R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Nākošajā dienā pie Kortesa ieradās jauna delegācija, kuru vadīja pats apgabala pārvaldnieks. Indiāņu virsaišiem sekoja vergi ar dāvanām Kortesam.

Kad bija atvērta lielā koka lāde un no tās citu pēc citas cēla ārā smalki izstrādātas zeltlietas, spāniešiem aiz mant­kārības iezvērojās acis. Tad zemē izklāja smalkus audumus un apmetņus, rotātus ar putnu spalvām, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. Bet pārtika bija sakrauta veselām grēdām.

Kortess nepalika parādā: viņš apdāvināja savus viesus ar krāsainām stikla krellēm .. . Bet Montezumam bija sagatavots grezns, kokgriezumiem izrotāts krēsls, sarkana vadmalas ce­pure, mirdzošs medaljons un stikla kaklarota.

— Es gribētu, lai Montezuma mani pieņemtu, sēdēdams

šajā lieliskajā krēslā un izgreznojies ar šo lepno kaklarotu,— svinīgi paziņoja Kortess.

Sarunu laikā mākslinieki, kas pavadīja delegāciju, uz­zīmēja Kortesu un viņa pavadoņus, tulkus Marinu un Agilāru, spāņu kuģus, lielgabalus un lodes, pat divus dzinējsuņus (šo suņu sugu viņi redzēja pirmo reizi).

Saprazdams, ka visi zīmējumi tiks nogādāti Montezumam, Kortess pavēlēja izšaut no lielgabaliem un demonstrēja kava- lērijas uzbrukumu. Iespaids bija milzīgs. Bet, tikko mākslinieki bija mazliet atjēgušies no pārdzīvotajām izbailēm, viņi tūlīt uzzīmēja visu, ko bija redzējuši.

Indiāņu uzmanību saistīja arī vienkārša kareivja metāla ķivere. Tā ļoti līdzinājās bruņu cepurei, ko nēsāja viņu gudrais un taisnīgais dievs Kecalkoatls.

— Montezuma būtu ļoti priecīgs, ja ieraudzītu šo dār­gumu, — paziņoja viens no sūtņiem.

— Es labprāt nosūtīšu to Montezumam, bet ar noteikumu, ka viņš to atsūtīs atpakaļ, piepildītu ar zelta smiltīm.

— Kādēļ jūs visi tā mīlat zeltu? — brīnījās indiāņi.

— Mēs, spānieši, slimojam ar sirdskaiti, ko var izdziedināt tikai zelts, — izvairīgi atbildēja Kortess.

Pēc nedēļas pienāca Montezumas atbilde ar tik bagātīgām dāvanām, ka pārspēja visu, ko spānieši bija gaidījuši. Cik vērts bija tikai viens tīra zelta disks (dzirnu akmens lielumā!), kas simbolizēja sauli! To apņēma brīnišķīgi, ārkārtīgi meista- tīgi izstrādāti zvēru un augu ornamenti.

Vēl lielāks bija sudraba mēness ar staru vainagu un dīvai­nām figūrām. Sekoja desmitiem zelta mērkaķu, jaguāru, pīļu, fazānu; zelta kaklarotas ar piekariņiem, masīvi zelta zižļi, brīnišķīgi izrotāti vairogi un bruņu cepures ar zelta izgrezno­jumiem, visdažādākie daudzkrāsainu spalvu izstrādājumi, ap­bārstīti dārgakmeņiem, vissmalkākie audumi, mākslinieciski izstrādātas, skaistas sandales — visu nemaz nevar uzskaitīt. Bija izpildīts arī Kortesa lūgums: kareivja ķivere bija atsūtīta atpakaļ līdz malām pilna ar zelta smiltīm. Tas galīgi pārlieci­nāja spāniešus, ka meksikāņiem ir bagātas zelta raktuves.

Kas tad pamudināja visvareno Montezumu II, lielās acteku valsts valdnieku, kura priekšā trīcēja pakļautās tautas un ciltis, kļūt tik devīgam pret nekaunīgajiem iebrucējiem? Kā­dēļ viņš, kurš kļuvis slavens daudzos uzvarām vainagotos karagājienos un kura rīcībā bija stipra un disciplinēta armija, nedeva iznīcinošu pretsparu saujiņai spāniešu, bet gan ap­dāvināja tos ar zeltu un dārglietām?

Visvareno Montezumu bija sagrābušas māņticīgas bailes. Acteku teikas vēstīja par dievu Kecalkoatlu ar bālo seju, kurš sensenos laikos devies pāri okeānam, apsolīdams vēlāk - atgriezties Meksikā, nodibināt tur taisnību un ņemt zemes pārvaldīšanu savās rokās.

