Sigurds Rusmanis - Neiepazītā Latvija

Priedtšu akmens Matīšos (2001)

Matīšu mācītājmuiža (2001)

Mazliet tālāk pa kreisi bi­jusī Matīšu mācītājmuiža, kas dibināta 1678. gadā uz Bauņu zemnieka Jautrina mā­ju zemes, papildus no Bauņu muižas piešķirtas trīs mājas. Divstāvu māju uzcēla 1796- 1799. gadā. Mūra ērbēģis celts 1814. gadā pēc toreizējā mācītāja K. Šreibera plāna. Te vietā izstāstīt kādu no vēverstiķiem.

Skroderis Vēveris pazīst daudz saimnieku un kalpu meitu, kur iet, tur bildina. Un tās visas viņam arī piekrīt. Viņš uzdāvina katrai lakatiņu, protams, visus vienādus - septiņus lakatiņus septiņām jaunkundzēm. Norunā, ka visas to sestdien ies pie mācītāja, lai otrā rītā mācītājs pirmo reizi uzsauktu. Viena dāma atnāk pie mā­cītāja, lakats, ko viņš ir iedevis, ap galvu. Tad ierodas otra, arī tai tāds pats lakats ap galvu, ienāk trešā, apsēžas. Sāk skatīties cita uz citu un visām uzkrītoši vienādi lakati. Tad viena sakot, ko tad no apkārtējiem puišiem jūs īsti gaidāt? - Es jau, mīļā, gaidu skroderi Vēveri. Kad visas padzirdējušas, ka skroderi Vēveri, tad "viens šā­viens" un visas septiņas ar vienādiem lakatiem pa durvīm ārā 39 .

Mācītājmuižā padomju laikā bijis gan sociālās nodrošināša­nas pansionāts ar 70 vietām, gan galdniecība. Te savu bērnību pavadījis mākslinieks, dzejnieks un laikraksta "Madonas Atmo­da" redaktors Jānis Simsons, kas tagad atdusas Matīšu kapos. Tiesa, 1949. gadā ģimene pārcēlās uz Matīšu centru, bijušo dok­torātu, kur vēl tagad darbojas pasta nodaļa. Te dzimis ari pūtēju orķestra diriģents Artūrs Lācis (1923). Mācītājmuižas parkā aug gan baltegles, gan Eiropas un Sibīrijas ciedru priedes.

Mācītājmuižas tuvumā, pie pašreizējā gatera, atrodas Lāč­plēšu mājas - bijusī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Roberta Drei- maņa (1897, Rūjienā-1952, Vācijā) jaunsaimniecība. Viņš bijis Rīgas prefektūras 3. iecirkņa priekšnieka palīgs.

Pa 1940. gada 19. maija Meža dienās apstādīto ceļu no mā­cītājmuižas nokļūstam . . . "Jaunajā Eiropā", kā to sauc vietē­jie. Tā ir pie Mazsalacas šosejas Matīšos, netālu no pagrieziena uz Aloju. Šīs Mazsalacas ielas mājas 1951. gadā savestas no vis­iem pagasta stūriem, lai celtu "jauno dzīvi", veidojot agropilsē- tu. Tās ir Klintis, Krastmaļi, Kaupiņi, Mietnicki… Māju pacēla no pamatiem, uzlika uz sliedēm un aizveda. Neprasot mājas iedzīvotājiem. Bērziņu Ješka pat necēlies no gultas, kad mājas plēsēji jau bijuši uz jumta. Ko pārdzīvoja students, kas sestdien atbrauca no Rīgas pie vecākiem un mājas vietā atrada tikai skur­steni? Vecie cilvēki pēc pārcelšanas nevarēja iedzīvoties.

Vēres

1 LFK 2049, 156.

2 LFK 2049, 462.

3 LFK 1978, 2204.

4 Jātniece I. Augstās debesis: Atspīdumi no gleznotāja Jāņa Simsona dzī­ves. Madona, 1995.

5 LFK2049, 459.

6 LFK 2049,458.

7 LFK 1, 13,69.

8 LFK 641, 43.

9 LFK 641, 44.

10 LFK 1978,2189.

11 LFK 1978, 2678.

12 LFK 2049, 201.

13 LFK 2049, 202.

14 Šēnbergs E. Sensorum. Rīga, 1995, 5.

15 LFK 722, 3.

16 LFK 1978, 2236.

17 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 2002, 3. sēj., 399. lpp.

18 LFK 1978, 1936.

19 LFK 556, 2804.

20 LFK 2049, 742.

21 LFK 2049, 743.

22 laikrakstā "Ceļa Biedris", 1865, 7. okt.

23 Rudzītis R. Svētceļotāja piezīmes. Rīga, 1929.

24 LFK 2049, 788.

25 LFK 1978,2229.

26 LFK 2049, 822.

27 LFK 2049, 792.

28 LFK 1978, 2220.

29 LFK 1980,2514.

30 LFK 1978, 1937.

31 LFK 2049, 786.

32 LFK 1978, 2228.

33 LFK 1978, 1937.

34 LFK 2049, 787.

35 LFK 2049, 737.

36 LFK 1978, 2046.

37 LFK 2049, 203.

38 LFK 1978, 2047.

39 LFK 2049, 177.

Parasti brauc uz Burtnieku centru, aplūko parku pie pils­drupām, varbūt pa ceļam iegriežas ari vecajā Briedēs krogā, ap­lūkot zirgkopības ekspozīciju. No centra pāri Burtnieku ezeram var saskatīt arī Burtnieku baznīcu, kas šoreiz būs mūsu nestei­dzīgā ceļojuma galapunkts.

