Vispirms noskaidrosim, kas par cilvēkiem bija pirmie kristieši. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: «Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet kas ģeķīgs pasaulē, to dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to ir dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros» (1:26—27). Baznīcas rakstnieks Tertuliāns, kurš dzīvoja 2. un 3. gadsimta mijā, aizstāvēdams šos ļaudis pret nekristiešu pamfletistu uzbrukumiem, uzsvēra, ka tie ir valstij lojāli rokpeļņi, kuri godīgi maksā savus nodokļus. Marka Minu- cija apoloģētiskajā dialogā nekristiešu polemists Cecīlijs kristiešus dēvē par plukatām un, starp citu, apvaino viņus, ka tie savus kulta piekritējus vervējot sabiedrības viszemākajos slāņos, padibenēs un māņticīgu sieviešu } vidū.
Šie apgalvojumi, kā mums zināms no citiem avotiem, nav visai tālu no patiesības^ pirmie Kristus piekritēji savā vairumā patiesi bija vienkārši- un neizglītoti ļaudis.
Droši vien tikai nedaudzi no viņiem prata lasīt un rakstīt. Tāpēc grūti bija prasīt, lai viņi saprastu, cik svarīgi ir kaut kādi ar noslēpumainām zīmēm pārklāti pergamenta vai papirusa gabali. Tuvo Austrumu tautām galvenais paaudžu gudrības nesējs bija nevis rakstītais dokuments, bet gan mutvārdu tradīcija. Teiksmas par pagātnes varonīgajiem notikumiem, reliģiski mīti, leģendas un tautas pasakas, ko izplatīja apkārtstaigājoši teicēji un sludinātāji, bija šo tautu galvenais garīgais mantojums. Pats Jēzus, tāpat kā Sokrāts, liekas, nav uzrakstījis neviena vienīga vārda, izņemot dažas rakstu zīmes, ko viņš — kā pieminēts Jāņa evaņģēlijā — uzvilcis smiltīs: Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pirmajos gadu desmitos pēc Jēzus nāves viņa mācība izplatījās tikai mutvārdos ar t. s. katehēzes (pārstāstījums, izklāsts) palīdzību, un tieši šajā katehēzē meklējami vēlāko Jaunās derības rakstu aizsākumi.
Bet ir vēl citi, daudz svarīgāki iemesli, kāpēc Jēzus mācība sākumā netika fiksēta. rakstos. Tie slēpjas tajā faktā, ka pirmie Kristus piekritēji neatsacījās no jūda- isma, bet, gluži otrādi, jo stingri ievēroja visus Mozus ticības priekšrakstus, apmeklēja svētnīcas un sinagogas, ar vārdu sakot, ik uz soļa pasvītroja savu piederību pie ortodoksālajiem ebrejiem. Pat viņu sludinātā ticība pestītāja un mesijas atnākšanai savos pamatos nebija pretrunā ar jūdu tradīcijām, jo tā sakņojās Vecās derības pravietojumos. Tikai vienā ziņā viņi atšķīrās 110 saviem ticības brāļiem, un proti, viņi ticēja, ka praviešu pasludinātais mesija Jēzus Nacarieša personā jau parādījies zemes virsū.
Judeokristieši, pārliecināti, ka, atzīdami Jēzu par mesiju, viņi ir vēl ortodoksālāki par citiem ebrejiem, protams, turpināja uzskatīt Veco derību par savu svēto grāmatu, un viņiem droši vien pat prātā nenāca to aizstāt ar ko citu. Ja runa bija par Jēzu, par viņa dzīves detaļām un morāles mācību, tad viņi apmierinājās ar to, ko par Jēzu zināja pastāstīt citi uzticami cilvēki.
Kad beidzot par to sāka parādīties rakstītas liecības, kas vēlāk tika ietilpinātas Jaunajā derībā, tad neviens nedomāja, ka tās varētu aizstāt Veco derību un kļūt par kristiešu Bībeli. Turklāt tās nebija domātas plašākām ticīgo ļaužu masām, kuru vairums, kā zināms, nemaz neprata lasīt. Tie vispirms bija publicistiski traktāti, kuriem vajadzēja pierādīt pagānu pamfletistiem un ebreju ortodoksaļiem, ka Jēzus no Galilejas patiesi bijis mesija. Un zīmīgi ir tas, ka to centās pierādīt, atsaucoties tieši uz Vecas derības autoritāti. Pieminēsim tikai to, ka Jaunā derība mudžēt mudž ar citātiem, kas ņemti no Vecās derības, — pavisam to ir kādi trīs simti, neskaitot daudzās norādes un atsauces.
Bet kādēļ tomēr šie sacerējumi sāka parādīties tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves? Protams, tas notika tad, kad aktuālā sabiedriski politiskā situācija to prasīja. Tajā laikā Palestīnā, kā jau minēts, plosījās asiņainais romiešu un jūdu karš, kura traģiskais fināls bija Jeruzalemes tempļa nopostīšana. Jēzus piekritēji atteicās piedalīties kara, un tāpēc pārējie ebreji, kuriem izdevās šajā katastrofā palikt dzīviem, viņus uzskatīja par nodevējiem un renegātiem. Jēzus piekritēju stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka arī apkārtējā grieķu un romiešu pasaule pret viņiem izturējās klaji naidīgi un vispār tos neatšķīra no nicinātajiem ebrejiem. Tāpēc radās vajadzība aizsargāties pret daždažādiem no ārienes nākošiem uzbrukumiem un vienlaikus stiprināt brāļus pārliecībā, ka taisnība ir viņu pusē.
