Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Cits teicējs, A. Zaļaiskalns 2 1944. gadā šo vietu min kā "Vel­na galveno rezidenci", bet tilts nosaukumu esot dabūjis no ak­mens, kurā iecirsts krusts. Edvīns Apsītis 1999. gadā man stāstī­ja 3 , ka šo akmeni "vairs nemākot atrast", tur tiešām "viens ir nosities", bet "braucot pusnaktī ar zirgu, nākot viena šmurgu- ļaina vecene pretī un ātrāk no viņas vaļā netiek, kamēr viņas nenobučo". Par to atrašanu ir tā, ka būvējot jauno ceļu, tas ne­vērīgi kaut kur iestumts zem zemes. Akmens bijis gandrīz met­ru augsts ar "izteikti skaisti iegravētu krustu". Tuvējo māju ie­mītnieki tieši todien neesot bijuši mājās. Lūk, ko raksta Ā. Kor- pa 4 no Ķekaru mājām: tas noticis pirms 50 gadiem. Mūsu mājās tajā dienā bijusi kuļmašīna, bijuši daudz cilvēku. Netālu no mā­jām, kur ceļš iegriežas mežā, ceļa malā auga liela priede ar zemu

Salaca pie atpūtas vietas "Ķekari" (2001)

augošiem resniem zariem. Tajā naktī priedes zarā pakaroties pašnāvību bija izdarījis kāds nezināms cilvēks. Cilvēku aizvedu­si milicija, bet Ķekaru talcinieki aizgājuši vietu apskatīt, ierau­dzījuši grāvja malā interesantu akmeni, ar visu spēkiem to uz- slējuši stāvus par piemiņu nelaiķim. Arī tad tilts vairs neesot bi­jis, tikai caurteka.

Nellija Kolle zināja teikt 5 , ka K. Ulmaņa valdīšanas beidza­majos gados Staicelē pagastmājā par sekretāru bijis Jānis Bikma- nis: "kad vienreiz gājis 110 darba mājā, viens kungs uzreiz pienā­cis klāt un gājuši abi runādamies līdz tiltam. Tad viņš ieskatījies, ka kungam zābakos iebāzta aste. Viņš sācis skaitīt tēvareizi, tad uzreiz bijis tāds kā spēriens un kungs pazudis". Teicēja gan pie­bilst, ka nezinot, "cik tur taisnības".

Ieva Plūme zināja stāstīt 6 , ka tur "vienam otram, kad brauc ar zirgu, rādoties suns, kas gar sānu aizejot garām". Nu ko, suns jau tomēr izplatītāks radījums, nekā Velns.

Kā rodas šādas teikas, paliek skaidrs no Nellijas Kolles stāstī­juma 7 : tas bijis pirms 60 gadiem. Viņas trūcīgajam tēvam bija jāiet Rīgā slimnīcā, bet naudas neesot bijis. Tā vienos naktī, braucot no Rozēniem uz Staiceles staciju, lielajā silā ceļa krei­sajā pusē ieraudzījis uguni. Skatās - Velns žāvē naudu, ko vi­ņam tieši vajadzētu, kaut vienu sauju dabūtu… Griezis zirgu atpakaļ, piebrauc pie kādām mājām (pašlaik šai vietai tuvākās ir Ķekari), piesien zirgu pie sētas, noliek sienu priekšā. Kas zin, ejot "pie Vclla", viss kas var notikt, var ari nepārrasties, tad lai vismaz zirgu atrod. Pienāk klāt - mežstrādnieki dienā kurinā­juši uguni un, kad vējiņš uzpūš, tad ogles kvēlo. Viņš sirsnīgi nosmējies un braucis mājās.

Rijuši arī mazāk smieklīgi gadījumi. Osvalds Gustavsons at­ceras 8 , ka sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados kāds vīrs, no balles braukdams, ar divām meitām un vienu puisi - ar mašīnu taisni pa gravu upē iekšā. Mašīna zem ūdens, visi pa logu izlīda ārā. Pie tača to mašīnu vēlāk vilkuši ārā. "Kā nu tur bija ar to dzērumu, kā nebija", bet jāsaka, ka toreiz tas gadījās netīšām. Tas pats teicējs atceras, ka citreiz upē iebraukts tīšām 9 . Vēl "pirms Ulmaņa laikiem" Krieviņu māju saimnieks vedis graudus Painī- tim, kas dzīvoja pie Igaunijas robežas, te griezis mašīnu apkārt un "naida dēļ" ar visu kravu upē iekšā.

