ZENONS KOSIDOVSKIS: BĪBELES STĀSTI

Mums vissvarīgākais bija noskaidrot precīzas sakarības parašu, likumdošanas un reliģijas jomā. Grāmatā šai pro­blēmai veltīts daudz vietas, tādēļ šeit piemēra dēļ piemi­nēsim tikai, ka Mozus likumos un desmit baušļos saska­tāma Mezopotāmijas likumdošanas ietekme, ka teiksmas par pasaules radīšanu, grēku plūdiem un virkne citu no­stāstu aizgūti no babiloniešu mitoloģijas, ka pat visa pra­viešu eshatoloģija — pastarā tiesa, sods un atlīdzība pēc nāves, debesis un elle, eņģeļi un sātans — smelta no sve­šiem avotiem. Ar vārdu sakot, visas mūsu reliģiskās kon­cepcijas un konfesionālās reālijas ir vairākus gadsimtus vecākas par Bībeli, no kuras tās esam smēlušies.

Visu šo atklājumu ietekmē mēs uz Bībeli sākām skatī­ties ar citām acīm un, sev par lielu izbrīnu, saredzējām, ka tā ir viens no lielākajiem pasaules literatūras šedevriem, ar vienreizēju reālisma spēku uzrakstīts darbs, kurā verd un mutuļo patiesa dzīve. Dažkārt pat grūti noticēt, ka ba­gātīgais, gleznainais, kustībās un krāsās izstrādātais at­stāstījumu kaleidoskops ar dzīvajiem, miesā un asinīs veidotajiem cilvēku tēliem varējis rasties tik tālā pagātnē un saglabāties līdz mūsu dienām.

Bībeles saturs ir tik bagāts, cik bagāta ir pati dzīve. Idilliskas scēnas tur sastopamas līdzās asiņainām karu ainavām, netiklības un izvirtības aprakstiem un traģiski satricinošām epizodēm. Un cik krāsaina ir tās tēlu gale­rija! Pietiek pieminēt Simsonu, vientulībā pusārprātā un postā pamesto ķēniņu Sauļu vai ari iznesīgo un bezgala veiklo Salamanu, kurš, tirgodamies ar zirgiem un kausē­dams varu, iedzīvojās milzu bagātībā.

Visu šo notikumu augstākais kāpinājums ir Bābeles gūstā aizvestās ebreju tautas kopīgā traģēdija. Bet, kā jau atbilstoši visiem likumiem veidotajā-traģēdijā, arī šeit reizē ar finālu iestājas katarse, apskaidrotība un reabili­tācija. Trimdiniekiem Babilonā nemaz neklājās tik ļauni, taču viņus kremta ilgas pēc dzimtenes. Sēdēdami Eifratas krastā, viņi dziedāja savus nožēlu psalmus un nezaudēja cerības, ka ari viņiem reiz atausis brīves rīts.

Kad persiešu ķēniņš ļāva trimdiniekiem atgriezties mā­jup, viņi, paciezdami visas grūtības un mokas, pa tuksne­šiem un kalnu grēdām steidzās uz dzimto zemi, lai uz sagrautās un izpostītās Jeruzalemes drupām celtu jaunu dzīvi. Pieredzētās ciešanas vairākus praviešus paskubināja sludināt cilvēka tikumisku pilnveidošanos, sabiedrisku taisnīgumu un augstākās kārtas monoteismu, kas balstījās uz ticību, ka Visumu pārvalda viens vienīgs dievs.

Tāda, lūk, man šķita Bībele, kad es ķēros pie šīs grā­matas uzrakstīšanas. Galvenās grūtības radīja tas, ka vajadzēja rīkoties ar divējādu materiālu: no vienas puses, ar Bībeles tekstiem, bet no otras, — ar milzīgu daudzumu zinātnisku atziņu, kuras tur aprakstītos notikumus parā­dīja citādā gaismā. Abi šie elementi bija jāsaliedē vienā grāmatā, bet tā nedrīkstēja būt zinātnisks traktāts un pat ne populārzinātnisks apcerējums.

Bija jāpanāk, lai lasītāji iepazītos ar Bībeles saturu un to izlasītu atbilstoši šodienas zinātnes izpratnei. Tādēļ es grāmatu veidoju divās plūsmās: atsevišķi sniedzu Bībeles tekstus un atsevišķi komentārus. Tādā kārtā radās šī maz­liet dīvainā un riskantā forma, kura, kā es ceru, tomēr pārāk neapgrūtinās lasīšanu.

Izklāstīdams Bībeles tekstus, es centos tos pasniegt, cik vien iespējams, saprotamā veidā, lai šodienas lasītājs tos varētu lasīt bez īpašas piepūles.

Visumā es centos konsekventi pieturēties pie divplānu kompozīcijas principa. Taču tādos gadījumos, kad fabulu bija iespējams papildināt, vērst krāsaināku vai dzīvāku ar arheoloģiskos atklājumos iegūtu papildu informāciju, es nešaubīdamies to darīju. Tas attiecas,_ piemēram, uz Oras pilsētu un reālijām, kas nostāstu par Ābrahāmu dara plastiskāku un dzīvāku.

