Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Tālāk no ceļa tikai drupas palikušas no Sutnikām, kur dzī­vojis profesors siltumtehniķis Jānis Āboliņš (1902-1990). Tei­ka 31 stāsta, ka Sutnikās dzīvojis kāds saimnieks, kas bieži mīlējis krogā pasēdēt. Kādreiz, nākdams no kroga, stāstījis, ka esot ar pašu Velnu plēsies. Mājnieki gājuši skatīties, bet redzējuši tikai lielu, izplūkātu cini. Aku pie mājām esot racis tas pats Velns 32 .

Vēl tālāk, pa labi no ceļa iepretim Zvārtēm jāpiemin Zaķīšu mežsargmājas komplekss (18-20. gs.), kur rija (18. gs.) diem­žēl gājusi bojā. R. Birzgalis minējis 33 "rimi" par pagasta mājām, divas rindas no tās skan tā:

Meža sargu Zaķīt' sauc,

Zvārtes muižā puiku daudz.

Par katru māju tur pateikts raksturīgākais. Tiešām, Zvārtu četrpadsmit puikas darīja ne vien darbus, bet arī nedarbus. Vēl fragments no "Šoreiz - bez grima" (1957. gadā R. Birzgalim Čikāgā iznāca grāmata "Grimēšanās pamatmācība"): "Atnāk Zaķīšu puikas un stāsta, ka viņu tēvs esot sūdzējies par pirtiņu. Tā esot veca un drīz būšot jānoplēš. "Būtu to kāds nodedzinā­jis!" - tā viņu tēvs esot teicis. Oho! To tik mums vajadzēja dzir­dēt! Sapulcējāmies uz apspriedi un nolēmām Līgo vakarā pirti­ņu nosvilināt. Domāts - darīts. Pirtiņa dega kā jāņuguns gaišās liesmās. Bet tad atskrēja vecais Zaķītis un brēca: "Palaidņi! Hu­ligāni! Gadu par ātru jūs to nodedzinājāt [..]"

Zvārtu pusmuižu no Burtnieku barona Šrēdera rentēja R. Birzgaļa tēvs Eduards, kas bija arī prasmīgs būvgaldnieks, viņš vecā koka ērbēģa vietā (tur savulaik bijis krodziņš) uzcēla akmens māju ar sarkanu dakstiņu jumtu, kūti, stalli, riju. Kā pēdējo ap 1900. gadu cēla riju. Piemiņas plāksne R. Birzgalim atklāta 1997. gadā.

Uz priekšu pa labi no ce­ļa ābeļdārza malā atrodas se­nais Zvārtu akmens ar iekal­tiem gadskaitļiem "1600" un "1843", kur pirmais no tiem ir visvecākais akmenī iekaltais gadskaitlis Latvijā, kas gan var izrādīties viltojums. Domā­jams, ka akmens bijis paredzēts kādas robežas apzīmēšanai.

Zvārtu apkaimē vēl divas pieminamas mājas. Birzgaļos jaunsaimnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Al­berts Kažociņš (dzimis 1894. gadā - piespriests nāvessods 1942. gadā Krievijā). Airītes ir Džarcānu dzimtas vasaras mā­jas - Nopelniem bagātais sporta meistars riteņbraucējs Alberts Džarcāns 1948. gadā bija PSRS rekordists gan 50 km, gan 100 km individuālajos braucienos. Sporta meistari ir arī Anita, Ai­vars, Gints, Pēteris un Svetlana Džarcāni. 1996. gadā no Rīgas līdz Airitēm 117 km garumā notika riteņbraucēju sacensības.

Atgriežoties uz Rencēnu šosejas, pie krustojuma ir 2. pasau­les karā kritušo sarkanarmiešu brāļu kapi ar 73 apbedījumiem. Turpat Senči - bijušais pagastnams, kur otrajā stāvā atradusies Burtnieku pils (Lielā krogus) pagasta skola ar divām klasēm un guļamistabu. Reinis Birzgalis apraksta lielu bedri ar divām kār­tīm tai pāri, viena, kur sēdēt, otra, kur atspiest muguru. Kad nu bars puišu šajā mazmājiņā sēdējuši, muguras kārts lūzusi un Kau­liņu Kārlis vienīgais nepaspējis nolēkt un iekritis augšpēdus bedrē. Grāmatā aprakstīta glābšanas un mazgāšanas procedūra un tas, ka, kamēr māte atveda citas drānas, Kārlis sēdējis klasē skolotāja baltajā naktskreklā kā eņģelis bez spārniem. Pirmajā stāvā atra­dās divas kancelejas istabas, cietums, zāle un divi dzīvokļi.

Nākošā ēka ir Arkādijas, kur divdesmito gadu vidū ir sarī­kojuma zāle un veikals. Šo biedrības namu bija uzbūvējis kāds vīrs, vārdā Brošs, kas ļoti mīlēja teātri un pats vienmēr pildīja sufliera pienākumus. Otrā stāva zāle, kuras skatuves izvirzījums uz augstiem balstiem pagalma pusē labi redzams pat no ceļa,

paredzēta 200 cilvēkiem. Uz šīs skatuves sākās R. Birzgaļa ak­tiera gaitas. Pie Arkādijām aug Sibīrijas baltegle un rietumu tū­ja. Ap 100 m no mājām pie diviem ozoliem bijusi āra skatuve, uz kuru vedis akmeņiem klāts celiņš. Veikalnieku Brošu, kad tas braucis no Valmieras ar precēm, mežā pie Pīkoliem Pidriķa ap­kārtnē "burlakas" nošāvuši 34 .

