ZENONS KOSIDOVSKIS - BĪBELES STĀSTI

Radās jautājums, vai Babilonas piramīda nebija rosinājusi Bībeles nostāstu par Bābeles torni. Izcilais franču zinātnieks Andrē Paro šim jautājumam veltīja veselu grāmatu un, di­binādamies uz daudziem pierādījumiem, secināja, ka par to nevar būt ne mazāko šaubu.

Mums nav iespējams šeit izklāstīt visu viņa diezgan kom­plicēto un skrupulozo argumentāciju. Tāpēc apmierināsimies ar galveno pierādījumu pieminējumu.

Atbilstoši Bībeles nostāstam cilvēki, kuri tolaik vēl runājuši vienā valodā, Bābeles torni cēluši Sineāras novadā, ko daži zinātnieki identificē ar Šumeru. Tur lietotais būvmateriāls — ugunī apdedzināti ķieģeļi, kā saistvielu lietojot upes mā­lus, — uz mata atbilst Babilonas piramīdas celtniecībā iz­mantotajam.

Radīšanas grāmatas 11. nodaļas 7. pantā lasām: «… un sa­jauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits citu.» Kāpēc senie ebreji uzskatīja Bābeles torni par cilvēku iedomības simbolu un kādēļ, pēc viņu domām, Jahve tieši tur sajauca valodas Noas pēctečiem? Vispirms jāpiebilst, ka Babilonijas metropoles nosaukums babiloniešu valodā nozīmē «dieva vārti» (bab-ilu), bet ebreju valodā līdzīgi skanošs vārds «balal» nozīmē jaukšanas darbību. Abu vārdu fonētiskās līdzības rezultātā Babilona viegli varēja kļūt par valodu sa­jukuma simbolu pasaulē, jo sevišķi tāpēc, ka tā bija pilsēta, kur runāja daudzās valodās.

Tāpat nav nekāds brīnums, ka ebreji Babilonā un tās pira­mīdā redzēja dievam netīkamas augstprātības un apgrēcības iemiesojumu. Babilonijas ķēniņi uzcēla piramīdu, izmantojot vergu un no dažādām pasaules malām šurp sadzītu kara gūs­tekņu darbu. 7. gadsimtā pirms m. ē. Babilonijas ķēniņš Na- bopolasārs uzsāka senā torņa atjaunošanas darbus un lika, starp citu, tur iegravēt šādu uzrakstu: «Daudzu tautu ļaudis esmu piespiedis strādāt torņa atjaunošanas darbos.»

Pie torņa restaurācijas kā vergus droši vien atdzina arī ebrejus. Viņi saglabāja atmiņas par Bābeles sūro nebrīvi un šīm rūgtuma pilnajām atcerēm ļāva izpausties nostāstā par Bābeles torņa celšanu. Kā mēs vēlāk redzēsim, atmiņas par Bābeles torni vēlreiz izpaudīsies vīzijā par eņģeļu kāpnēm, kas sapnī rādījās Ābrahāma mazdēlam Jēkabam. Kopš Babi­lonijas dienām tad jau bija pagājis liels laika posms, un Kānaānā dzimušās ebreju paaudzes bija gandrīz pilnīgi aizmirsušas pārestības, ko viņu senčiem nodarījuši Babiloni­jas ķēniņi. Tiesa, piramīdas tēls viņu atmiņā nebija izdzisis, taču ieguvis pavisam citu nozīmi un kļuvis par kāpnēm, kas simbolizē cilvēka izlīgumu ar Jahvi.

Teram bija trīs dēli: Harans, Ābrams un Nahors. Vecakais no vi­ņiem, Hārans, pāragri nomira, atstādams tikai

vienu dēlu, Latu. Ābrāms apņēma par sievu savu pusmāsu Sāraju, bet tā izrādījās neauglīga.

Tera bija ļoti bagāts cilvēks.* Viņš dzīvoja skaistā namā ar lielu skaitu kalpu, viņam piederēja vergi, simtiem aitu, zelts un sudrabs, un viņa dēli izpalīdzēja visos darbos un piepilsētas ganībās uzraudzīja, kā tiek uzmanīti ganām­pulki. Turklāt Tera, kas jau sen bija atsacījieš no klejo­tāja lopkopja dzīves veida, nodarbojās vēl ar tirdzniecību. Tātad viņš bija slavenās haldiešu Uras — tā šī pilsēta tiek dēvēta Bībelē — cienījams patricietis. Tā kā Bībelē par to nav atrodamas nekādas ziņas, aizpildīsim šo robu ar arheoloģijas un vēstures iegūtajiem datiem.

Seno šumeru galvaspilsētai tad jau bija krietni vairāk nekā tūkstoš gadu. Šaurajās, cieši sabūvēto māju iežmieg- tajās līkumotajās, nebruģētajās ieliņās atskanēja nepār­trauktas ļaužu čalas. Cauri cilvēku drūzmai spraucās ar nastām apkrautas ēzeļu karavānas vai ari ķēniņa sardzes vīru nodaļas. Tikai tad, kad parādījās baltās linu drānās ģērbušies priesteri, cilvēki godbijīgi pašķīrās.

