Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

No Matīšu baznīcas izvadīts mākslinieks Jānis Simsons (1947-1989), 4 madoniešiem vēl labā atmiņā viņa darbība At­modas laikā Madonā, no baznīcas uz kapiem viņš nests uz ro­kām. Viņa bērnības gadi saistās ar Matīšu mācītājmuižu.

Pastaigājiet pa kapiem! Jūs pamanīsiet vēl tēlniecisku kapa pieminekli Skaidrītei Rullis, arī Grašu ģimenei (abi esot darināti Cēsīs), atradīsiet gan senlaicīgu krustu, kas liets no metāla, at­darinot koku (Mageram, 1908), gan mazu eņģelīti.

Kapos taču arī spokojoties? Lūk, ko stāstījis skolotājs Bū- manis 5 : rudens vakarā, ejot cauri kapiem mēnesnīcas laikā, dzird: - "čab, čab, čab". Kā stāv, paliek kluss, kā iet - atkal dzird. Beigās jau paliek bail. Izgājis cauri kapiem, skatās - viss Viršu māju cūku bars viņam seko. Citiem vīriem atkal bail nav ne­maz - ies uz kapiem šņabi dzert. Paņem monopolā (ta­gad tajā ēkā ambulance) 5 lit­ru pudeli (kā to īsti sauca - Līne, Katrīna vai Trine?) un sēž kapos. Viens, kas nav pa­ņemts līdzi, ies baidīt. Pār­ņem sev pāri palagu un iet at­muguriski iekšā pār sētu. Tic tā pārbijušies - nu tak nāve nāk! - pudele palikusi kapos, bet vienam no viņiem trieka klāt 6 . Stāstīts arī, 7 ka kapos katru "diensvidu" esot skrai­dījis melns sunītis. Tikko div- Vintera piemineklis padsmit cauri, tas tūliņ uz vie-

Matīsu kapos (2001) tas pazūdot.

Aiz kapiem tieši kilometru no Valmieras šosejas atrodas Pu­rinu mājas (1927). Uzreiz gan piebildīsim, ka senāk mājvārdus Matīšos lietoja tikai vienskaitlī. Tajās pašlaik dzīvo Augusts Zvaigznīte (1923, Jērcēnos), kas 1996. gada Daugavas Vanagu izstādē Rīgā, Kara muzejā, piedalījās ar koka virpojumiem. Nav vairs saglabājusies vecā muižas klēts, kas atradās tuvāk ceļam, uz kuru attiecas nostāsts 8 par spoku. Spoks bijis "no zvaigznēm vāji apspīdēts melns kūkums, kas vēlies un it kā kaut ko meklē-

jis. Tas nav bijis liels, apmē­ram eža lielumā. Bet, kad tas uzlēcis uz kulšanas dampi, tas raudzījies uz tā naktssargu ar milzīgi lielām, apaļām un sar­kanām acīm". Tuvojoties tam, tas pacēlies visā varenī­bā uz kājām un sācis nejauki bļaut, kā kaķis, tad kūleniski aizskrējis uz kapiem. Cita tei­ka 9 min, ka muižas staļmcis- tars ap pusnakti jājis no Matī­šiem uz Pučurgu ar nomirušā barona labāko ķēvi, pamanī­jis zirgam starp kājām veļoties melnu kaķi ar sarkanām acīm, un zirgs sācis klupt. Pučurgieši tad nosprieduši, ka tas esot "vecā barona Ozoliņa" nela­bais gars, kas spokojas no kap­sētas līdz labības šķūnim, ku­rā tas visvairāk mocījis strād­niekus ar savu spieķi.

Pučurgas muiža (2001)

Bij. Pučurgas dzirnavas (vest, foto)

Te jāprecizē, ka Pēteris Ozoliņš nebija barons, bet gan Pučurgas muižas rent­nieks, vietējās lauksaimniecī­bas biedrības priekšnieks. Viņa

ģimenē dzimusi skolotāja un sabiedriskā darbiniece, Latviešu na­cionālās padomes Lielbritānijā ilggadējā prezidija locekle Marija Ķcņģe (1905-1994, Hercfordā, Anglijā). Viņa - Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, ilggadēja Daugavas Vanagu priekšniece (1955- 1979), vēlāk goda priekšniece. 1995. gada 26. martā viņas ilgo trimdas gadu dzīves vietā Latviešu mājā Almelijā M. Ķeņģei iestā­dīta piemiņas liepa, jo viņa pati bija iecerējusi savā 90. dzimša­nas dienā līdzās Latviešu mājas ilggadējā saimnieka Jāņa Sku- jevica ozolam iestādīt liepu. Stādīšanā piedalījās arī bijušais Lat­vijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. M. Ķcņģe no 1926. līdz 1943. gadam strādājusi par skolotāju Kaucmindcs mājtu­rības seminārā (no 1935. gada - Latvijas mājturības institūts), sarakstījusi grāmatu "Apkoptā māja" (1936), bija žurnāla "Ma­na Māja" galvenā redaktore. Pēc kremācijas Hercfordā M. Ķcņ­ģe apglabāta Brukvūdas kapsētas latviešu nodalījumā.

