ZENONS KOSIDOVSKIS: BĪBELES STĀSTI

Zinātnieki, kuri nodarbojās ar Bībeles tekstu pētīšanu, izkopa jaunu zinātnes nozari — Bībeles kritiku, kas ieda­lās zemākajā un augstākajā.

Zemākā kritika, atklājot pārrakstītāju un tulkotāju kļū­das, cenšas noskaidrot Bībeles autentisko tekstu. Mūs vai­rāk interesē augstākā kritika, jo, pateicoties tās atklāju­miem, beidzot esam uzzinājuši, kas tad īsti ir Vecā Derība. Sīs jaunās pētniecības nozares celmlauži starp citiem bija Renāns un Velhauzens. Viņu lingvistisko metožu nevaino­jamā loģika, kas tika izkopta līdz apbrīnojamām finesēm, galu galā pieveica dogmatiķu pretestību, un pat katoļu baznīcai vajadzēja piekāpties.

Kādas metodes savā pētnieciskajā darbā izmanto aug­stākā kritika? Sis jautājums ir visai sarežģīts, un nespe­ciālistiem pagrūti tajā iedziļināties. Lai to reducētu līdz pāris pamatelementiem, atļausimies sniegt diezgan- vien­kāršotu salīdzinājumu, kuram tomēr piemīt tā priekšro­cība, ka izskaidrojums ir visai uzskatāms.

Iedomāsimies polonistu, kura rokās nokļuvis no Reja, Paseka, Naruševiča, Ņemceviča un Lelevela [1] darbu frag­mentiem vienā veselumā sakompilēts sacerējums. Tā kā poļu valoda līdzīgi citām valodām laika tecējumā bija pakļauta ievērojamām attīstības izmaiņām un turklāt ik­vienam no minētajiem autoriem ir savas stila īpatnības, mūsu polonists atsevišķās teksta vietās viegli saskatīs atšķirības sintaksē, leksikā un frazeoloģijā. Izdarīdams rūpīgu analīzi, viņš atklās mistifikāciju un nosacīs, kādam autoram pieder atsevišķi fragmenti, bet, ja tas neizdotos, tad pēc raksturīgām valodas iezīmēm katrā ziņā konstatēs attiecīga fragmenta tapšanas laiku. Un galu galā viņš secinās, ka sacerējums ir atšķirīgas cilmes fragmentu konglomerāts un tāpēc nevar tikt uzskatīts par viena autora darbu.

Ar līdzīgām, tikai daudz sarežģītākām problēmām sa­duras Bībeles kritika. Vecās Derības grāmatas, kuras at­zīst ebreji, saglabājušās senebreju valodā, izņemot nedau­dzus aramiešu fragmentus. [2] Pateicoties' Telelamarnā un Ras-Samrā atrastajiem dokumentiem un tāpat dažiem vis­vecākajiem Bībeles fragmentiem, piemēram, Mozus māsas Mirjamas un Deboras dziesmām, izdevies rekonstruēt sen­ebreju valodas attīstību, sākot ar 13. gadsimtu pirms m. ē. Tādā veidā zinātnieki ieguvuši lielisku līdzekli atsevišķu Bībeles grāmatu lingvistiskai analīzei. Skaidrs, ka šis delikātais darbs prasa neatlaidīgu pacietību un milzīgu erudīciju. Tas vēl ne tuvu nav pabeigts, un pār gūtajiem rezultātiem risinās rosmīgas zinātniskas diskusijas. Taču par dažām pamata atziņām nekādu šaubu vairs nevar būt.

Vispirms noskaidrots, ka Vecā Derība ir dažādos laik­metos un sociālos slāņos radušos vēsturisku liecību, tautas teiksmu, likumu, rituālu priekšrakstu un mītu kopojums. Šo mantojumu apkopojuši un apstrādājuši ebreju kompi­latori jau samērā vēlā vēstures posmā, galvenokārt pēc atgriešanās no Bābeles gūsta. So neapstrīdamo faktu priekšā saļodzījās daža laba gadsimtos nostiprinājusies tradīcija, piemēram, aksioma, it kā piecu Mozus grāmatu un Jozuas grāmatas autori būtu Mozus un Jozua, ka pra­vieši paši uzrakstījuši savas pamācības (ar nedaudz izņē­mumiem), ka Dāvids sacerējis Psalmus, bet Salamans — Augsto dziesmu un Sakāmvārdus.

Dažādi teksta noslāņojumi Bībelē tā sajaukušies un cits uz cita nogulsnējušies, ka to zinātniska nodalīšana un atšķirošana vēl prasīs daudzus gadus ilgu darbu. Pa­pildu grūtības šā uzdevuma veikšanai rada šādu vai citādu apsvērumu dēļ izveidojušies pierakstījumi, ko izda­rījuši daudzie pārstrādātāji, sakopotāji un pārrakstītāji. Šeit, starp citu, pieskaitāmi arī tā saucamie etioloģiskie jeb cx posi [3] radītie mīti nolūkā sniegt izskaidrojumu dažiem' atgadījumiem, kuru patiesā norise paaudžu atmiņā izdzi­susi. Par etioloģiskiem mītiem uzskatāmi, piemēram, brī­nums ar pāriešanu pāri Sarkanajai jūrai, brīnums ar debesu mannu, kā arī Jordānas ūdeņu tecējuma apturēša­nas brīnums. Pētījumi parādījuši, ka aiz šiem notikumiem slēpjas pavisam dabiskas parādības, kuras tikai vēlāk laika plūdumā apdzisušas un izvērtušās it kā pārdabiskās parādībās.

