Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Netālajos Rožkalnos (1925) neparastas monumentālas kāp­nes uz bēniņu telpu.

No Celmiņu autobusu pieturas pa kreisi Seku pusmuiža, ku­ras dzīvojamā ēka aprakstīta 1688. gadā kā koka guļbūve ar sal­mu jumtu. Pašreizējā dzīvojamā ēka esot celta 1850. gadā vai agrāk, 110 māla kleķa ar vairāk kā 70 cm biezām ārsienām, kurām vidū tukšums, kas savienots ar skursteni ventilācijai. Iemītnieki 1998. gadā restaurējuši vecās durvis, durvju virsgaismas lodziņš sa­glabājies vēl senais. Nav saglabājusies lielā kūts ar noslēgto vidus pagalmu, tāpat kalpu māja un graudnieku dzīvojamā ēka.

Izrādās, šajā pusmuižā, kas kopā ar lielo Burtnieku muižu un vēl dažām citām mazajām muižām piederēja ievērojamajam krievu karavadonim ģenerālfeldmaršalam Pēterim Rumjancevam, no Krievijas atvesti dzimtcilvēki ražoja zeķes Krievijas galma vajadzī­bām, tā šī muižiņa dabūja Zeķu muižas nosaukumu. Zināms, ka 1772. gadā 110 "manufaktūras aizbēguši trīs zeķu fabrikanti, kopā ar turku Ahmedu". Teikā 6 stāstīts, ka šī muiža piederējusi kādam padumjam kungam, kas vienmēr valkājis mazu micīti un, atnācis uz krogu, sēdējis "stedelē uz balkām".

Varbūt tas krogs bijis pie tagadējās Celmiņu mājas, kas cel­ta 1929. gadā, ja ticam uzrakstam uz bēniņu telpas stenderes, kas gan neesot taisnība. Celmiņos jaunsaimnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Liepiņš (1891, Burtnieku pagas­tā - 1957), kurš šajās mājās esot arī miris. Otrpus ceļam atra­dies Telastes krogs, jo te vesti garām lopi uz Valmieru un pie kroga bijusi apstāšanās. Pie ēkas "šilte" - 'leļasten Krug, kad krogs nojaukts, to gan teicējs nezināja 7 .

Pie Celmiņiem un Šķetrām vecais ceļš agrāk iznācis uz taga­dējās šosejas trases, gājis gar Mazslavecēniem, Lielslavecēniem un Zemturiem.

Pa kreisi ejošais ceļš pāri Briedēs upei (kādreizējā Līdece) ved Mazsalacas šosejas virzienā. Jāsaka, ka upes nosaukums, ie­spējams, cēlics no muižnieka Vredes vārda, jo latvietim nemaz nav tik "parocīgi" izrunāt šādu uzvārdu, tāpēc iespējams, gan muiža, gan upe sākta saukt par Briedi. Pie šī ceļa atrodas Briedupes, kas 20. gs. 30. gados uzceltas Knādu vietā. Knādes saistītas ar pirmo dokumentāli izpētīto dzimtu Burtniekos - Bro- žiem, kuros ciltstēvs Lībis dzimis 1720. gadā.

Pie Beku autobusu pieturas vēl pirms 20 gadiem bijusi ap­dzīvota kroga ēka, tagad tur Līvānu māja. 600 m tālāk nogrie­žas ceļš uz Jaunmeirēniem. Tiem blakus esošie Meirēni tagad sabrukuši, labas saimniecības ēkas nokurinātas malkā. Tur dzimis mācītājs Jānis Meirens (1868-1948). Kalpojis Sv. Jāņa draudzē Rīgā, apbalvots ar zelta amata krustu un Triju Zvaigžņu ordeni. Jaunmeirēnos dzirdēju šādu teiku 8 : Burtnieku ezera malā dzīvojis burvis, kas esot teicis, ka 300 gadus te līdz Īguma-Burtnieku ceļam

nebūšot čūsku. Vecā Jaunmei- rēnu saimniece sacījusi, ka te nekad čūskas nav bijušas, otrā pusē to ka biezs. Pirmoreiz te čūska redzēta 2000. gadā, vai nu 300 gadi pagājuši, vai stār­ķis atnesis.

Pa labi gar Zoļicm iet ceļš uz Rubām. Māju zeme iemē­rīta 1865.-186/. gados, vecā 1865. gadā izdotā bībelē ir 1873. gadā ierakstīts veltījums Rubām, tātad šajā laikā mājas arī būs celtas. Te dzimis matemātiķis un mašīnu inženieris, LU docents Kārlis Zalts (1885-1958), kurš sarakstījis 8 mašīnraksta sējumus ar savām at­miņām, pirmajos sējumos aprakstīts Burtnieku laiks, sīki izklāstīts māju plānojums. Ir sējums "Repatriantu vagons" - atmiņas par Drēzdeni 1944. un 1945. gadā. Daži sējumi atrodas llubās, kur dzīvo Ilga Zalte - K. Zalta brāļa mazmeita. Viņas vecaistēvs tajos laikos, kad vēl bija zelta monētas un sudraba rubļi, izurbis klēts sienā caurumu, kuru piepildījis ar monētām, un aizsitis tapu priek­šā. Kad tas atklāts, tad meklējuši pa visām tapiņām un par zelta naudu "izraisījuši viņas tēvam un mātei kāzas" 9 .

