Sigurds Rusmanis - Neiepazītā Latvija

Lejā pie Burtnieku ezera ZR virzienā no mājām liels ak­mens, saukts Lāčplēša guļa. Akmens nav augsts, nedaudz pāri metram, bet māju iemītnieki gan apgalvo, ka tas lēnām ceļo­

ties uz augšu, agrāk bijis ļoti liels, tad nosēdies, tagad atkal paceļoties. Izklau­sās tas ne visai ticami, tīri vai jāsāk prā­tot, vai pašam stāstītājam puikas gados strauji stiepjoties garumā, akmens neli­cies arvien mazāks.

Jāredz Dambju dižozols - septītais pēc resnuma Latvijā. Tas atrodas uz DA no mājām, gravas malā. Tā stumbra ap­kārtmērs 8,4 m, taču tā virszemes sak­nes gravas malā izplatās līdz 20 m ap­kārtmērā kā kāda nezvēra taustekļi. Par šo ozolu stāsta teiku, ka zviedru kara­vadonis iespraudis vienu mietu zemē un teicis, kad viņi nākšot atpakaļ, ozols sākšot augt. Taču par 10 km attālumā bijušo Ren­cēnu paegli stāsta stipri līdzīgi: zviedru karalis, atstādams Lat­viju, ceļa malā iespraudis paegļa nūjiņu un teicis: ja šī nūjiņa augs, tad es šo zemi vairs neredzēšu, ja neaugs, tad es to reiz dabūšu atpakaļ. Nūjiņa izaugusi par lielu koku, kura celms vēl bijis redzams 1923. gadā 38 . Tagadējie Rencēnu skolotāji gan nezina pat koka bijušo vietu. Zinot abas teikas, liekas, vai tik šis Rencēnu koks vairāku paaudžu laikā nav ietekmējis arī Damb­ju ozola nostāsta rašanos.

Par ceļu Burtnieku baznīcas virzienā savulaik rakstījis Vilis Ccd- riņš tēlojumā "Ezerkrasta ciemos" 39 : "Gājienu uz ezeru tīkami iesākt pa Burtnieku baznīcas kalnaino lielceļu, kam gar abām pu­sēm sastādītas ābeles par piemiņu kritušajiem cīnītājiem. Padarīt par aizgājušo dienu atmiņas glabātājiem kokus bijusi laba burtnie- ciešu doma, jo mūžīgo dzīvību un zemes atjaunošanos nekas tik jauki neizteic kā izplaukusi, ziedoša, augļu pilna vai vētrās stingri izplētusies ābele". Jau tolaik šajā vairākus kilometrus garajā ceļā dažas ābeles trūkušas, tagad gan jāsaka, ka tikai dažas saglabāju­šās. Tās bija dāvājis Soha dārzniecības īpašnieks Balodis Rīgā, Burt­nieku Cāļu mājas saimnieka dēls.

Eduards Suits uz ceļa starp Ērgļiem un pagriezienu uz ka­piem pēckara gados naktī pamanījis tumšu cilvēka stāvu, kas negaidīti uzradies un pie Ve­co kapu ceļa gala tikpat ne­gaidīti pazudis.

1995. gada 29. aprīlī noti­ka Māsēnu dzimtas pulcēšanās, kuras laikā savukārt iestādīja bērzu un ogābeļu rindu gar ce­ļu uz Vecajiem kapiem, kuri iekārtoti 1784. gadā. Kā rak­sta V. Cedriņš 40 :"[..] zem mil­zīgiem kokiem viz baltām ziedu zvaigznēm nosēti jasminkrū- mi, smaržo dievkociņi 1111 kapu kopējas nes pilnus klēpjus ar granti, ko pakaisīt ap kapu celiņiem." Kapličas priekšā apgla­bāts Jēkabs Māsēns, kura no latīņu valodas pārtulkotā Dantcs "Dievišķā komēdija" publicēta 1921. gadā, citi tulkojumi no grieķu un vācu valodas (J. V. Gētes, Homēra, I. Kanta 11. c. darbi) gan palikuši rokrakstā, jo, piemēram, Rainis J. V. Gētes "Faustu" vēlāk pārtulkoja kvalitatīvāk. Kapliča ir vecākā Val­mieras rajonā - celta 1788. gadā pēc draudzes mācītāja Hein- rilia Gulekes projekta, kurā apvienotas vēsturisko stilu arhitek­tūras un tautas celtniecības tradīcijas. 18. gs. beigās celti arī kapu vārti (vārtkambaris).

Kapos ir izdevība apskatīt pašu senāko monumentālās tēl­niecības darbu rajonā - ap 1825. gadu uzstādīto ampīra stilā darināto pieminekli Rencēnu muižas īpašniekiem Zīversiem. Smilšakmens obelisks ar metāla krustu virspusē balstās uz ak­mens lodēm, kas saglabājušās tikai daļēji. Apglabāto dzīves dati un tā laika izpratnei atbilstošs dzīves novērtējums iekalts obelis­ka skaldnēs. Barona T. H. Srēdera, kas 1816. gadā nopirka Rū- tes un Cālītcs pusmuižas, stipri vienkāršāks apbedījums atrodas kapličas tuvumā.

