Sigurds Rusmanis - Neiepazītā Latvija

Uz priekšu pa kreisi nostāk no ceļa redzami Garklāvi, kur 1778. gadā uzcelts brāļu draudžu saiešanas nams Miernami, kuru esot apmeklējis pat Garlībs Merķclis. 1792. gadā Vidzemē bija zināmi 42 hcrnhūtiešu brāļu draudžu saiešanu nami, Burtnieku distriktā ietilpa Garklāvu, Celma, Briežu un Birzgaļu saiešanu vietas. 19. gs. 40.-50. gados Burtnieku hernhūtieši bija vieni no aktīvākajiem Baltijā, svētku reizēs abi saiešanu nami - Gar­klāvu un Kanču - nevarēja uzņemt visus pasākuma apmeklētā­jus. Ja citur par skolu klasēm parasti izmantoja zemnieku sētu pirtis un riju kambarus, burtniecieši mācījās brāļu draudzes sa­ieta nama plašajās telpās, kur pēc 1764. gadā sastādītās "Burt­nieku skolas bērnu grāmatas" Eiķina, Zvārtes, Cālīša un Rūtes muižiņu bērnus mācīja Stiekas Jānis.

Par Garklāvu uzvārda rašanos stāsta teika 14 : "kur tagad Garklāvu mājas, agrāk dzīvojis garais Klāvs. Zviedru kara lai­kā pie garā Klāva griezies kāds zviedru komandieris un lū­dzis, lai viņu paslēpj no ienaidnieka. Tad garais Klāvs, kas toreiz bija Garklāva muižā par stārastu, noslēpis šo zviedru virsnieku Meldūkas purva malā kartupeļu bedrē, tagadējās Zundas māju robežās. Ēdinājis to slepeni, nevienam nezinot.

Pēc kara beigām šis noslēptais virsnieks uzdāvinājis Garklā- vu muižu garajam Klāvam".

Cita teika vēsta 15 , ka Garklāvu apkārtnē bija lieli meži, eglēs "cilvēkiem rādījušies naudas kubuliņi". Kam vajadzējis naudu, tas aizgājis pie kubuliņa aizņemties. Naudu tikai va­jadzējis laikā atdot. Ja neatdod, mocījis Velns. Saimnieks tu­rējis Velnu ieslēgtu kastē.

Pie ceļu krustojuma redzamie Arāji esot celti zviedru laikā kā kazarma. Tur kopš 1857. gada darbojusies pirmā Burtnieku pagasta skola. Tiem pretī diemžēl nav saglabājusies krietni jau­nāka celtne - Latviešu zemnieku savienības nams "Līdums", kura būvi no 1922. līdz 1926. gadam vadījis arhitekts Viktors Stams. Tā gājusi bojā kara laikā.

0,5 km attālumā Pidriķa virzienā Riekstiņi - 19. gs. beigu celtne, kurai vienā galā bijis krogs, otrā - dzirnavas uz Kiķin- upes. Pie 60. gadu sākumā atjaunotās mājas ceļam pretējā pusē akmens ar uzrakstu "1918", tā nozīme nav zināma. Tālāk pa Pidriķa ceļu, pēc 1,3 km pie ozola ceļmalā nogriežoties pa kreisi uz Irbēniem (kādreizējie Speķi), var nokļūt pie Mellaču akmens, starp kura divām daļām 1993. gadā atjaunoja Maurupītes tecēju­mu, ko savulaik likvidēja melioratori. Teika 16 stāsta par robežu

dalīšanu starp diviem saimnie­kiem un pērkonu, kas akmeni saspēris, pēc tam saimnieki vairs nav strīdējušies, kuram šis akmens tiks par kapakmeni 17 . Cits variants 18 vēsta, ka abi strī­dējušies, kuram upīte pieder. Vēl viena versija ir, 19 ka tas ir "Mīlas akmens" - divas pusī­tes satiekas un nešķiras.

Mellaču akmens (2001)

Atgriežoties uz Rencēnu šosejas, priekšā nevar nepamanīt bijušo slimnīcas ēku Silmačus, ko 1934. gadā par saviem līdzek­ļiem kā doktorātu uzcēla Peives mājas saimnieka dēls ārsts Lud­vigs Zeltkaļus, kas emigrācijā dzīvoja Kalamazū Mičiganas štatā, ASV. Slimnīcu izveidoja tagadējais Rīgas Stradiņa universitātes

profesors Ivars Šiliņš (1931), kam tā bija pirmā darbavieta (1956-1958) pēc augstskolas beigšanas. Slimnīca darbojās līdz 1973. gadam. Tagadējās poliklīnikas apstādījumos aug interesanti koki: parastās prie­des pundurforma, nokarenā goba, piramidālās tūjas, kal­nu priede u. c.