Bija vēl cita problēma, ap kuru nācās ne mazums nopū­lēties, un proti, daudzu Bībeles epizodu psiholoģiskie pamatmotīvi. Bībele šajā ziņā ir visai atturīga, lai gan dažkārt sniedz neskaidrus, grūti atminamus mājienus. Kā­pēc Ievīti Koraha vadībā sacēlās pret Mozu, kāpēc viņam paklausīt liedzās paša tuvinieki, kāpēc virspriesteris Arons atteicās no Jahves un nodibināja zelta teļa kultu? Tādu intriģējošu jautājumu Bībelē ir ļoti daudz. Ja es iedroši­nājos uz dažiem no tiem atbildēt, tad aizvien meklēju attaisnojumu vai nu pašā Bībeles tekstā, vai arī loģiskā secinājumā, kas pats par sevi izrietēja no apstākļiem, kādos norisinājies attiecīgais atgadījums.

Iesākumā dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neizveidota un tukša, un mūžīgā tumsā iegrimusi. Visapkārt ple­tās tikai ūdeņi, un dieva elpa lidinājās pār tiem.

Tad dievs sacīja: lai top gaisma! Redzēdams, ka gaisma ir laba, dievs to atšķīra no tumsas un nosauca gaismu par dienu, bet tumsu — par nakti.

Nākamajā dienā dievs starp ūdeņiem radīja debess velvi, kura ūdeņus sadalīja divās daļās: tādos, kas bija uz zemes zem debess, un tādos, kuri mākoņu un lietus veidā sijājās debesīs.

Trešajā dienā dievs savāca zemes virsū esošos ūdeņus vienkop, un tādā kārtā radās sausums. Un dievs nosauca ūdens krājumu par jūru, bet sausumu — par zemi. Pēc tam viņš pavēlēja, lai zeme apaugtu ar dažādiem augiem, kas nobriedina sēklu, un kokiem, kas nes katrs savus augļus.

Ceturtajā dienā dievs radīja debessķermeņus, kas spī­dēja debess velvē: lielāko, lai tas apgaismotu dienu, un mazāko — naktij. Tā tapa saule un mēness, kas atšķīra dienu no nakts un rādīja gadalaikus, kā arī diennaktis un gadus. Un tāpat neskaitāmā daudzumā viņš debesī iede­dza zvaigznes.

Piektajā dienā dievs radīja jūras zvērus un citas dzīvas būtnes, kuras mīt ūdenī, kā arī putnus, kas lidinās debe­sīs. Un dievs svētīja tos un sacīja: vaislojieties un vairo­jieties, un piepildiet jūras ūdeņus un tāpatās arīdzan gaisu.

Sestajā dienā dievs radīja lopus, rāpuļus un citus kusto­ņus, kas staigā zemes virsū. Pašās beigās viņš radīja cil­vēku pēc sava ģīmja un līdzības, lai tas valdītu pār zivīm jūrā un pār lopiem un putniem apakš debess un tāpat pār visu zemi un rāpuļiem, kas ložņā zemes virsū.

Septītajā dienā dievs atpūtās no visiem saviem darbiem, Šo dienu svētīdams un padarīdams par svētu atdusas dienu uz laiku laikiem.

Tālu austrumos auglīgā līdzenumā dievs Jahve dēstīja dārzu, ko dēvē par paradīzi, un ielika tajā Ādamu (burtiskā tulkojumā — cilvēku), lai tas dārzu uzraudzītu un koptu. Tur auga daudz dažādu koku, kurus bija jauki uzskatīt un kuri savu krāšņo augļu dēļ bija ļoti derīgi.

Bet pašā paradīzes vidū bija «dzīvības koks» un «labā un Jaunā atzīšanas koks».

Paradīzes dārzā tecēja liela upe, kas piegādāja augiem valgmi. Vietā, kur upe šķērsoja dārza robežu, tā sazaro­jās četrās galvenajās pasaules upēs. Vienas vārds bija Pišona, un tā apskaloja Havilas zemes, kur bija atrodams vistīrākais zelts, smaržīgi sveķi un sarkans akmens. Ot­ras upes vārds bija Gihona — tā apskaloja visu Kušas zemi. Trešo upi sauca par Hedekelu [4] , un tā plūda uz aus­trumiem. no Asuras (pilsētas), bet ceturtā bija Eifrata.

Dievs Jahve bija atļāvis Ādamam ēst augļus no visiem kokiem, izņemot «labā un Jaunā atzīšanas koku», jo dienā, kad Ādams no tā ēdīšot, viņš mirdams miršot. Redzēdams, ka cilvēkam nav labi dzīvot vientulībā, Jahve visādiem lauku zvēriem un debess putniem lika iet pie Ādama para­dīzes dārzā. Ādams tiem visiem deva vārdus, tomēr vēl aizvien jutās vientuļš, jo neatrada palīga, kas viņam atbilstu.