Uz Burtniekiem jābrauc gar Varšavu - tā saucas kādas mājas Valmieras-Mazsalacas ceļa malā, tām tuvumā arī Romas. Kād­reiz jau pirms Varšavām bija jāgriežas nost no lielā ceļa, pašrei­zējais Burtnieku ceļš (īstenībā Ozolu-Rencēnu ceļš) izveidots, domājams, 20. gs. sākumā. Pie īguma autobusu pieturas uz ve­cajiem mājas pamatiem uzceltas Ābelītes. Savulaik īgumā dzi­mis Vecpiebalgas meiteņu draudzes skolas vadītājs un Vecpie­balgas labdarības biedrības kora diriģents Kārlis Stakle (1851—r), kurš ir arī vairāku grāmatu autors.

Pa kreisi no krustojuma pie Ramšām atrodas Kapu kalns. Senā teikā stāstīts, ka tur bijusi "lepna" baznīca ar kapsētu. Pēc baznīcas bojāejas dievgalda vietā esot dēstīts liels bērzs (pēc cita nostāsta kādreizējo durvju priekšā). Pie tā kādreiz bijis uzraksts "Visi, kas te nāks, raudās". Pēc 1. pasaules kara to nocirtis kāds jaunsaimnieks. Blakus purva vietā bijis ezers, kur nogremdēts baznīcas zvans, kas pēc baznīcas nopostīšanas (varbūt arī "vie­sulis norāvis no torņa, jo tas zvanījis tikai bagātajiem") pusdie­nās un svētku dienās esot rūcis. Kā nu kurā teikā - vai baznīca nopostīta karos, vai ļaudis bijuši turīgi un izlaidīgi, līdz kādu nakti lielā pērkona negaisā baznīca nogrimusi kalnā. Nogrimis gan tikai tornis "ar pulksteni", bet pašu baznīcu pērkons tā sa­spārdījis, ka akmeņi izmētāti pa visu kalnu. Bez torņa kalns nav palicis, tagad tur ir ugunsnovērošanas tornis.

Kad met ar akmeni pret zemi, šis kalns skanot 1 . Ja visur citur "dažādi brīnumi notiek" divpadsmitos, vai nu naktī vai dienā, tad šeit baznīcas zvans skanot Jāņu naktī pulksten vien­padsmitos 2 . Ceļiniekiem naktīs te reizēm ejot nopakaļ melns sunītis. Tas bijis īguma svētkalns, kur aizaugušajā kalnā ar­vien vēl atrodami daudzi svētakmeņi. Pēc senām ziņām tur bijuši vai nu divi krustakmeņi, vai arī akmens plāksnes ar iekaltiem krustiem. Arheoloģijas pieminekļu sarakstā tas ie­kļauts kā Lantu viduslaiku kapsēta.

Rakstniekam Arturam Gobām valmieriete Meta Riba stāstī­jusi teiku, ka kalnā dzīvojis burvis (Ramšu māju saimnieka sen­cis), kuru nokaitinājušas čūskas. Tad nu burvis kalnu un tuvāko apkārtni apbūris, sacīdams: "Te nekad neviena čūska nedzīvos!" Cits nostāsts 3 vēsta, ka netālu pie Vākšēniem Kūžēnu mājās zvied­ru kara laikā nakšņojis kāds zviedrs, laikam zviedru vai igauņu karavīrs. No rīta, kad piecēlies, izgājis ārā un, pateicībā, ka labi uzņemts, ir teicis: "Ciktāl manas acis visapkārt redz, jūs nere­dzēsiet nevienu rāpuli". Starp īguma un Ramšas kalniem esot bijusi upe, naktīs varēts dzirdēt, ka tur raganas vēlējoties 4 .

Burtnieku ceļā pa labi norāde uz Zemturiem. Šī saimniecība 1999. gadā piedalījās "Sējēja" konkursā un piena lopkopības no­zarē ieguva pirmo vietu. Višņevsku ģimene audzē arī smiltsērkšķus un gatavo 110 tiem eļļu un sulu. Vietā, kur tagad aug smiltsērkšķi, atrasta Rīgā kalta 14. gs. monēta. Šo māju, kādreizējās Seku mui­žas īpašuma, vecais nosaukums ir Punģis. Burtnieku pagastā ir sens teiciens: "Ja tu iesi gar Punģi, dabūsi ar klunģi" 5 . Tuvumā arī Pun- ģa kalns - viens no trim pagasta augstākajiem pauguriem. Zemtu­ros dzimis Daugavas Vanagu fonda valdes loceklis Kūris Birzgalis (1924), kurš 1989. gadā saņēmis Daugavas vanagu zelta krūšu no­zīmi. Viņš ir Bradfordas Daugavas Vanagu organizācijas mūža biedrs, dzīvo Straumēnos, Anglijā.