Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Lielais altāris savu tagadējo izskatu ieguvis 1859. gadā, kad tika iegādāta mākslinieka Bēzes (pēc K. Bilova oriģināla) altār­glezna, kas restaurēta un atdota draudzei pēc baznīcas atgūšanas. Tiesa, gleznu ir nācies restaurēt ari pēc 1884. gada laupīšanas mē­ģinājuma, kad to sagraizīja. Ieskatoties uzmanīgāk, baznīcas in­terjers liekas neparasts. Izrādās, pēdējā remonta laikā neesot bijis zilas krāsas un tās vietā lietota zaļa. Cerams, ka ne uz visiem lai­kiem. Bijis ari otrs altāris, pie dienvidu sienas, ko 1930. gadā uzbū­vēja galdniekmeistars Ansis Zīle, aiz tā tēlnieka A. Folca darbnīcā Rīgā gatavotā piemiņas plāksne (1929) 1. pasaules karā un līni­jas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes dēliem, tā tagad pēc prom­būtnes atgriezusies savā vietā. Mācītājs K. Ozoliņš 1992. gadā at­klāja piemiņas plāksni 2. pasaules karā kritušajiem matīšniekiem, kuras uzstādīšanu no ārzemēm atbalstījis Jānis Sops.

Arī kancele, tāpat kā altāris, barokāla, tās sienās, kāpņu un durvju laukumos gleznoti Pestītāja un evaņģēlistu attēli sadzī­ves ainās. Šobrīd savā vietā vairs neatrodas kokā grieztā pelikāna skulptūra virs kanceles jumtiņa. Arhitektoniskās izpētes laikā pie kanceles pīlāra un pie altāra tika atrasti drapēriju gleznojumi, kuru apakšējais slānis radies 1881. gadā, virsējais - 1902. gadā.

Baznīcas kreisajā pusē pie altāra bijis kauna sols 8 , uz kura bijis jāsēž tām, kurām meitās gadījies bērns. Tas jau nebūtu nekas īpašs,

Matīšu baznīcas altarjjlezna … un kancele (2001)

nemaz ne rik tālajā Rūjienā Sv. Bērtuļa baznīcas portālam abās pu­sēs divas nišas, paredzētas laulības pārkāpēju sodīšanai. Matīšos baz­nīcas kalniņā bijis vēl moku bluķis, kur sēdināti un pērti cilvēki, ja no kādām mājām uz dievkalpojumu nav bijis vismaz viens cilvēks 9 . Svētdienās un dievvārdu laikā bijis aizliegts kā krogā, tā mājā alu un brandvīnu dzert. Vainīgie esot sodīti ar 40 markām baznīcas lādē, vai pie kauna staba un 10 pāriem rikšu. Pēc moku bluķa likvidēša­nas tā vietā iestādīts melnalksnis, kas jau sen nokaltis.

Baznīcas ērģeles, kas 1964. gadā pārvietotas uz Sv. Marka baznīcu Rīgā, 1993. gadā atgriezušās savā vietā. Tās Veisenfelsā 1867. gadā darinājis ievērojamais vācu ērģcļbūvētājs Fridrihs La- degasts (1818-1905).

Interesants liktenis mācītājam Reinholdam Bušam, kas kal­pojis draudzē no 1752. līdz 1770. gadam, ar 9 gadu pārtrauku­mu, kura laikā tas bijis spiests strādāt par kalēju, un pēc šī perio­da draudze savu mācītāju uz pirmo sprediķi no mācītājmājas aiznesa uz rokām. Ja Matīšos iznāk dzirdēt teicienu "Tam jau tik daudz bērnu kā mācītājam", tad tas attiecas uz mācītāju Paulu Pomianu Pezaroviusu (1745, Prūsijā- 1816, Trikātā), kurš kalpojis Matīšos no 1771. līdz 1805. gadam un kam bijuši 18 bērni. Gadījums, kad draudze dievkalpojuma laikā pameta baznīcu, neattiecas uz 1905. gadu, kā to varētu iedomāties, bet gan 1834. gadu. Krievijas ķeizara Nikolaja I likums 1832. gadā noteica visiem mācītājiem melno talāru (pēc Vācijas parauga), līdz tam bijuši balti un pat krāsaini tērpi. Pirmo reizi redzot mācītāju melnā tērpā, draudze piecēlusies un baznīcu atstājusi.

Baznīcas 200 gadu atceres grāmatu 1887. gadā sarakstījuši K. Moltrehts un K. Stakle, mācītājs K. E. Vinters sarakstījis grā­matu "Matīšu baznīca 1687.-1937." Arī Imantam Ziedonim ir dzejolis "Matīši. Baznīca" 10 , tajā vērtējums:

Es stāvu pie durvīm. Izbrīnēts. Zaro spēks. Kā ne no kā. Baznīca staro Kā lielais A.