Pretējā šosejas pusē nogriežas ceļš uz kādreizējo Eiķina mui­žu. Sens muižas nosaukums ir Brosemoise, kur lībiešu vārds moi- se rāda, ka muiža iekopta agrākajā lībju kunga sētas vietā. No­stāsts vēsta, ka kņazs Grigorijs Potjomkins, Katrīnas Lielās favo­rīts, te izveidojis "Mazo Pētcrhofu", kur pārgulēt carienei 20 . Valdnieces sagaidīšanā no apkārtnes saaicinātas skaistas meite­nes baltās kleitās, kas ziediem rokās stāvējušas no Ausmas kroga līdz muižai 21 , pēc cita nostāsta 22 no Burtnieku muižas līdz Ei- ķinmuižai. Tas carienei ļoti paticis, un viņa izteikusi vēlēšanos, lai tur, kur stāvējušas meitenes, tiktu iestādītas liepas. Burtnieku barons Sleidars (te teikā kļūda, pareizs uzvārds ir Srēders) tajā pašā naktī to realizējis. Vēl tagad muižā ved divas alejas - viena liepu, otra ozolu. Pret mājas verandu kādreiz esot audzis pat Katrīnas stādīts bērzs. Bet bērza koka krēsls, kurā sēdējusi ķeizariene, pēc tam nonācis saiešanas namā, kur uz tā sēdējuši tētiņi.

Te līdz 1994. gadam atradusies aptieka, kas minēta jau 1906. gadā izdotajā konversācijas vārdnīcā (Arnis Vīksna gan raksta, ka Burtnieku aptieka dibināta 1892. gadā, strādājusi līdz 1903. gadam, atjaunota 1922. gadā 23 ). Dīķa augšgalā bija līk­loču kanāli, kas izveidoja 4 saliņas. No saliņas uz saliņu veda tiltiņi ar nemizotu bērzu margām. Vietā, no kuras visskaistā­kais skats uz dīķi, bijis balts apaļš paviljons. Eiķina muižā 1914. un no 1918. līdz 1930. gadam darbojusies skola.

Eiķina muižas pusgraudnieka ģimenē Lieplejās, tikpat kā blakus aptiekai, māju pirtī dzimis izglītības darbinieks Mārtiņš Celms (1888-1972, Ņujorkā, ASV), pārapbedīts Rīgā, I Meža

kapos. Viņš ir vairāku matemātikas mācību grāmatu autors, kas rakstītas gan Latvijā, gan trimdā. M. Celma kultūrvēsturiskais stāsts par Burtnieku novadu 24 ir patiess, neizskaistināts, neap- jūsmots Burtnieku novada sūro gada laiku darbu ikdienas īste­nības tēlojums, iznākusi arī grāmata "Skolotāja atmiņas" 25 . Liep- lejās 1996. gadā atklāja piemiņas plāksni. Tieši Liepleju mājās esot bijusi ķeizarienes Katrīnas naktsmītnes vieta.

Muižas aleja šoseju šķērso pie bijušā Ausmas kroga, kas te bijis jau no 1516. gada. Tagad tā vietā veikals. Šeit šoseja šķērso arī 15 km garo Eiķinupi. Kādreiz tā saucās Lakstene (tie, kas lasījuši Imanta Ziedoņa grāmatu "Tik un tā", atcerēsies arī Lak- stenes kalnu Madlienas novadā), tāpat kā muiža, kas jauno no­saukumu ieguvusi no Heidenenu dzimtas. Bet tilts šajā vietā kādreiz saukts par Lielo tiltu. Tumsā ejot gar upi, varot redzēt velnu lāpot kažoku 26 .

Aiz tilta pa kreisi Negurskas, kas minētas jau vecajās zviedru kartēs, nosaukums poļu valodā nozīmē "piekalnīte", "mazkalni- ņi". Tagad uz vecajiem pamatiem jauna ēka, kur dzīvo Laimonis Zālītis, grāmatas "Burtnieki likteņgriežos" autors 27 .

Viļķu rija (2001)

Tālāk atkal krustojums. Ceļš pa labi aicina uz Zvārtes karje­ru. Zvārtes pusmuižā dzimis gratiķis, aktieris un režisors Reinis Birzgalis (1907-1990, Bostonā, ASV), varbūt kāds atcerēsies viņa raksturīgās ilustrācijas latviešu tautas dziesmām 28 . Pa ce­ļam vērts taisīt līkumus. Aleja pa labi ieved bijušajā Cāļu pus­muižā; par ozolu tās ceļa galā teika 29 stāsta, ka Pērkons nospē­ris tā dobumā paslēpušos muižas kalpu. Pirmās agrārreformas lai­kā Cāļu pusmuižas vietā izveidojās 2 jaunsaimniecības: Ozolnieki un Riekstlejas, pēdējās dzimis literatūrvēsturnieks un grāmat­niecības darbinieks Ivars Riek­stiņš (1936). Pa kreisi no ceļa Viļķos 19. gs. (uz stenderes gan uzskrāpēts- 1903) rija ar platām četrslīpju jumta pārka- rēm, te saglabājusies ari rijas krāsns.

Pa labi - Ennītes (1924), kuru iepriekšējā māja nodegusi. Te tīrumā bijušas trīs resnas liepas, kuras esot "nopostījušas kop­saimniecības govis". Savulaik pie tām kartupeļu bedrē redzēts galvaskauss. Kā stāsta A. Bormanis 30 , tur esot kāvušies zviedri ar poļiem, varbūt ar krieviem. Garklāvs, kura trīs meitas te esot nogalinātas, viņas te esot apracis un uzstādījis trīs liepas.