Tālāk ir Smiltsvēvcru mājas, pie kurām šoseja šķērso Smilts- vēveru upīti. Teika vēsta 35 , ka starp Sveipeles un Smilceru (droši vien kļūdaini) mājām kādam vijolniekam, nākot no kāzām, pa­rādījies Velns. Velns, skraidījis vijolniekam apkārt un vienmēr saucis: "Zīderbīder-vīrs, pagaidi." Vijolniekam tuvāk pie mājas nākot dziedājis gailis, Velns nozudis kā viesulis.

Aiz pagrieziena uz Burtnieku luterāņu baznīcu Sveipeles, kur saglabājušās tikai saimniecības ēkas un atmiņas, ko atceras R. Birz- galis savā grāmatā. Ik pārnedēļas te tika rīkota kaktu ballīte ar mei­tu "spaidīšanu un valstīšanu", izkaušanos. Tur dzīvojošais vaļinieks vecais Šmits par makšķerēšanu bez atļaujas Burtnieku ezerā ielikts uz 7 dienām cietumā. Izrādās, viņš "cietumā sēdēšanu" sapratis burtiski un visas septiņas dienas nosēdējis, ne uz brīdi neadaizdamies uz lāviņas un pēc soda izciešanas "pārvilcies mājās stīvs un līks, ar sa­rukušu pavēderi un lielām muguras sāpēm".

Sveipeles dzimis ilggadējais Jeru pagasta sekretārs Antons Putniņš (1885-?), kurš apbalvots ar Atzinības krustu. Kamēr Burtniekos nebijis sava brāļu draudzes saiešanas nama, tie pul­cējušies Sveipelēs.

Tālāk Rencēnu šosejas kreisajā pusē var izbaudīt skatu uz Burtnieku ezeru no pagasta augstākā paugura. Šī kādreizējā svēt- kalna sānā iebūvētas Kalniešu mājas.

Vēl tālāk Rencēnu virzienā bijusī Lutera muiža, kas jau gadsimtu mijā bija atdota par pareizticīgo mācītāja muižu. Bet uz jautājumu, kur ir Burtnieku pareizticīgo baznīca, kas 20. gs. 20.-30. gados uzcelta pēc Vladimira Servinska projekta, ap­kaimē neviens nezina atbildēt, jo tā atradās Ēveles pagasta Dak­stos (kara laikā nodegusi), kur vēl līdz 1956. gadam apbedīša­na notikusi pareizticīgo kapsētā. Šajā muižā pēc 1764. gadā sa­stādītās grāmatas bērnus mācījis Jaunzemja Miķelis.

Atgriežamies Silzemnieku pagriezienā un dodamies Burt­nieku baznīcas virzienā. 500 m no krustojuma pa labi redzami Vaivari (1803), bij. draudzes skola. Jau 1685. gadā minēts, ka te darbojusies viena no pirmajām Latvijas lauku skolām. Šajā skolā mācījies rakstnieks un žurnālists Haralds Eldgasts, īstajā vārdā Jānis Miķelsons (1882-1926), apglabāts Rīgā, Meža ka­pos. Viņš bijis "Kurzemes Vārda" redaktors, vairāku romānu, ceļojumu aprakstu u. c. autors. Vilis Ccdriņš skolai veltījis dze­joli "Draudzes skola": 36

Aiz baznīcas, pie četriem ceļiem celta,

Kā putna ligzda vīta lapotnē,

Lūk, skola māj zem liepu zieda zelta /../

Par draudzes skolu stāsta teiku 37 , ka tur redzēts melns tēls, sagāzusies klases šķērssiena, garām skrējis zirgu bars, viens pa­kritušais zirgs pārvērties par akmeni, kuru pa nakti aiznesis "bars melnu kungu". Tad visiem palicis skaidrs, ka skolā mājo velni un pāris gadus neviens vairs nav gribējis sūtīt bērnus tanī skolā, bet gan citās. Velni "nav mitējušies apmeklēt skolu, līdz mācī­tājs tos izdzinis". Skola slēgta 1931. gadā. Šī skola saukta arī par Pilskalna skolu, jo uz ZA no netālajiem Rugājiem (1931), atrodas Rugāju pilskalns. Tas nebūtu uzskatāms par senu no­cietinātu vietu, bet drīzāk par kapsētu vai pileni. Tālāk aiz ma­zas upītes Klētnieki (20. gs. 30. gadi), aiz tiem pie Ērgļu auto­busu pieturas jāgriežas pa kreisi uz Dambjiem (dzīvojamā mā­ja celta 1880. gadā, kūts - 1933. gadā). R. Birzgaļa vectēvs stāstījis, ka Damba mājās dzīvojis sevišķi stiprs, liela auguma saimnieks, ko apkārtējie saukuši par "Damba tēviņu". Kad vi­ņu kā malu mednieku pagasta uradņiks gājis apcietināt, palī­gos paņēmis divus vīrus, bet vienu Damba tēviņš uzsviedis uz klētiņas jumta un otru pārmetis pāri sētai sakņu dārzā. Urad­ņiks tad devis "kājām ziņu". Saimnieks miris lielā vecumā un bijis neparasti stiprs līdz nāvei.