Negaidītā balto parādīšanās Amerikas kontinentā radīja Montezumā pārliecību, ka pienācis laiks, kad dievs ar bālo seju atgriežas Meksikā. Jo vairāk tādēļ, ka atnācēji pavēlēja pērkonam un zibenim (lielgabali) un viņiem bija līdzi kaut kādas baismīgas, fantastiskas būtnes (zirgi).

Lielos plūdus acteku valsts galvaspilsētā Tenočtitlānā ne­ilgi pirms Kortesa ekspedīcijas priesteri iztulkoja par ļaunu zīmi, kas norāda uz lielām un briesmīgām pārmaiņām. Un vai par to nevēstīja vēl viena brīnumaina pa­rādība — trīs žilbinoši spožas komētas, kas pēkšņi līdzīgi ugunsgrēka blāzmoju­mam uzliesmoja nakts tumsā?

Atnestā bruņu cepure galīgi pārlieci­nāja acteku valdnieku, ka baltie ir Kecal- koatla sūtņi. Un viņš nolēma, ka pretoties nav nozīmes. Var cīnīties pret cilvēkiem, bet nedrīkst pat domāt, ka būtu iespē­jams sakaut bargā, taču taisnīgā dieva karavīrus.

Daudzi Montezumas tuvinieki, tai skaitā tādi ietekmīgi cilvēki kā viņa brā­lis Kuitlauaks un brāļa dēli Kuautemoks un Kakamacins, centās pierunāt Meksikas

valdnieku nekavējoties apbru­ņot lielu un stipru armiju un raidīt to pret spāniešiem, aiz­sprostot tiem ceļu un pēc tam visus iznīcināt vai arī piespiest atgriezties pāri okeānam. Neti­cēdams šāda pasākuma sekmēm, Montezuma baidījās pievērst sev vēl lielākas bāl ģīmju dus­mas.

Klusībā uzskatīdams, ka tik un tā zaudēs, māņticīgais Mon­tezuma nolēma pielabināties at­nācējiem ar bagātīgām dāva­nām un tā nedaudz novilcināt savu sakāvi.

Vēstījumā, ko nodeva reizē ar dāvanām, bija teikts, ka Mon­tezuma ļoti priecājoties par aizjūras viesu ierašanos, bet ļoti nožēlojot, ka nevarot tos pieņemt. Ceļš līdz galvaspilsētai esot garš un bīstams. Viņš dodot padomu atbraucējiem doties mājup un aizvest šīs dāvanas savam karalim kā viņa, Monte- zumas, visdraudzīgāko jūtu apliecinājumu.

Izmeklētiem vārdiem pateicies par dāvanām, Kortess lūdza sūtņus paziņot lielajam Meksikas valdniekam, ka nevarot atgriezties mājās, neizpildījis karaļa pavēli un neredzējis Montezumu. Ceļa grūtības viņu nebaidot. Viņš jau esot veicis ceļu, kas vairākkārt pārsniedzot atlikušo attālumu līdz Mon- tezumas rezidencei Tenočtitlānai. Pēc ilgā un grūtā ceļojuma pāri okeānam gājiens pa sauszemi līdz valsts galvaspilsētai spāniešus nepavisam nenogurdināšot.

Pieklājība spieda Kortesu nosūtīt Montezumam atbildes dāvanas. Un viņš iedeva sūtņiem … trīs holandiešu audekla kreklus un apzeltītu Florences kausu.

Pēc kādām desmit dienām Montezumas sūtņi atkal ieradās pie Kortesa. Viņi atveda bagātīgas dāvanas un . .. laipnu, bet noteiktu atbildi, kas kategoriski aizliedza spāniešiem ierasties galvaspilsētā.

Pa to laiku Kortesa pulkā brieda slepena neapmierinā­tība. Vieta, kur atradās nometne, bija purvaina, neveselīga. Virs nometnes kā mākonis griezās miljardiem insektu. Daudzi saslima ar malāriju. Vairāk nekā trīsdesmit cilvēku apbedīja zelta meklētāji īsajā uzturēšanās laikā Meksikas piekrastē.

Bez visām šīm nelaimēm indiāņi vēl pārtrauca pārtikas piegādi. Kareivji ēda gliemežus, zivis un bieži badojās.

Neapmierinātība izvērtās atklātā kurnēšanā. Daudzi pra­sīja atgriezties mājās, kamēr visus nav nobeigušas slimības vai nogalinājuši indiāņi.

— Mums apriebušies sapelējušie sausiņi un sakaltusi maize ar gliemežiem! — skaļi žēlojās kareivji. — Moskīti ēd mūs vienā ēšanā, no tiem nav miera ne dienu, ne nakti . . . Laiks doties projām no šejienes!

Bet Kortess loloja pavisam citus plānus. Viņš domāja par cietokšņa dibināšanu pie līča, ko jūrnieki bija izpētījuši viņa uzdevumā. Šis cietoksnis varētu noderēt par atbalsta punktu karagājienam uz valsts galvaspilsētu Tenočtitlānu un tālākajai visas zemes iekarošanai.