Visa šā zinātniskā veikuma augstākais vainagojums tomēr ir Bībeles vēsturiskā kritika. Pacentīsimies dažos teikumos paskaidrot, uz ko dibinās tās darbs un nopelni.

Līdz 19. gadsimta sākumam mūsu zināšanas par Tuvo Austrumu senajām kultūrām bija visai trūcīgas un dau­dzos gadījumos diezgan juceklīgas. Vienīgie avoti, no kuriem tās guvām, bija miglaini Bībeles nostāsti un grieķu vēsturnieku Hērodota, Ksenofonta u. c. raksti. Tādu tautu nosaukumi kā babilonieši, asīrieši, ēģiptieši un persieši mums patiesībā maz ko izteica, bet viņu valstu teritorijas kartēs veidoja baltus laukumus. Tāpēc nav nekāds brī­nums, ka no vēstures konteksta izrautā Bībele tika pa­kļauta visfantastiskākai interpretācijai. Nebija gluži nekādu iespēju pārbaudīt, kas šajos nostāstos bija leģenda un kas vēsturiska patiesība.

Neziņas migla sāka izklīst tikai ar lielajiem arheoloģi­jas atklājumiem pagājušā gadsimta vidū. No tuksneša smiltīm dienas gaismā parādījās brīnišķīgi aizmirstu kul­tūru pieminekļi: tempļi un faraonu kapenes, kā arī Horsa- badas, Hatušašas, Ninīves, Babilonas, Uras, Ugaritas un daudzu citu senās Mezopotāmijas un Sīrijas pilsētu tempļu un valdnieku piļu drupas. Izrakumos atrada neskaitāmu daudzumu rakstītu dokumentu, burtiski veselas bibliotēkas un arhīvus. Tā, piemēram, Asīrijas ķēniņa Asurbanipala pils drupās Ninīvē bija uzglabājies līdz divdesmit pieci tūkstoši māla plāksnīšu ar ķīļraksta tekstiem. Tajā ietverta diplomātiskā sarakste, traktāti, pagājušu gadsimtu litera­tūras pieminekļi un reliģiskie mīti, starp citu, ari eposs par Gilgamešu ar nostāstu par grēku plūdiem. 1901. gadā Sūzās tika atrasts Babilonijas ķēniņa Hamurapi (II gadu tūkstotis pirms m. ē.) likumu kodekss, bet, kā izrādījās, no šī kodeksa aizgūti atsevišķi Mozus grāmatu tiesiskie priekšraksti.

Kad francūzis Sampoljons (1790—1832.) atšifrēja ēģip­tiešu hieroglifus, bet vācietis Grotefends (1775.—1853.) atmudžināja ķīļraksta skrudzes, sākās atrasto dokumentu lasīšana. Sis darbs vēl ne tuvu nav paveikts, taču jau šodien mūsu priekšā pilnā izgaismojumā nostājušās maz pazīstamas vai pat gluži aizmirstas senās pasaules tautas: šumeri, babilonieši, asīrieši, haldieši, feniķieši, filistieši, heti, persieši, aramieši un ēģiptieši. Mums. jau daudz kas zināms par viņu kultūru, reliģiju un parašām, bet vairāku šo tautu vēsture šodien tik sīki iepazīta, ka par šo tēmu jau uzrakstītas plašas grāmatas.

'Pagājušā gadsimta vidū arheoloģiski meklējumi sakas arī Palestīnā. Atrakta jau lielākā daļa no tām pilsētām, kuru nosaukumus mēs zinājām tikai no Bībeles. To gruve­šos atrasti apstiprinājumi veselai virknei Bībeles nostāstu, starp citu, arī neapgāžami pierādījumi Jozuas vadītajai iekarojumu kampaņai, Saula, Dāvida un Salamana laika celtņu paliekas, kā arī aramiešu, asīriešu un haldiešu iebrukumu laikā izdarīto postījumu pēdas. No otras puses, ēģiptiešu, asīriešu, haldiešu un persiešu uzraksti un doku­menti ļāva mums noskaidrot, ka ne jau viss Bībelē ir tikai leģenda un safantazējumi un ka tās vēstījumos līdzīgi ceļa zīmju akmeņiem atrodami arī patiesīgi vēstures fakti.

Izraēliešu tauta, tāpat kā jebkura cita, nevarēja dzīvot pilnīgā izolācijā, bez kultūras sakariem ar citām tautām un bez to ietekmes sadzīvē un parašās, jo vairāk tāpēc, ka salīdzinājumā ar apkārtējām vecajām, bagātajām un attīstītajām civilizācijām izraēlieši bija jauna tauta. Vēstu­riskā kritika nodarbojas ar šo sakaru atsegsmi un šajā ziņā savā aktīvā var ierakstīt jau neapšaubāmus panāku­mus. Vispirms ar korelācijas metodi tai izdevās daļēji re­konstruēt Bībeles vēsturisko hronoloģiju, papildināt vai konstatēt vairākas epizodes, kuras Bībelē vai nu noklusē­tas, vai arī sniegtas pārāk lakoniskā un vienpusīgā veidā. Tāpat izdevies noskaidrot politiskos motīvus daudziem notikumiem, kuri agrāk šķita neizprotami, ar vārdu sa­kot — visumā panaivajā Bībeles vēstures izklāstā ieviest zināmu pragmatisku cēloņsakarību.