Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Tagad tur izdevīgāk nokļūt no krustojuma ar aleju, kas pa kreisi ved uz Jēkabkalnu, griežoties pa labi.

Muiža dibināta 1638. gadā, izdzenot zemniekus no 14 mā­jām. 20. gs. 30. gados pils jau bija pārvērsta par ķieģeļu lauztu­vi, bet daļa vēl ne tik sen bija pat apdzīvota. Tās kādreizējais izskats redzams J. K. Broces zīmējumā 17 (ap 1800. gadu). Trīs divstāvīgas daļas, no kurām atliekas vēl redzamas divās daļās, savienoja vienstāvīgi būvapjomi galeriju veidā. Galvenajai ēkai bija mezonīns, pie centrālās ieejas segta terase ar lokveida uzejas kāpnēm. Apdares barokālā plastika kontrastēja ar klasicisma ar­hitektūrai raksturīgo kompozīciju. No nojauktās vidusdaļas "būv­materiāliem" tika uzbūvēta jauna dzīvojamā māja Tītkās citā pa­gasta stūrī un jau minētie Bērģi. Tas izdarīts laikā, kad muiža bija piešķirta ģenerālmajoram Augustam Misiņam (1861 -1940), pret viņa gribu izmantojot doto ģenerālpilnvaru. Tītkās tagad krodziņš "Pie jautrā spoka", jo mājās tiešām spokojies, taču spo­košanās esot sākusies tikai pēc varmācīgās deportācijas 40. gados.

Vēl 1984. gadā apdzīvotajās telpās bija redzamas ap 1780. gadu mūrētās krāsnis ar kobaltzilu gleznojumu, to atlie­kas tagad pārvietotas uz Rundāles pils muzeja fondiem.

pils tuvumā klēts (cietusi 1997. gada ugunsgrēkā) ar vēlāk aizmūrētu lieveņa daļas arkādi. Tās galā gul kapa plāksne K. J. Gincelam (1794-1872), kas, kā stāsta matīšnieki, nekad neesot bijusi uzstādīta kapos, jo esot sācies pasaules karš. Vai tiešām tik sen mirušam plāksni būtu gribējuši likt tik vēlu? Bet varbūt viņš miris tieši šajā vietā?

Zīversu dzimtas īpašumā pils atradās no 1747. gada. Tieši ģe­nerālis Zīverss licis rakt kanālus un apstādīt to malas kokiem, iz­veidot lielu dīķi ar ķieģeļu dibenu. Drīz pēc galma apvērsuma, kad 1744. gadā Krievijā sāka valdīt Pētera I meita Elizabete, atceroties Zīversa atbalstu, muižas īpašnieka dēlu Jēkabu Jāni Zīversu ieceļ par Novgorodas gubernatoru un īsteno slepenpa- domnieku, 1781. gadā Zīverss no šiem amatiem atsakās un atnāk dzīvot no tēva mantotajā Bauņu muižā. Ap 1790. gadu Zīversu mājskolotājs Bauņu muižā ir vēlākais Tērbatas universitā­tes rektors, fiziķis Georgs Fridrihs Parrots (1767-1852), Kauguru nemiernieku aizstāvis. Bauņu muižā dzimis arheoloģijas entuziasts, pētniecības darbu organizators J. K. G. Zīverss (1814-1879).

J. J. Zīverss Bauņos ierīko parku viņa vārdā nosauktajā kal­nā, darbā izmantojot turku karos saņemtos gūstekņus. Pats viņš ir apglabāts dzimtas kapos (400 m pa ceļu šķērsojošo Ledebū- ra lapegļu un Polijas lapegļu aleju R virzienā, pirms Bauņupītes tiltiņa pa kreisi kokos). No 4 km attālās baznīcas viņu uz ple­ciem nesuši 16 Bauņu saimnieki. Stāsta 18 , ka zārkā kāds barons Jēkabs guldīts, uz mutes, jo augšpēdu guļot, viņš būtu ļaužu asarās noslīcis. Viņam kapā it kā esot dots līdzi zelta zobens, tāpēc viņa kaps vairākkārtīgi bijis atrakts un pārmeklēts. Vēl cits nostāsts 19 min vārdā nenosauktu Bauņu muižas lielkungu, kas apracis stallī naudas podu, ko nomiris gājis atrakt un apskatīt. Sulainis Ancis to novērojis, un, kad lielkungs atgriezies zārkā, uzmetis tam krustus. No tā laika lielkungs vairs nav redzēts muižā, bet sulainis dabūjis naudas podu.

Pēdējā baronese esot mirusi ļoti jauna. Barons par to ļoti skumis, Ziemassvētkos gājis uz kapliču dedzināt eglīti 20 . Barons bijis vienmēr ļoti laipns, visas pavēles devis lūguma formā. Reiz atbraucis ciemos kāds cits barons, nebijis kas sagaida un iznāku­si pretī skaista kalpotāja, kuru viesis noturējis par baronesi un tai noskūpstījis roku. Cienmāte to pa gabalu redzējusi un vēlāk, citiem nedzirdot, tikai pateikusi: "Tohija, nekad neejiet bez priekšautiņa!" 21 .

