ZENONS KOSIDOVSKIS - BĪBELES STĀSTI

No ceļojošiem tirgoņiem un lopkopjiem viņš bija dzirdē­jis daudz interesanta par Hāranas pilsētiņu un tās ap­kārtni. Hārana atradās pie viena no visdzīvākajiem senās pasaules tirdzniecības ceļiem. Sis karavānu trakts veda no Persijas līča augšup gar Eifratu, Hāranas tuvumā spēji pagriezās uz dienvidrietumiem, sasniedza Kadešas un Damaskas pilsētas un tālāk gar Vidusjūras piekrasti cauri Kānaānai stiepās līdz Ēģiptes robežām.

Slavenais tirdzniecības trakts taisīja ļoti lielu līkumu. Kādēļ gan praktiskie tirgoņi veica simtiem lieku kilometru, bet nedevās no Uras tieši uz rietumiem Kānaānas vir­zienā? Sādā gadījumā viņiem vajdzētu iet cauri drausmī­gajam bezūdens Sīrijas tuksnesim. Tikai ar kamieļiem va­rētu kaut ko tādu iedrošināties, taču cilvēks šos dzīvniekus tolaik vēl nebija piejaucējis. Kā^nastu nesēji dzīvnieki kamieļi parādījās tikai 12. gadsimtā pirms m. ē. Tos piera­dināja beduīni, kas dzīvoja tālos Arābijas nostūros, bet tās bija noslēpumainas zemes un tikai vēlu uznāca vēstu­res skatuvē.

Tera droši vien zināja, ka Hāranas apkaimes zemes ir apbrīnojami auglīgas, tur zeļ augļu dārzi, līgo druvas un plešas plašas ganības. Tāpat viņš zināja, ka tām velgmes pietiekami, jo ūdeni šīm zemēm piegādāja Eifrata un Nār- bali, bet tās zemkopjus nekad nepievīla. Turklāt — un tas bija pats svarīgākais — Hārana bija kļuvusi par sava veida starptautiskas tirdzniecības centru. Tur apstājās tir­goņu karavānas, lai apmainītu no Mezopotāmijas un Ēģip­tes atvestas vērtīgas preces. Tātad Tera tur veiksmīgi va­rēja turpināt nodarboties ar tirdzniecību, tajā pašā laikā nepamezdams novārtā savas dzimtas lopkopju tradīcijas.

Urā šajā laikā bija sākušās visādas likstas. Varenais Babilonijas ķēniņš un diženais likumdevējs Hamurapi cen­tās pakļautajām tautām uzspiest vienotu valsts reliģiju un šajā nolūkā savu cilts dievu Marduku paaugstināja pāri visiem citiem Mezopotāmijas dieviem. Pilsētas, kuras izrā­dīja pretestību, viņš sodīja ar uguni un zobenu, bet to iedzīvotājus aizdzina vergu darbos.

Mēness dieva dedzīgajiem piekritējiem, bet pie tiem pie­derēja ari Tera, neatlika nekas cits kā pārcelties uz tādām dzīves vietām, kuras nevarēja aizsniegt ķēniņa sodošā roka. Tādā kārtā Hāranā bija sapulcējusies prāva izceļo­tāju kolonija. Ar laiku tur tika uzcelta lepna svētnīca un Hārana kļuva par otro pēc Ūras svarīgāko dieva Sina kulta centru.

Teram starp šiem tālajiem ticības biedriem bija daudz paziņu, draugu un tuvu radinieku, tāpēc arī viņš ar visiem dvēseles spēkiem tiecās uz nepazīstamo, bet daudzsološo Hāranas zemi.

-

Teras ģimenei Hāranā klājās labi. Viņš turpināja nodarboties ar tirdzniecību, bet dēliem

'uzticēja gādību par ganāmpulkiem piepilsētas pļa­vās. Apvidus bija neiedomājami auglīgs un cilvēkiem dāsni atmaksāja viņu pūles. Pilsētiņa ar savām baltajām kupolveida mājelēm, kas saulē žilbinoši mirdzēja, pletās apkārtējo zaļo pakalnu vidū. Dienu un nakti tur nerimtīgi čaloja strauti, uzdvesdami spirgtu dzestrumu, bet pļavas un kalnu nogāzes bija kā nosētas ar raibu raibiem zie­diem. Tālāk, rietumu pamalē, saules piestrāvotajās debesīs iezīmējās Antitaura kalnu grēda.

Ābrāms, sargādams viņam uzticētos dzīvnieku pulkus, bieži pavadīja naktis pie ugunskura kopā ar ganiem. Tās bija tīkami vēsas, dziļa klusuma apņemtas naktis, kas pa­mudināja uz pārdomām. Stundām ilgi Abrāms vērās debe­sīs ar mirdzošajām zvaigznēm, izsekodams to ceļu mel­nam baldahīnam līdzīgajās tālēs, un arvien skaidrāk noģida pasaules neaptveramo plašumu, tās diženumu, skaistumu un harmoniju. Viņa sirdī pamazām iezagās apmulsums, jo ticība mēness dievam tur sāka sabrukt. Kādu dienu viņu apžilbināja noģieda, ka Visuma, saules, mēness un zvaigžņu radītājs varēja būt tikai viens vienīgs varens, visuresošs, neredzams, labestīgs, taču dusmās ne­pielūdzams dievs.* Ābrāms savu jauno pārliecību nedo­māja slēpt un atklāti sludināja to pilsētā. Ap reliģijas reformētāju pulcējās neliels viņam uzticīgu un pakļāvīgu cilvēku bariņš. Par jaunā dieva piekritējiem kļuva viņa sieva Sāraja, brāļa dēls Lats un tuvākie kalpotāji, kuriem viņš aizvien bija gādīgs maizes tēvs.