300 m tālāk atrodas Virsaiši (1906), kuru tuvumā Dronas upītes virzienā (te gan to sauc par Pučurgu) atrodas Pučurgas akmens (4 x 3,5 x 1,8 m). Jau pirms kara tas ticis pārdots, bet ar trīs kāpurķēžu traktoriem to nav varējuši izkustināt tālāk par 10 cm, tikai sarautas troses. Viens akmens sāns 1930. gadā to­mēr atšķelts, un no tā izgatavots Brīvības cīnītāju piemineklis, kas atrodas pie Mazsalacas baznīcas. Pie akmens bijusi sena upur- vieta, svētvītols gājis bojā, bet atrastas senlietas.

Pie Dronas (Stuceles) tiltiņa esot redzēts, ka "velis nau­du žāvē" 10 .

Pie ceļa tūlīt aiz upes bijusi kaltes ēka. Aiz kokiem Zeltiņi - senatnīga ēka ar pusnošļauptu jumtgali, pildrežģi, interesantu durvju dēlīšu salikumu un pat sienā daļēji iemūrētu akmeni. Tā bijusi modernieka māja. Zeltiņos 1935. gada pavasarī atrasts de­pozīts ar 305 monētām, jaunākā no tām datēta ar 1649. gadu.

Blakus atrodas Pučurgas pusmuižas dzīvojamā ēka. Mui­ža dibināta 1710. gadā. Ceļa pretējā pusē bijušo kūti K. Svalbe pārveidoja par brūža (1935-1950) telpām. 1958. gadā jau par kazeīna fabriku, kuras iekārtas izvestas 1998. gadā. Agrāk te ražotos siera ciparus lietoja visā PSRS. Muižas centrs piederē­ja K. Svalbes meitai tēlniecei Elzai Svalbci-Matvejcvai

(1903, Podolijā Ukrainā - 2004), kas ir K. Ulmaņa prēmijas (1936) laureāte. Par viņu lasāms I. Kārkliņas grāmatā "Прекрас­ное за стеклами витрин", kas izdota Samarā, Krievijā, 2000. gadā.

Tālāk ceļa malā bijušās klēts (kungu magazīnas) ēka. No 1872. gadā celtās kūts jau sen palikušas tikai drupas. Magazīnas vienā galā aug liepa 4,3 m apkārtmērā, par kuru dzirdēts no­stāsts, ka to esot stādījusi ķeizariene Katrīna. Koks vēl zaļo, taču jau bez galotnes.

Par Pučurgas muižu teika" stāsta arī, ka sens muižas īpaš­nieks bijis "pajucis prātā" un taisījis ceļu no Pučurgas līdz Rīgai, bet tālāk nav ticis, kā "līdz krustiem".

Nākošās mājas aiz pagrieziena pa labi - Vinnēni (1926). Kā­pēc šāds neparasts nosaukums? Ernests Ozols (1X99-1986) šīs mājas dabūjis par piedalīšanos Brīvības cīņās, bet ari kāds cits tās gribējis, nācies tiesāties - un vinnēts 12 . Un cits diezgan kuriozs patiess gadījums 13 : Vinnēnu Ozols pēc kara braucis uz Rīgu pēc bišu mātēm. Tās kastītes ir jātur siltumā, tāpēc viņš tās iebāzis biksēs zem jostas. Vilcienā viņš jūt, ka bites izlīdušas no kastī­tēm un iekļuvušas biksēs. Viņš ieiet vilciena atejā un krata tās bikses pa logu laukā, taču vējš aizrauj bikses pa gaisu un viņš paliek vilcienā pliks. Pienāk Valmiera, jākāpj ārā, bet viņš tāds nevar rādīties. Nāk vilciena pavadone, tā ir krieviete, saimnieks nemāk labi krieviski un saka: "bites, bikses". Pavadone domā, ka vīrs dumjš un izsauc miliciju un tā viņu aiztur. Kad atbrau­kusi sieva, tad viņu atlaiduši. Vinnēnos saglabājusies kūts ar uz­braucamo tiltu (1939).

Skats uz Vinneniem (2001) Vinnēnu kuts (vēst. foto)

Ap 300 m uz priekšu ceļa malā kādreizējo vējdzirnavu vie­ta. Pučurgā līdz 1928. gadam uz Dronas upes bijušas arī ūdens­dzirnavas, tieši iepretī vējdzirnavām, dzirnavu ezers sniedzies līdz Kociņu mežam.

Tālāk - Vaivaru jaunsaimniecība, kas piederēja Lāčplēša Ka­ra ordeņa kavalierim Jūliusam Būmanim (1886, Ungurpils pag. - 1961, Farclē, Vācijā). Viņš apbalvots ari ar Viestura ordeni, bija skolotājs Bauņu pamatskolā, vēlāk Valmieras 1. pamatskolas pār­zinis. Savulaik viņš saimniecības tīrumā uzaris senkapus, kur ap­bedījumi bijuši pārklāti ar plakaniem akmeņiem. Ceļa malā pa­matīga saimniecības ēka, celta no laukakmeņiem, ķieģeļiem, vie­tām apmesta, pat ar apmetumā veidotu stūra rustojumu. Blakus durvīm saglabājies riņķis zirgu piesiešanai.