Daži Bībeles zinātnieki pievērš uzmanību vēl citiem tikpat svarīgiem apstākļiem, ar kuriem izskaidrojama šī četrdesmit gadu ilgā klusēšana. Šeit jāatceras noskaņojums, kādā dzīvoja kristieši pēc mīļotā skolotāja nāves. Tam bija raksturīga nemitīga reliģiska eksaltācija, kas izrietēja no pārliecības, ka Jēzus drīz atkal atgriezīsies, lai spriestu sodu netaisnajiem un zemes virsū dibinātu debesu valstību. No Mateja evaņģēlija mums zināms, cik drīz tam vajadzēja notikt. Jēzus taču saviem mācekļiem bija teicis: «Patiesi es jums saku: daži 110 tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams tie neredzēs cilvēka dēlu nākam savā valstībā» (16:28).
Tomēr gadi pagāja, cilvēki dzima un mira, bet «tā kunga diena» kavējās. Ticīgos, kuri tādā paļāvībā gaidīja savu atpestītāju, sāka krimst šaubas un rūgtums. Viņi meklēja atbildi uz jautājumu, kāpēc Jēzus neatgriežas zemes virsū, kā bija solījies. Un tajā pašā laikā radās interese par Jēzus dzīves gaitām, jo varbūt viņa brīnumdarbos, visā viņa rīcībā, runās un ciešanās bija rodama kārotā atbilde, kurai vajadzēja nostiprināt saļodzī- jušos ticību, kad pēc mesijiskās sajūsmas un cerību gadiem iestājās atskurbums. Tādā veidā tad nu arī radās jaunā literatūra, literatūra, kuras uzdevums bija aizstāvēt, ieskaidrot un pierādīt, ka Jēzus patiesi bijis mesija.
Cik lielā mērā mēs varam uzskatīt par ticamām tās ziņas par Jēzu, kuras bija saglābājusi mutvārdu tradīcija, kas tolaik bija jau gandrīz četrdesmit gadu veca? Iestādamās par dažām kristietības dogmām, baznīca nereti atsaucas uz tradīciju, it kā tā pati par sevi būtu neapgāžams patiesīguma garants. Bet mums gribētos aizrādīt, ka tā veidojusies pamazītēm, pateicoties vienkāršiem, neizglītotiem ļaudīm, kuri sliecās uz izdomām, mitaloģizēšanu un pārspīlējumiem, labprāt ļāvās sapņiem un iztēlei, lai tādā kārtā, piešķirot visam dziļāku jēgu, sacildinātu savu necilo dzīvi. Tolaik, piemēram, uzskatīja par gluži dabisku parādību, ka slaveni valdnieki, valsts darbinieki un domātāji brīnumainā kārtā spēj izdziedināt slimos un pamodināt mirušos, pat vēl vairāk — ka tie vai nu savas dzīves laikā, vai pēc nāves var kļūt par dieviem.
Dievišķības jēdziens toreiz bija pavisam citāds, ik- dienišķīgāks, robežas starp transcendenta pasauli un šīs zemes īstenību nebija krasi novilktas un izredzētie viegli spēja tās pārvarēt. Tāda veida ticējumi nostiprinājās cilvēku domāšanā, un nevienam ne prātā nenāca šaubīties par to patiesīgumu.
Jēzus dzīves gaitu un mācības pamatjautājumos lielākā autoritāte tajā laikā bija, šķiet, nacariešu Jeruzalemes draudze. To vadīja Jēzus brālis Jēkabs Taisnīgais, kuram padots bija pat apustulis Pēteris. Tomēr Jēkabu 62. gadā pēc virspriestera Annas rīkojuma nomētāja ar akmeņiem, bet trīs vai četrus gadus vēlāk bojā gāja arī apustuļi Pāvils un Pēteris. Kad sākās jūdu sacelšanās, Jeruzalemes draudzes locekļi atteicās tajā piedalīties un, cīņām tuvojoties Jeruzalemes mūriem, aizbēga pāri Jordānai, kur apmetās Pellas pilsētā. Vēlāk daļa no šiem judeokristiešiem atgriezās Jeruzalemē, bet daļa vispār bija palikusi uz vietas. Kopā ar Jēzus tuvākajiem radiniekiem viņi turpināja darboties kā nacariešu sekta. Pēc tam kad Jēkabu nonāvēja, viņi par savu vadītāju ievēlēja Jēzus brālēnu Sīmani, kura tēvs Kleofass bija paša skolotāja tēva Jāzepa brālis. Sīmanis nodzīvoja ļoti ilgu mūžu, līdz Trajāna valdīšanas (96.—117.) laikā tika sists krustā. Pēc viņa draudzes vadību uzņēmās Jēzus brāļa Jūdas mazdēli Jēkabs un Sokers.
Читать дальше