Sigurds Rusmanis - Neiepazītā Latvija

Milites muižas pils

700 m tālāk aleja iznāk pie šosejas. Pa kreisi, Bašķu kalnā, bijušas vējdzirnavas, pa labi - Mīlītes muiža. Tā dibināta vēl senāk par Bauņu muižu - dokumentos minēta jau 1638. gadā, kaut gan, pēc citiem datiem, 1811. gadā atdalīta no Bauņu mui­žas kā Zīversa meitas mantojums. Mīlīgais nosaukums aicina

… un klēts (2001)

domāt par saistību ar vācu Mūble - dzirnavas. Tagad tc dzirnavu jau sen kā nav, jo jau grāfs Zīverss ar attiecīgiem nolūkiem raktu kanālu upes ūdeņus aizvadījis uz Bauņiem. Tomēr savulaik bijusi arī zem­nieka saimniecība Mīlītis, kas iznīcināta, dibinot Bauņu muižu. Kungu māja neskaitā­mas reizes pārbūvēta, ap 19./20. gadsimtu miju tai bijis tikai viens stāvs. Savulaik Bauņos valdīja "jaunie kungi", bet Mīlītcs muižā "vecie kungi", kas gribēja saimniekot atsevišķi.

Mīlītcs muižā dzimis Mazstraupes pagasta rīcības komi­tejas priekšsēdētājs 1905. gada revolūcijas laikā Eduards Rullē (1872-1906).

Pa nākamo ceļu var nokļūt pie bijušās muižas klēts, ar divām tās priekštelpu atdalošām arkām. Tepat Zvejnieki, kur pēc 1. pa­saules kara dzīvojis stārasts. Ēkā bijusi liela istaba ar ērgli uz galda - tiesas zāle. Saglabājies nostāsts par grāfu Paulu Zīversu, kas mantoja muižu 1866. gadā. Kādreiz, ieejot pagastnamā, tas nocēlis ērgli no tiesas galda, teikdams "man tā putna nevajag". Klātesošais tiesas skrīveris to tūliņ ierakstījis protokolu grāmatā. Pēc tam grāfs attapies, ka šis joks viņam var dārgi maksāt, un par atlīdzību piedabūjis skrīveri pārrakstīt visu protokolu grāmatu.

Alejā ir vairākas vējslotas, dažas gan gājušas bojā. Kādā to tām kādreiz ligzdojusi koka pīle. Aleja unikāla arī ar to, ka te 100-200 m garā posmā pie Šķiņķiem atrodas gandrīz 35 balto stārķu ligzdas, no kurām vairāk par pusi katru gadu ir apdzīvo­tas. Dažos kokos ir pat vairākas ligzdas. Tā ir lielākā balto stārķu kolonija Latvijā un Eiropā vistālāk uz ziemeļiem sastopamā svē­teļu kolonija. Tikai te ļoti noderētu ātruma ierobežojuma zī­me. Rītos, kad vardes lēkā pa mitro asfaltu, lielie putni tās uzla­sa, un ātrās mašīnas tā katru gadu sabrauc 5-6 stārķus.

Stārķi Bauņu aleja (2002)

Liela vējslota apskatāma 1 km aiz muižas pagrieziena, ie­pretī Cīruļu māju šķūnim.

No Cīruļiem pa šoseju griežamies atpakaļ. 800 m aiz Mīlī- tes pagrieziena pie šosejas autostāvvieta, kur atrodas Greižu akmens (saukts arī par Mežiņu lielo akmeni). Pašu Greižu mā­ju sen nav. Akmens garums 5,3 m, platums 5,1 m, augstums gandrīz 1,2 m, apkārtmērs 16 m. Pirms būvēja jauno šoseju, to gandrīz neviens nezināja, jo tas bija purviņa vidū, tagad te uz- dambēts. Akmens virspusē ir lēzeni šķīvjveida padziļinājumi, tā­pēc to daži uzskata par kulta vietu, bet iedobumi tomēr esot izkalti stipri vēlākos laikos.

Tālāk aiz Bauņu autobusu pieturas pa labi Imantās (1923) dzīvo labs Matīšu zinātājs, fcnologs Jānis Smits (1933), kas vēl prot saskatīt dabas veidojumos īpatnējas koka skulptūras. Mājas pagalmā akmensdārzs, Dore Smitc piedalījusies arī konkursā par sakoptāko lauku sētu.

Dīķis pie Meitu kalna (2001)

Blakus māja atrodas kādreizējās Jukummuižas vietā. Jukum- muižā dzimis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Antons Meijers (1895-?), bijušais Mālpils pagasta vecākais. Viņa dzimta no Ma­tīšiem aizgājusi jau 1909. gadā. Nav saglabājušies arī Ķīkuli, kur dzimis LPSR Milicijas pārvaldes priekšnieks Jānis Piesis (1902-1957, Rīgā).