Vēres

1 LFK 1728, 112.

2 LFK1748, 1893.

3 LFK 2049, 673a.

4 LFK2049, 710.

5 LFK 2049, 674.

6 LFK2049, 673.

7 LFK2049, 675.

8 LFK2049, 662.

9 LFK 2049, 661.

Valmieras rajona Matīšos, kas miesta statusu ieguva 1890. ga­dā, galvenā ainaviskā dominante, neapšaubāmi, ir luterāņu baznī­ca. Tās būvi vecās baznīcas vietā pavēlējis sākt zviedru karalis Kār­lis XI 1687. gadā. Teikas 1 jau šo vēsturisko faktu apcer savādāk: zviedru ķēniņš esot braucis gar baznīcas kalniņu, kur viņa ratiem salūzis ritenis (tādēļ ģerbonī virs baznīcas ieejas portāla redzams ritenis ar salūzušiem spieķiem). Labošanas laikā ķēniņš apskatījis kalniņu un teicis, ka te jāceļ mūra baznīca. Teikai ir zināms pama­tojums, jo Kārlis XI tiešām pārnakšņojis Matīšu mācītājmuižā. Baz­nīcas mūri gāzušies kopā, līdz labajā pusē sienā iemūrēts puisis Matīss (tajā vietā pie baznīcas sienas karājusies no akmens kalta cepure) un vēl tagad sienā tajā vietā rūcot. Bet rūcot tāpēc, ka pirms iemūrēšanas puisis iedzēris krietnu mēru brandvīna, un "vēl tagad nav skaidra galva". Pretim otrā sienā iemūrēta viņa iecerētā Anna. Tādēļ sievietes sēdējušas vienmēr Annas pusē, vīrieši atkal pretējā. Puisis iemūrētics ļāvies labprātīgi, lai kļūtu slavens, un vi­ņa vārdā nosauktu baznīcu 2 . Kad nojaukts zvana kambaris (1965), mūros tiešām atrasts skelets 3 . Bet dievnams kā Sv. Matīsa baznīca minēta jau 1624,-1625. gada revīzijas materiālos, tātad pirms mūra baznīcas uzcelšanas. Cita teika 4 min, ka baznīca celta zviedru ķē­niņienei par godu, viņa ar kuģi sūtījusi "kapara plates" baznīcas jumtam, bet pie Katvaru muižas lielkungs tās atņēmis un uzlicis savai muižai (pirmajā karā gan jumts noņemts un aizvests uz ārze­mēm). Tāpēc, ka baznīca celta zviedru ķeizarienei par godu, tā pareizi "esot saucama par Mātīšu baznīcu" 5 (ar garo "a").

Pēc cilvēka iemūrēšanas Velis vairs nav varējis baznīcas mū­rus sagāzt, un tāpēc nesis akmeni no mācītājmuižas tīruma un gribējis to baznīcai virsū uzsviest vai 6 tikai aizsprostot durvis ar akmeni. Iedziedājies gailis un akmens bijis jāmet nost 7 . Tāpēc gailis kā baznīcas labvēlis ticis uzstādīts tornī. Bet 1990. gadā Matīšu baznīca kā pirmā Vidzemē (neskaitot Rīgu) tika pie apzeltīta gaiļa un lodes.

Dievnama celtne ir raksturīgs 17. gs. beigu Vidzemes baz­nīcas tips. To projektējis, visticamāk, vācu arhitekts Ruperts Rin denšū, stipri jūtama gotikas ietekme, bet redzami arī baroka ele­menti. Ne velti tās tornis atgādina Pētera baznīcas torni Rīgā, arī tā arhitekts ir R. Rindenšū. Raznīca garena vienjoma taisn­stūrveida mina celtne. Galvenā fasāde ar monumentālu zelmini pāraug vieglā sešstūra tornī, kura vieglumu un vcrtikalitāti izceļ divpakāpju barokāls jumts ar kolonādi vidū un augstu smaili galā. Ziemeļu kara laikā celtne stipri cietusi, bet atjaunota 1840. gadā agrākajā izskatā, tad atjaunots arī tornis. Tomēr tor­ni nācās atjaunot vēl vienu reizi, tas notika mācītāja Andrieva Niedras laikā (citiem viņš varbūt vairāk pazīstams kā politisks darbinieks un rakstnieks, un 1919. g. pat valdības galva) 1908. gadā. Tika noorganizēts bazārs un tā ienākumi pārsnie­dza pat Rīgas lielo biedrību sarīkojumos savākto un baznīca at­kal tika pie torņa. Nākošais remonts veikts 1989. gadā, kad sā­kās baznīcas atdzimšana (pirmais dievkalpojums notika 1988. ga­da 11. decembri). 1965. gadā draudze dievnamu pameta, no 1967. līdz 1981. gadam to izmantoja tikai kā novadu muzeju,

Matīšu baznīcas interjers (2001)

ko izveidoja Oļģerts Krūmiņš. Diemžēl lielākā daļa savākto ma­teriālu un eksponātu gājuši bojā, tagad neliels Ainas Kalniņas iekārtots muzejs atrodas vietējā skolā.

Zviedrijas karaļnams jāpiemin vēlreiz, šoreiz Viņas Majestā­te karaliene Silvija. Jau labu laiku Matīšu draudze uztur saites ar Giterslo apgabala Rēdas-Vīdensbrukas draudzi Vācijā. Tieši vi­ņi, pamanījuši, ka dievnama tornim nepieciešams remonts un pašu sniegtā palīdzība tam būtu par mazu, uzrakstīja Zviedrijas karalienei, atgādinot Matīšu baznīcas celšanas vēsturisko sakarī­bu ar Zviedrijas valdnieku. Ar karalienes atbalstu pēc raksta zvied­ru laikrakstā tika savāktas 50 000 zviedru kronas, pārējo pievie­noja vācu draugi. 1996. gadā atjaunotais tornis tika iesvētīts. Baznīcas jumts tika nomainīts 1990. gadā ar Risbergu (Zvejnie­ku) ģimenes atbalstu no ASV.