Hāranas iedzīvotāji, kas bija dedzīgi dieva Sina pielū­dzēji, novērsās no Abrāma kā no atkritēja. Mazā jaunā re­liģiskā kopiena, ap kuru pacēlās nepatikas un īgnuma

siena, dzīvoja savu noslēgtu dzīvi. Sektantu bargais, puri­tāniskais morāles kodekss, pievēršanās senču vienkārša­jam dzīves veidam no tā laika, kad tie vēl bija klejotāju lopkopju tauta, jēri, ko jaunās ticības piekritēji apkaimes nokalnēs upurēja nezināmajam, tuvāk neapzīmētajam die­vam, — tas viss izraisīja pret viņiem vērstu nicinājumu un nosodījumu. Pat Tera un Nahors neskopojās ar pārme­tumiem Ābrāmam. Jo sevišķi viņus šokēja tas, ka ar savu zaimojošo mācību viņš bija sajaucis prātu arī jaunajam Latam.

Ģimenes instinkts austrumu tautās ir sevišķi spēcīgs, tāpēc arī Teras dzīves laikā nekas mājās neizmainījās. Ģimenes locekļi joprojām cits citam izpalīdzēja, un visi dzīvoja priekšzīmīgā saskaņā. Tomēr beidzot pienāca diena, kad Tera šķīrās no dzīves. Kā paaudzēs saglabāta teiksma vēstī_, viņam tad bijis divi simti pieci gadi. Lielo mantojumu Abrāms un Nahors taisnīgi sadalīja savā starpā, un ģimene nošķīrās divos nozarojumos. Abrāmu nekas vairs nesaistīja pie pilsētas, kurā viņš bija pieredzē­jis tik daudz nicinājuma un izsmiekla. Viņam jau bija septiņdesmit pieci gadi, taču viņš pēkšņi sajuta ilgas pēc sentēvu klaiņotāju dzīves, pēc plašajām ārēm un melna­jām, no kazu vilnas izgatavotajām teltīm. Tur bija brīves un neatkarības plašā dvesma, tur viņš varēja pēc sirds patikas godināt savu dievu un nest tam dedzināmos upu­rus uz laukakmeņu altāriem, tur bija iespējams mācīt sa­vus ļaudis mīlēt tikumu skaidrību un vairīties no visādiem pilsētas dzīves kārdinājumiem.

Kādu dienu Abrāms pavēlēja saviem ļaudīm posties ceļam.

Viņš bija nolēmis doties uz Kānaānu, par kuru

- stāstīja, ka tā esot reti apdzīvota, tur esot labas

ganības un iespējams nodarboties pat ar tirdzniecību, jo cauri visai zemei uz Ēģipti gāja tirgoņu karavānas. La­bāku dzīvi meklējot, uz turieni bija jau pārcēlusies daža laba semītu lopkopju cilts. Eifratas un Tigras zemēs kļuva pārāk šauri, bez tam iedzīvotāji cieta no nemitīgiem ka­riem, aizvien pieaugošiem nodokļiem un administratīviem spaidiem. Kānaānas vārdu daudzināja gani un tirgoņi, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Abrāms šajā tālajā pusē saskatīja paša dieva apsolīto zemi.

Karavāna, kas, dodamās ceļā, izgāja pa Hāranas vār-

tiem, liecināja par tās īpašnieka pārticību. Priekšgalā, sēdēdami uz lieliem un spēcīgiem ēzeļiem, jāja Abrāms, Sāraja un Lats. Aiz viņiem garā virtenē nāca simts ēzeļu, kas nesa pārtikas krājumus, ādas maisus ar ūdeni, teltis un mantu saiņus. Vēl tālāk nopakaļ gani dzina kazu un aitu barus, bet gājienu noslēdza Abrāma personiskais karapulks, kas sastāvēja no trim simtiem ar stopiem un lingām bruņotu vergu. Ceļi tolaik nebija droši, un vaja­dzēja rēķināties ar tuksneša laupītāju uzbrukuma iespē­jamību. Tāpēc neviens tirgonis vai cilts šeiks neiedrošinā­jās doties ceļā bez bruņotas apsardzes.

Līdz Kānaānai bija vairāk nekā tūkstoš kilometru, taču ceļinieki par garlaicību nevarēja sūdzēties. Rosīgajā tirdz­niecības traktā valdīja nemitīga kustība. Bieži bija sasto­pamas karavānas, kas atgriezās no Ēģiptes, un bārdainie tirgoņi zināja pastāstīt daudz interesantu jaunumu par Kānaānu un vareno faraonu valsti. Abrāma ļaudis iegrie­zās pa ceļam arī ciemos un pilsētiņās, bet kādu dienu no­nāca pat pie lielas, ar mūriem apjoztas pilsētas, kuru sauca par Kadešu.