No kapu ieejas pa kreisi siltumtehnikas speciālista profesora Jāņa Āboliņa (1906-1990), kas daudz rūpējās par lauksaimnie­cības pārstrādājošo nozaru praktisko vajadzību apmierināšanu, dzimtas kapi. Pie Latviešu agronomu biedrības ārzemēs 1990. gadā tika dibināts profesora J. Āboliņa fonds, kas atbalsta

lauksaimniecības speciālistu sagatavo­šanu Latvijai, līdzīgs fonds studijām ār­zemēs 1993. gadā tika dibināts arī Lat­vijā. Piemineklī minēti arī citur apgla­bātie dzimtas locekļi - arī viņš pats apglabāts I Meža kapos Rīgā. Kapsētas kreisajā pusē uzmanību piesaista metā­liskais 2,4 m augstais Ampermaņa ka­pa piemineklis neogotiskās formās, šā­da rakstura pieminekļi Latvijā saglabā­jušies visai reti. Par latviešu ģimeņu lik­teņiem liek domāt netālu blakus eso­šais Burtnieku pagasta Eniņos dzimušā Jāņa Vintēna (1900-1919) apbedī­jums. Viņš bija viens no kādreiz plaši daudzinātiem 11 Valmie­ras komjauniešiem, komjaunatnes organizatoriem un tās CK locekļiem, kamēr viņa brālis Miervaldis bija aktīvs aizsargs. Par Jāņiem runājot, senāk Burtnieku baznīcas galā Jāņus vienmēr sāka svinēt, ar kroņiem ejot uz kapiem godināt mirušos Jāņus, vēl senāk pakrastē pie ūdens uz akmeņa atstāja pamatīgu kroni Lielajam Jānim, kas te kādreiz dzīvojis un bijis "svēts vīrs".

Vēl no kapos apglabātajiem var pieminēt teologu, LU do­centu Ludvigu Ādolfu Bērziņu (1874-1925), skolotāju, diri­ģentu Jāni Kaktiņu (1827-1901), kurš kopā ar J. Caunīti sastā­dījis 100 dziesmu un ziņģu krājumu (1858), 1864. gadā diri­ģējis pirmos novada dziesmu svētkus Dikļos, Lāčplēša Kara or­deņa kavalieri Jāni Liepiņu (1891-1957).

Kā stāstījis J. Zaķis, viņš jaunībā sarunājis randiņu ar savu mei­teni kapos jau patumšā vakarā. Gaidījis sēžot uz soliņa, bet meite­nes vietā pienākusi sieviete baltā ķitelī un sākusi "dzīties virsū", bijis jābēg. Vēlāk meitene izstāstījusi, ka ari viņai turpat gājis tāpat.

V. Ccdriņš raksta 41 : "Mirušo dvēseles, pēc veca ticējuma, līdz mirušo dvēseļu dienai klaiņo apkārt. Dvēseļu dienā, kad no visām sētām ļaudis brauc uz kapsētu, dvēseles ieritinās braucēju vezumos un nokļūst kapsētā. Daža dvēsele ļoti smaga, cita vieg­la, ko vedēji vēro tā, vai zirgs slapjš vai sauss."

Aiz kapiem Burtnieku ezera krasts. Jānis Akuraters (1876- 1937) dzejolī "Burtnieku ezers" 42 gan saka:

"Ūdeņi šalko, un saule mirdz - Guļ zilgani zaļais krasts, Visdaiļais visdziļāki dzelmē dus, Meklēts un neatrasts

Šai vietā pie kapiem krasts gan jāsauc par sarkanu, jo 12 m augstajā kraujā kādreiz atsedzās sarkanais smilšakmens, bet ta­gad apaugums to traucē saskatīt. To savulaik pamanījis Vilis CedriņŠ, dzejolī "Burtnieku kapsēta" 43 viņš vairākkārt atkārto:

a Ezerā krūtis tev atstaro - iesārta radze un māls.

Vasarā miglu pie kājām pār viļņiem met Zilaiskalns tāls."

M. Celms par šo vietu raksta 44 : "Sveiks, sveiks, tu skaistais skats! es teicu un steidzos prom no šīs visskaistākās vietas Burt­nieku krastā".

Noslēgumā vēl par teikām, kur minēta Burtnieku kapsēta. Kāds vīrs no mums jau zināmajām Dambju mājām, kad naktī gājis zagt salmus no mācītāj­muižas rijām, lai izietu tais­nāk, gājis caur kapsētu. Zie­massvētku sestdienas naktī ap pulksten 12 viņš dzirdējis, ka pa kapsētu nāk ļaudis un dzied ziemassvētku dziesmas. Tad ieraudzījis dīvainu gājie­nu, kuram priekšgalā gājuši viņa piederīgie. Vīrs pārbijies un pēc laika nomiris 45 . Cita teika 46 vēsta, ka pa kapsētu staigājot "ļoti daudz burvju". Tur dzīvojot velni, kāda mei­ta tīšām vairākas naktis gājusi skatīties, līdz satikusi divus melnus kungus, kas griezuši