Piemiņas akmens Jekabkalnā (2001)

Jēkabkalns atrodas Bauņupītes (garums 10 km) labajā krastā (ejot no muižas puses, drīz aiz tilta redzams norādes akmens), tur atrodas piemiņas akmens Valmieras novada otrajiem dzies-

mii svētkiem, ko 1865. gadā sarīkoja Juris Ncikens. Šo ak­meni, nesaskaņojot, kā toreiz vajadzēja, ar valdošajiem funkcionāriem, 1990. gadā uzlika skolotāja Lauma Sni­ķere. Dziesmu svētku norisi sī­ki aprakstījis 22 pats J. Ncikens. Bauņos 1925. gada 2. augustā

notikuši novada dziesmu svētki, kuru virsdiriģents bijis E. Meln gailis. Zināms arī, ka 1912. gadā, kā arī 1931. un 1936. gadā Matīšu draudzes skola Raunu parkā rīkojusi bērnu svētkus. 1990. gadā te strādājusi arī Imanta Ziedoņa grupa. Pats Jēkab- kalns ir iegarens 700 m garš pacēlums drumlina galā, kura pla­tums 300 m. Tā absolūtais augstums 58 m vjl., tas apaudzis ar egļu-ošu mežu, bet te iestādītas arī 9 izcilas veimutpriedes, pa­rastie dižskābarži. Tur bijis arī no ķieģeļiem mūrēts paviljons ar četrām kolonnām, saukts par medību paviljonu. 1929. gadā Ri­hards Rudzītis 23 tos gan nosaucis par "mūra vasarnīcu", jau tad te bija "palikušas tikai atmiņas no senās godības" un "ik uz soļa celmi un atkal celmi".

Jēkabkalnā ļoti dziļa grava, vienā tās pusē estrāde, otrā - balles placis. Tur, kur bija Muzikantu ozols ar viņiem paredzēto galdiņu, ir vēl kalniņš - Zirgu kapi. Kāds barona dēls salaulājies baznīcā un atbraucis ar sievu apskatīt muižu, tad barons esot licis tos zirgus nošaut, lai vairāk ar tiem neviens netiktu braucis vai jājis. Tajā pašā kalniņā nelielās raktās Mugurupītes malā ir akmeņu "ievalgs", it kā sola veidā ar visu atzveltni, ko jau no veciem laikiem sauc par Katrīnas solu, kas esot veidots 18. gs.

60. gados, kad pie barona Zīversa viesojās Katrīna II 24 . Vēl teikā 25 stāstīts, ka kalnā šauti cilvēki, kas nav klausījuši kungus. Tāpēc tur rā­doties "ķēmi".

Piemineklis zirgam Kaunos (2001)

Ja vēlas nokļūt pie Burtnieku ezera, tad gar muižas kūti jādodas uz laivu bāzi. Netālu no kūts Rauņu dzirnavas, tās jau no 1864. gada vairs nav muižas valdījumā. Apmē­ram 1968. gadā tās pārbūvētas, slau­cēju izmitināšanai izbūvējot otro stā­vu. Arī lielie kontrforsi nav sākot­nējie. Rauņu dzirnavās dzirnavnie­ka ģimenē dzimis zinātņu doktors (1950, Minhenē) "meža inženieris"

Jānis Hermanis Lācis (1905-1983, Čikāgā). Pie Bauņu mājas ir akmens obelisks. Nostāsts 26 vēsta, ka tur čūska sakodusi ba­rona zirgu. Tad barons atvedis "onkuli", kas viņa apkārtnē visas čūskas "izveda". Cik lielai platībai vīrs apgājis, tik tālu rāpuļu neesot 27 . Bet no kūts, pagriežoties pa labi, līdz ezeram atlicis viens kilometrs. Tur 2004. gadā atklāts viesu nams "Saulītes". Kaut kur pie Bauņu muižas ezera krastā esot Varžukalns (tei­kā 28 to saucot par Varažkalnu), kur kaujā ar igauņiem esot kri­tuši septiņpadsmit latvieši, kas aprakti trīs kapos. Naktīs tur ar­vien karojot latvieši ar igauņiem.

Interesantāk no Bauņiem iziet pa veco ceļu un lapegļu ale­ju. Aleja ir ļoti veca, to licis stādīt grāfs J. J. Zīverss pēc Katrī­nas II ierosinājuma.

Pa labi no alejas Jaunzemnieki. Arī apbūve tur pajauna - klēti­ņa cclta 1925. gadā, dzīvojamā māja - 1926., pirts - 1938. gadā. Kā jau parasti, dzīvojamo ēku cēla ne jau pirmo. Sajās mājās dzīvo­jis Bauņu pagastā dzimušais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Apsitis (1894—1976), kurš apglabāts Matīšu kapos. Z pusē mājai iestādīti divi bērzi, viens par godu Kārlim Ulmanim, otrs - ģenerā­lim Jānim Balodim. Prezidenta bērzu diemžēl 60. gados "nospēra pērkons", tagad tā celma vietā aug pīlādzis.