Kā radās šāda iespēja vēl tālajos padomju gados? Kas bija noticis? Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fizikāli enerģētiskajā institūtā par kultorgu bija ievēlēts inženieris Sigurds Rusma- nis - cilvēks ar meklētāja garu, fiziķis ar līriķa dvēseli. Ja citos institūtos (pēc personīgās pieredzes) šī amata veicējiem galvenais pienākums un panākums bija sagādātās biļetes uz teātra, operas izrādēm, dziesmu svētku koncertiem, dažreiz pat veiksme kolēģu pārliecināšanā par kādas izstādes apmeklējuma nepieciešamību, tad šīs grāmatas autors burtiski aizveda un izglītoja savus draugus, darbabiedrus un viņu ģimenes locekļus pie kultūras objektiem dabā, pirms tam ieguldot milzīgu pētniecisko un sagatavošanās darbu. Jau iepriekš Rīgā dzimušais jauneklis bija klīdis pa tuvākajiem piepilsētas mežiem, pētījis un salīdzinājis turienes augsni un augu valsti, zīmējis plānus un kartes, klausījies Andreja Holcmaņa lekcijas, vācis "Padomju Jaunatnē" publicētos tūrisma maršrutus, kamēr atradis savu aicinājumu ekskursiju vadīšanā.
Tika sagatavoti aizraujoši maršruti pa visiem Latvijas novadiem, arī Lietuvu un Igauniju, bija iespējams grupas aizvest arī uz Maskavu, Pēterburgu, Ļvovu un vēl tālāk. Šobrīd jau novadītas aptuveni tūkstoš ekskursijas. Pamazām krājās materiāli par visiem Latvijas rajoniem, tad tie pārauga milzīgā kartotēkā jau par atsevišķiem pagastiem, kur katram no tiem izveidota mape ar avīžu izgriezumiem; ziņām no dažādām enciklopēdijām; faktu pārbaudei korespondences ar vietējiem varas pārstāvjiem un novadpētniekiem; paša uzņemtiem attēliem un diapozitīviem. Jau tapušas vairākas kultūrvēsturiskas grāmatas, ievērojamākā kopā ar Ivaru Vīku - enciklopēdija "Iepazīsim Latviju. Kurzeme" (1993). Tikai nenokārtotas materiālās puses dēj šīs sērijas turpinājums jāmeklē nelielākos izdevumos - jau publicētos un vēl iecerētos, piemēram par Zemgales trim pagastiem. Privātajā kartotēkā savāktās vērtības un autora zināšanas jau izmanto gandrīz visi jaunāko enciklopēdisko izdevumu veidotāji, arī folkloristi nespēj uzsākt kāda Latvijas novada pētniecību bez ieskatīša- nās šajā bagātajā krātuvē.
Grāmatas autors atšķiras no citiem novadpētniekiem un kul- tūrvēsturniekiem ar apzinātā areāla plašumu, ar nemitīgo krājuma papildināšanu un ieguldīto pārbaudes darbu. Arī Latviešu folkloras krātuvē nepārtraukti tiek kuplināts personīgais fonds 12049 J ar jauniem nostāstiem, teikām un pieredzējumu pierakstiem, rūpīgi pētīti senākie vākumi. Dažkārt savos ceļojumos autors meklē un interesējas ari par to līko bērzu, kurā sēdējusi ragana, par to velna dusmās savērpto priedi klusā kapsētā, par to koku muižas parkā, zem kura apglabāts vietējais "kundzeņš". Dokumentos izlasītais vienmēr tiek saliedēts ar dabā ieraudzīto, rakstos tiek uzburta ne tikai senatnē iespējamā aina, bet arī vēlamā. Par to varējām pārliecināties, apskatot un piedaloties sarunā ar Konrādiju (Hermani IV) gauži nopostītajā Skursteņu muižā.
Pie oriģinālā materiāla autors pārstrādātā veidā pievienojis ari agrāk publicētos materiālus, kas izkaisīti dažādos preses izdevumos. Gandrīz puse no tiem veltīti Vidzemei, jūtams, ka rakstītāja sirds meklējama Burtnieku un Matīšu pusē. Grāmata atklāj autora poētisko dabu, labās tehniskās zināšanas, interesi valodniecībā un folkloristikā, nekad nav arī aizmirsts pieminēt, kādi koki aug pie aprakstītajām mājām, kur meklējami dižkoki, kur ceļā pamanāmas vējslotas, kas cēlis un projektējis jaunās ēkas. Autora erudīcija palīdz atklāt kļūdas fotogrāfijās Latviešu konversācijas vārdnīcā. Viņam sāp zaudētie pieminekļi - piemēram, Krustrija Drustos, "pateicīgo latviešu" izturēšanās pret Merķeli Katlakalnā un sabrauktie stārķi ceļā uz Bauņiem. Viņš bieži aicina - nepaiesim garām, ir vērts apskatīt! Folkloristi visvairāk pateicīgi grāmatas radītājam par to, ka viņš paspējis pamudināt teicēju Marijanu Aunu pierakstīt un atsaukt atmiņā savas dzimtās Rikavas vēstures notikumus, ka viņš uzklausījis un fiksējis "latvju virsnieka Nr. 35473" Roberta Gabra teikas un stāstus.