Netālu mežā Jukummui­žas Meitu kalns - uzkalns dī­ķa mala, kas radies no izrak­tajām zemēm. Kalnā aug vei- mutpriedes, Darmštates prie­des, lapegles, pārsvarā gan lie­pas, stādīti oši, baronu laikos iestādīts arī ozols. Teika 29 stāsta, ka kungs dīķus esot li­cis rakt sievietēm, par to tām

dotas 2 reņģes dienā 30 . No gaisa skatoties, dīķi veidoja burtus J. Z. (Jēkabs Zīvcrss). No dīķa vairāk uz Jēkabkalna pusi ir grāvīši, zeme starp tiem atgādina it kā pirkstus, kas atbilst 20. gs. 20. gados no Ķīkuļu mājām iesūtītajam rakstam Latvijas Vēs­tures muzejā, ka kalns ir "Zemes roka" 31 . Kad darbs esot bijis izdarīts, racējas dziedājušas dziesmas un "savēlušas no velēnām

kapu", uz kura "rādoties sievietes". Cits variants 32 stāsta, ka mei­tām te "bijušas dažādas izpriecas", ķieģeļu lauskas kalnā esot no pasaulē pirmās "meitu mājas" 33 . Tomēr - kad nomiris vecais Mī- lītcs barons, Meitu kalnā bijusi balta mājiņa. Viņš vēlējies, kad būs miris, lai zārku noliek tajā templītī. Saimniekiem visiem pa nakti bijis jāiet sargāt, viens nekad nav gājis, vienmēr vairāki 34 . Te esot "parādījušies un pazuduši mazi bērniņi" 33 .

Interesantāks ir teikas variants 36 : vecos laikos bijusi tāda kār­tība, ka meitas braukušas vai gājušas puišos. Reiz Dievs sēdējis ceļmalā pie Meitu kalna, meitas, puišos braukdamas, uzskrēju­šas virsū Dievam. Tad nu Dievs noteicis, ka meitām vairs nav brīv puišos braukt, bet jāsēž mājās un jāgaida, kamēr puiši brauks pie šām. Pēc šī notikuma kalns iesaukts par Meitu kalnu.

Sī skaistā, romantiskā vieta iepatikās arī Imantam Ziedonim. Tika izveidota aleja un "meitiņām par godu" uzlikts brūngans piemiņas akmens.

Netālu atrodas Vildi, kur 1915. gadā atradās Baltijas lauk­saimniecības biedrības vaislas kuiļu stacija. Mazliet vēlāk bijusi krējuma konfekšu ražotne, kur "no kaut kurienes atvestā Lavī­ze" primitīvos apstākļos tās vārījusi. 1930. gadā te dibināta Mī- leniešu lauksaimniecības mašīnu koplietošanas biedrība. Kalnā saglabājušās vecās mājas, zemāk - jaunās. Vildos dzimis Bauņu pagasta valdes priekšsēdētājs Roberts Tiesnieks (1890-?), un, do­mājams, tad jau tepat būs dzimis ari viņa brālis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tiesnieks (1893-1953, Džezkazganā, Ka- zahijā), ārsts, bijis Liepājas Kaulu tuberkulozes sanatorijas direk­tors, vēlāk (1940-1949) Valsts kaulu tuberkulozes slimnīcas Rīgā galvenais ārsts.

Netālu Jēkuļi, kas lībiešu valodā nozīmē mīļciemi - mājas saglabājušas senatnīgo izskatu. Te 30. gadu beigās bi­jusi pasta palīgnodaļa.

Jēkuļi (2001)

Tālāk aiz mežiņa aizslēpu­šās Meļļu mājas. Nostāsts 37 par

māju nosaukuma izcelšanos vēsta, ka saimnieks pagājušā gadsim­ta sākumā te staigājis ar netīru muti. Vēlākie iemītnieki tās pār­dēvējuši par Jaunmārkundēm. Te saglabājusies podnieka Jāņa Anšmita ap 1926. gadu mūrētā krāsns. Nekas nav atlicis no Ma- rinmuižas pie Braslavas-Matīšu ceļa. Tālāk aleja ved uz Bērzi­ņiem, kur atradusies 1933. gadā nodegusi Mīlītes skola, kas celta 1882.-1884. gadā. Te pirmā darba vieta 1871.-1877. gadā bi­jusi Valmieras Vājdzirdīgo skolas pirmajam direktoram Vīli­pam Švēdcm (1849-1905). Skolas ēkas vietā uzcelta paš­reizējā dzīvojamā ēka, no ve­cās apbūves saglabājusies sko­las kūts un malkas šķūnis.

1,4 km tālāk atrodas Pric- dītes, aiz tām 500 m tālāk ce­ļa malā pa labi ir Velna ak­mens. Vairākas teikas stāsta: kad tikko bijusi uzcelta Ma­tīšu baznīca (1687), Velns gri­bējis aizsprostot lielās durvis (Velnam nepatikusi baznīca, kas uzcelta uz ceļa, pa kuru bieži iznācis staigāt). Izvēlējies piemē­rotu akmeni pie Matīšu pagasta Priedītēm un nesis to sava cimda īkšķī, līdz iedziedājieš mācītājmuižas gailis. Akmens krītot pār­plīsis divās daļās (mazākais nokritis dažus simts soļu tālāk, tas tagad esot aizvests prom). Dažas teikas gan min, ka Velns ak­meni nesis kājstarpā 38 ; vai pat divus akmeņus, katru savā svār­ku stūrī. Bet gailim, kā draudzes labvēlim, par godu baznīcas torņa galā uzlikts gaiļa tēls.