Augstu pāri pilsētas jumtiem pacēlās konusveida pira­mīda ar mēness dieva Nanarsina svētnīcu virsotnē. Tā bija viens no slavenajiem zikurātiem, kurus daudzināja ne vien Tigras un Eifratas zemēs, bet pat tālajā Ēģiptē, lai gan tur jau kopš seniem laikiem pastāvēja faraonu piramīdas, kas tika uzskatītas par pasaules brīnumu.

Ūras apkaime tolaik līdzinājās ziedošam dārzam. Māk­slīgi radītu lielāku un sīkāku kanālu tīkls no Eifratas laiskās plūsmas pievadīja spirdzinošu valgmi saules svelmē tvīkstošajiem miežu tīrumiņu kvadrātiem, dārzeņu dēstījumiem, olīvkoku birzīm, datejpalmu dārziem un lek­nām pļavu ganīklām. Cik tālu vien sniedzās skatiens, visur redzēja lauku darbos rosāmies puskailus, saulē kā bronza iedegušus kalpus un vergus. Pa Eifratu peldēja ar precēm piekrautas baržas. Pie pilsētas vārtiem un mūriem apmetās apkārtceļojoši tirgoņi un klaiņojošie gani ar saviem tālajā ceļā pagurušajiem lopu bariem.

Teras ģi­menes maja atradas pilsētā turpat pie pašas cie­tokšņa sienas. Divstāvu, no ķieģeļiem celtais un ar kaļķi izbalsinātais nams bija visai izskatīgs, kā jau tas pieklājās Uras brīvā pilsoņa mājvietai. Pa mazo priekšnamu, tūlīt aiz ieejas durvīm, kur ciemiņš baseinā varēja nomazgāt rokas un kājas, ienācējs nokļuva gais­mas pielietā, svaiga gaisa apdvestā bruģētā pagalmā. Uz otro stāvu veda akmens kāpnes. Tur atradās atsevišķas istabas, kuras savā starpā savienoja uz akmens balstiem pacelta ārēja galerija. No slīpā jumta pāri galerijai lietus ūdens brīvi notecēja pagalmā, bet no turienes pa kanālu — uz ielas.

Aiz kāpņu telpas bija izvietota terakota tualete, virtuve, pieliekamais kambaris, pirts un maltuve, kur verdzenes ar rokas dzirnām samala graudus miltos. Pirmo stāvu aiz­ņēma lūgšanas telpa ar ģimenes dieva nelielu tēlu, bet zem akmens grīdas māla zārkos apglabāja mirušos dzim­tas locekļus.

Tera rūpējās par saimniecību, izrīkoja saimi, veda rēķi­nus un nodarbojās ar tirdznieciskajiem darījumiem. Katru dienu no rītiem un vakaros viņš godināja mājas dievu, bet svinamās dienās devās pie piramīdas un tur kvēli pielūdza mēness dievu, kamēr košās drānās ģerbtie priesteri, tau­rēm sidrabaini skanot un kora svētdziesmām viļņojot, svi­nīgā procesijā virzījās augšup un lejup pa zikurāta kāpnēm.

Likās, ka Tera tā ari nodzīvos savu mūžu pārticībā un rimtā mierā. Viņš bija jau krietni gados un sakrājis ne mazums mantas. Taču kādu dienu Tera nolēma aizslēgt mājas divviru durvis, atsacīties no ierastajām ērtībām, uz visiem laikiem pamest dzimto pilsētu un doties jaunā ceļo­jumā uz tālu pilsētiņu, kura saucās par Hāranu un atra­dās Eifratas augšteces baseinā, pie tās pietekas Nārbali.

Tālā senatnē pirmie ceļotāji un vidutāji tirdzniecībā bija klejotāji lopkopji, kuri ar saviem ganāmpulkiem sa­sniedza ļoti tālas zemes. Sākumā viņi izmainīja savus ražojumus — ādas, kazu vilnas audumus, taukus, sviestu, pienu, gaļu — pret tādām precēm, kuras paši neražoja. Ar laiku viņi tomēr apjauda, ka var nopelnīt vairāk, iepēr­kot preces vienā vietā un pārdodot tās dārgāk citā. Sāda veida tirdzniecību veicināja ari tas, ka viņi pastāvīgi atra­dās ceļā, bet ciemu un pilsētu iemītnieki labprāt izmantoja viņu pakalpojumus.

Tera savu mantu bija sakrājis tieši šādā veidā. Vēlāk viņš tomēr atzina,_ka izdevīgāk ir atsacīties no klejotāju dzives, apmesties Urā un kļūt par vidutāju starp draudzī­gajam, bieži vien radnieciskajām ganu ciltīm un viņu preču pircējiem.