K. Zaltam ir daudz zinātnisku publikāciju - par darbu "Kume­liņš latviešu tautas dziesmās" 10 saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju.

200 m aiz Rubu ceļa gala 550 m no šosejas pa kreisi me­žā atrodas Meldūkas purva (Zoļu) dižakmens. 2,0 m augsta akmens daļa redzama virs zemes, taču ievērojams tā apjoms atrodas arī zem ze­mes. Tā apkārtmērs ap 14,6 m. Meldūkas purvs esot biju­šais ezers. Kā raksta Guntis Eniņš 11 , "senāk te visādu čūs­ku un īpaši odžu esot bijis ka mudž. Tad barons pieaicinājis

zintnieku, lai tas šos aizdabū prom. Tanī zemes daļā, starp Ei- ķenes un Briedes upēm, cik zintnieks vienas dienas laikā ar kā­jām varējis apiet, visas čūskas pazudušas un nav arī šodien, kaut citur apkārtnē čūsku ir daudz". Tas jau ceturtais variants čūsku trūkuma izskaidrojumam, bet ar ko tas ir saistīts patiesībā?

Tālāk ceļa malā redzama divstāvu ēka - Penči. Penči ir sens latvisks mājvārds. Kādreiz tam bijušas vairākas nozīmes: savē- lums, vēders vai kauslis. Sajā ēkā, kādreizējā nespējnieku namā, trūkumā dzīvojis un miris skolotājs un tulkotājs Jēkabs Māsēns (1844-1927). Piemiņas plāksne pie nama atklāta 1994. gadā.

Savulaik mācītājs braucis nespējniekiem "pātarus turēt". Kā stāsta A. Bormanis 12 , Reinis Birzgalis esot izdomājis tādu joku: zinādams, ka mācītājs brauks pie nespējniekiem, paņē­mis tikai mēslu vedamajā laikā lietojamos ratus, zirdziņu ieli­cis vissliktākajā aizjūgā, bet pats uzvilcis godību uzvalku - fraku, ar tādām kā astēm aizmugurē. Tās ļipas pārlicis aizmu­gurē ratiem, lai karājas zemē, un braucis mācītājam pretī. Mācītājs Meijers noskatījies ar lielu nepatiku un teicis: - Bet, ja šitas notiek pie zaļa koka, kas tad vēl nu pie kaltuša neno­tiek! Te jāpiebilst, ka mācītājs Reinholds Meijers kalpojis Burt­nieku draudzē no 1910. līdz 1934. gadam. Blakus 19. gs. celtā Penču vienstāva dzīvojamā māja.

Netālajos Aizvējos dzīvojis skolotājs Jānis Bikše (1907- 1992), kurš bija atzīts biškopis, arī skolēnu spēlēto ludziņu re­žisors, Dārzkopības biedrības Burtnieku nodaļas izveidotājs. Burtniecietis Dzintars Vītols viņam veltījis dzejoli, divas rindi­ņas no kura skan:

Visās takās, kur iets, jauni dārzi pret sauli tiecas /.. /

Skolotāja izaudzēto vienu no lielākajām klematis kolekcijām Latvijā (vairāk kā 140 šķirnes) turpina kopt viņa mazdēls, arī Jānis Bikše. Pie mājām (1956. gadā pārbūvētā rija) aug arī va­rens osis 3,9 m apkārtmērā. Turpat 1788. gadā celtā klētiņa.

Pa kreisi no šosejas Penča kalniņā atrodas Burtnieku Ausekļa vidusskola (padomju laikā internātskola). Ar ķieģeļiem apmūrētā koka ēka celta pēc K. Vinkmaņa projekta pakāpenis­ki no 1928. līdz 1936. gadam, taču iesvētīšana notikusi jau 1930. gadā. Ēkas ceļa pusē pie vidējās šķērssienas iemūrēta stikla urna ar vēsturisku aprakstu. Par skolas pārzini no 1930. līdz 1936. gadam strādājis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Roķis (1888-1938). Gan J. Biksēm, gan E. Roķim pie skolas ieejas uzstādītas piemiņas plāksnes. Skolas D galā iepretī pārzi­ņa dzīvoklim tika iestādīti trīs ozoliņi, kas veltīti skolai, Sarka­nā Krusta pulciņam un mazpulkam. Šajā ēkā ari darbojas A. Kin- dzuļa vadītais Burtnieku skolu muzejs (atklāts 1995. gadā).

100 m uz DA no skolas stadiona atrodas Velna kalns, kur Eiķinupes stāvajā kraujā ir apmēram 30 x 20 m liels ierobs, no kura iztek avotiņš. Te varam mēģināt saskatīt divu Velna nagu iespiedumus. Teikā 13 teikts, ka Velns cirtis Meldūkas purva diž­akmeni, bet iedziedājies gailis, un velnam skrienot kāja aizķēru­šies šajā dūksnainajā vietā.