Vēlējums lasītājam apsekot grāmatā minētās vietas un kļūt pašam par bijušā meklētāju.
Māra Vīksna (LFK)
Mūsu pašu Latvijā ir vietas, kur desmitām reižu braukts vai pat iets garām un kas ne ar ko nav saistījušas uzmanību. Bieži pat kaimiņos dzīvojošie ir izbrīnīti, kad uzzina, kas te kādreiz noticis vai ar ko šī vieta atšķiras no citām. Grāmatas mērķis ir pievērst uzmanību tām vietām, kas nav īpaši iecienītas dzimtenes iepazinēju apmeklējumiem, dot lasītājam iespēju dziļāk ieskatīties apkārtējā, iegūstot pieredzi turpmākiem patstāvīgiem Latvijas apceļojumiem.
Laikam nav tas labākais skatīti dabu vien, tikai pilis vai baznīcas, pieminekļus vai dendroloģiskus parkus un daiļdārzus, ceļot pa teiku un nostāstu vietām. Autors iespēju robežās cenšas pievērsties kultūrvēsturiskajam un neparastajam aprakstāmajā teritorijā.Tas var būt pat tikai kāda pagasta mazs stūrītis, kur dažkārt vieglākas orientācijas dēļ stāstījums izkārtots lineārā secībā, kā gājiena maršruts. Grāmatā ir raksti, kas tematiski stāsta par kādu sakarību vai ko citu, kas attiecas uz plašu teritoriju, pat visu Latviju. Ir arī raksti, kur aprakstīts tikai viens objekts, kas var būt atsevišķa ēka, parks vai piemineklis.
Apraksta dažādošanai vietām izmantoti dzejas fragmenti, teiku un nostāstu satura īss pārstāsts, kam pievienotā norāde (LFK…) ir materiāla numurs Latviešu folkloras krātuves fondos. Grāmatas autora paša pierakstītie un krātuvē nodotie materiāli atpazīstami pēc šifra (LFK 2049, …). Teicēju atmiņa ari nav bezgalīga, lasītājam šādiem nostāstiem jāpieiet kritiski un tie nav jāuzskata par neapstrīdamu patiesību. Folkloristi labi zina, ka viens un tas pats notikums dažādu stāstnieku mutēs skan atšķirīgi, ar citām detaļām, arī celtņu datējumi dažādos avotos atšķiras. Aiz uzvārdiem iekavās doti dzīves gadi, aiz celtnēm - celšanas gads, aiz attēliem - fotografēšanas gads.
Atliek tikai novēlēt, lai pēc grāmatas izlasīšanas rastos vēlēšanās kaut ko no minētā skatīt pašam savām acīm un, protams, lai būtu arī iespējas to izdarīt.
Autors ļoti pateicīgs par ieguldīto rūpīgo darbu grāmatas redaktoram ģeogrāfam enciklopēdistam Uldim Placēnam (1934-2006), ar kuru bijusi ilgstoša sadarbība vairāk nekā 15 gadu garumā. Sastādot vēres, problēmu gadījumā tieši viņš neatlaidīgi centās bibliotēkās noskaidrot kāda citāta vai dzejas rindu avotu.
/
TEIKSMOTA VIETA PIE STAICELES
Tā teiksmainākā vieta Staiceles apkārtnē nav pie pašas skaistās Salacas, ne pie baznīcas un pat ne pie kapiem, par kuriem citviet stāsta dažādus brīnumus. Jautāti par tuvējām teiku un nostāstu vietām, gandrīz visi ar apbrīnojamu vienprātību min bijušo Krustakmena tiltu. Taču katrs aptaujātais zina pavisam citādu nostāstu un jāsāk domāt, ka šai vietai tiešām piemīt kaut kas mīklains. Spriediet paši!
No Staiceles uz Rozēnu pusi aiz Vīksnu alas, kas gan no ceļa nav pamanāma, no kreisās puses pienāk klāt vecais ceļš. No kādreizējās gravas ar tiltu zem jaunā ceļa manāma tikai caurteka. Teika 1 stāsta, ka naktī zirgs gravā iesviedis cilvēku, kas uz akmeņiem nosities. Uz akmens iecirsts krusts un no tā laika vietu sauc par Krustakmena tiltu. So teiku, kas varētu but patiess gadījums, 1946. gadā stāstījis Ernests Gucmanis.
Читать дальше