Sākumā baznīcā tika apglabāti draudzes aizgājēji. Ja, rokot baznīcā jaunu kapu, atrada agrāk apbedīto miroņu kaulu atlie­kas, tās savāca t. s. "kaulu kambari". Tas redzams arī J. K. Bro- ces 1792. un 1804. gada zīmējumos". Šis kaulu kambaris celts starp 1739. un 1768. gadu. Bez Broces baznīcu gleznojis arī latviešu mākslinieka T. Ūdera draugs, Voroņežas gleznotājs A. Petrovs, kas kādu laiku dzīvojis Valmierā. Darbs esot Dobe­les ārsta Ozoliņa īpašumā. Varbūt ir vēl kāda glezna?

Kad apbedīšanu baznīcas telpās izbeidza, par kapsētu kal­poja baznīcas pagalms, turklāt katras draudzē ietilpstošās mui­žas zemniekiem bija norādīta sava kapsētas puse. 1773. gadā sakarā ar mēra epidēmiju šo apbedīšanas vietu slēdza un ierīko­ja tagadējos Matīšu kapus. Bet par tiem lasiet rakstā "No Matī­šiem uz Bauņiem, bez steigas".

Vēres

1 LFK 1978, 2050.

2 LFK 1978, 1924.

3 LFK 1978, 2037.

4 LFK 1978,2024.

5 LFK 1978, 2024.

6 LFK 641,92.

7 LFK 1978, 1977. s LFK 1978,2048.

9 LFK2049, 154.

10 Ziedonis I. Ceļa sentiments. Rīga, 2000.

11 Broce ). K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 2002, 3, 395.-398. lpp.

No Matīšiem ceļi ved dažādos virzienos. Viens tepat blakus kapiem - uz Pučurgu.

Kapsēta Matīšos ierīkota 1773. gadā, kapliča celta "tikai" 19. gs. Nostāsts 1 vēsta, ka no baznīcas, kuras pagalmā atradās iepriekšējie apbedījumi, uz tagadējo kapu kungu daļu (no ieejas pa kreisi) vedot apakšzemes eja. Citā nostāstā 2 minēts, ka katru Ziemassvētku nakti pa to nākuši 12 mācītāji uz dievvārdiem.

Matīši (2001)

Kapsētā zināmi gan tikai čet ri mācītāju apbedījumi. Ne­tālu no kungu kapiem augot trīs lielas priedes, kas uzstādī­tas uz kādas burves kapa. Ja cilvēks nolaužot no tām kā­du zariņu un paliekot zem spilvena, tad naktī burve nā­kot mocīt 3 . Kapos aug daudz lapegļu, ir ari veimutpriede.

Galvenā celiņa malā apgla­bāts Mazsalacas aptiekārs Pauls Skulte-Krievs, kura pieminekli 1931. gadā darinājis tēlnieks Kārlis Jansons. Paviršs vērotājs var uzreiz nepamanīt, ka augst- cilnī atveidotā sieviete rokās tur galvaskausu, kas liek filozofis­ki apcerēt cilvēka dzīves ritu­mu un norāda ari uz pieminamā cilvēka sakaru ar medicīnu. Maz­liet tālāk uzmanību saista Kristus tēla statuja, tā ir kopija no ievē­rojamā dāņu tēlnieka Bertela Torvalšefta (1768 vai 1770-1844) darba. Šis tēls it kā aicina pie sevis, it kā gatavojas ietvert savās spēcīgajās rokās un pasargāt nogurušos un ikdienas grūtību no­māktos, aicina pie sevis atgūt dvēseles mieru. Tēls atliets cinkā un uzstādīts uz akmens postamenta mācītāja Vintera ģimenes kapos. Paejot pa celiņu starp abiem minētajiem apbedījumiem, varam nokļūt pie Matīšu draudzes skolas skolotāja Kārļa Ernesta Aukas (1836-1884) krusta, kas ir pats augstākais kapos. Viņš ir ari pirmā kora dibinātājs Matīšos. Savulaik krusts bijis nolauzts, pateicoties Vilmai Grūbei - tagadējā kora prezidentei, tas tika sametināts.

Paula Skultes-Krieva piemineklis Matīšu kapos (2001)

Netālu no tā galvenā celiņa pretējā pusē atrodas Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Paula Grīnberga (1888-1919) kaps. Viņš dzimis Vilzēnu pagasta Ennēs, kas Matīšu draudzē. Pie nākošā celiņa uz kapličas pusi apglabāts Matīšu draudzes mācītājs Ludvigs Ciško (1858-1918), kuru lielinieki nošāva pie

Strenčiem ceļā uz Valmieru. Blakus cits lielinieku upuris - lauk­saimniecības un sabiedriskais darbinieks Pēteris Ozoliņš. Vēl ka­pos apglabāti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jānis Oliņš, Pēte­ris Kreišmanis, Nikolajs Plānais (mainījis uzvārdu - Dzelme), Jānis Vagars un Jānis Apsitis, kurš apglabāts ar visu ordeni. No militārpersonām jāmin arī pulkvedis Jēkabs Gustavs.