnīgi neiespējami. Tomēr Smits nepadevās. Viņš pats devās uz Mezopotāmiju un taisni neticamā kārtā Ninīves milzīgajās gruvešu kaudzēs atrada grēku plūdu nostāsta iz­trūkstošos fragmentus, kuri visā pilnībā apstiprināja viņa tēzi. Par to liecināja tādi identiski fragmenti kā kraukļa un baloža palaišana no šķirsta, kalns, uz kura šķirsts bija nosē­dies, plūdu ilgums, kā arī pati nostāsta morāle: cilvēcei uz­likts sods par grēkiem, bet dievbijīgs cilvēks ticis saudzēts. Protams, ir arī atšķirības. Sumeru Noa saucas par Utnašpi- timu, mīta sākotnējā variantā sastopamies ar daudziem die­viem, kuriem piemīt visas cilvēku vājības, turpretim Bībelē grēku plūdus cilvēku dzimumam uzsūta pasaules radītājs Jahve, kuru mēs redzam visspēcīgu un varenu. Mīta pār­strādājums monoteistiskā garā radies droši vien vēlākā laikā, bet galīgo reliģisko un ētisko padziļinājumu tam acīmredzot piešķīruši no priesteru aprindām nākušie apstrādātāji.

Pieredzējušiem vēsturniekiem zināms, ka teiksmas bieži vien ir izpušķota vēsture un ka tajās nereti ietverts patiesības grauds. Tāpēc radās jautājums, vai arī nostāsts par grēku plūdiem nevarētu būt kādas aizmirstas stihiskas katastrofas atbalss, kura nostiprinājusies cilvēku paaudžu atmiņS.

Šo jautājumu apbrīnojamā kārtā izšķīra lielais angļu arheo­logs Leonards Vūlijs, Oras atradējs. Milzīgā mēslainē, kas gadu tūkstošos bija sakrājusies pie šumeru galvaspilsētas mū­riem, viņš izraka šahtu un četrpadsmit metru dziļumā atklāja šumeru ķēniņu kapenes no trešās tūkstošgades sākuma pirms i mūsu ēras, kurās bija saglabājušies milzīgi dārgumi un pat apbedīto valdnieku mirstīgās atliekas.

Vūlijs, protams, gribēja izdibināt, kas atrodas zem kape­nēm. Kad strādnieki izrakās cauri nākošajam slānim, parādī­jās upes sanesu duļķes, kurās vairs nebija redzamas nekādas cilvēka darbības pēdas. Vai strādnieki jau būtu sasnieguši sākotnējo slāni no tā laika, kad Mezopotāmijā vēl nebija apmeties cilvēks? Izdarot triangulācijas aplēses, arheologs pārliecinājās, ka neskartais pamatslānis vēl nav atrakts, jo

sanesas bija nogulsnējušās augstāk par apkārtējo apvidu un veidoja skaidri nosakāmu uzkalni. Tālākie izrakumi kapu­lauka apvidū deva pārsteidzošus atklājumus. Zem trīs metrus biezā duļķu slāņa atkal parādījās cilvēka apmetnes pēdas: ķieģeļi, gruži, ugunskuru pelni, keramikas lauskas. Šo lausku

Zikurāts Ninīvē. Asīriešu 7. gs. pirms. tn. ē. bareljefs.

veids un tāpat ornamentācija liecināja, ka atradumi pieder pavisam citai kultūrai nekā tie, kuri bija saglabājušies virs dujķu slāņa.

Šāds noslāņojums bija izskaidrojams tikai sekojošā veidā: kaut kādi baismīgi pali iznīcinājuši mums nezināma vecuma un nezināmas izcelsmes cilvēku apmetni, bet, kad ūdens no­placis, ieradušies citi cilvēki, kas atkal sākuši dzīvot Mezopo- tāmijā. Šie atnācēji bija šumeri, kas tad arī radījuši visve­cāko no mums zināmajām pasaules civilizācijām.

Bet, lai uzkrātos gandrīz trīs metru biezs dūņu un duļķu slānis, ūdenim ļoti ilgu laiku vajadzēja šeit sniegties gandrīz niloņu metru augstumā. Aplēsts, ka pie šāda līmeņa visa Mezopotāmija bija kļuvusi par palu upuri. Tātad notikusi vēs­ture reti sastopama, milzīga mēroga, kaut arī lokāla rak­stura kataklizma. Taču cilvēkiem, kas tolaik dzīvoja katastro­fas piemeklētajā apvidū, pēdējais veidoja visu pasauli, un viņiem šie pali nozīmēja grēku plūdus, ar kuriem dievi sodī­juši grēcīgo cilvēci. Nostāsti par notikušo katastrofu gad­simtu tecējumā pārgāja no šumeriem pie akadiešiem un babi­loniešiem. Ebreji tos aiznesa no Mezopotāmijas uz Kānaānu, pārveidoja pēc sava prāta un šo pašu radīto versiju uzņēma starp Vecās Derības svētajām grāmatām.

Visās pilsētās Eifratas un Tigras krastos pacēlās milzīgas savāda izskata celtnes. Tās bija būvētas no kubveida vai apaļiem akmens bluķiem, ko vairākos stāvos sakrāva citu virs cita, celtnes augšdaļu sašaurinot, tāpēc tēs atgādināja kāpņveida piramīdas. Nošķeltajā virsotnē parasti atradās ne­liela, vietējam dievam veltīta svētnīca. Uz turieni veda trejas akmens kāpnes. Dievkalpojuma laikā, skanot kora dziesmām un mūzikas instrumentiem, pa tām svinīgā procesijā soļoja baltās drānās tērpušies priesteri.

Visizdaudzinātākā no šīm piramīdām, ko sauca par «zi- kurātiem», pacēlās milzīgajā, brīnumskaistajā Babilonijas metropolē. Arheologi no gruvešiem izrakuši tās fundamen­tus un sienu apakšējo daļu. Mums noteikti zināms, kāds bija šīs piramīdas arhitektoniskais izskats, jo ķīļraksta plāksnītēs atrasti ne tikai tās apraksti, bet arī zīmējums. Tā pacēlās septiņos stāvos deviņdesmit metru augstumā.