R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Tā ari notika. Indiāņi strauji uzbruka visām trim nodaļām, kuras nosūtīja izlūkos, un tās ar pūlēm izlauzās atpakaļ uz nometni, cietušas lielus zaudējumus. Pārbēdzēja uzmundrināti, indiāņi nolēma spāniešus iznīcināt, nevienu neizlaist dzīvu

Uzzinājis no gūstekņiem, ka virsaišu padome nolēmusi uz­brukt spāniešiem, Kortess nolēma sagrābt iniciatīvu savās rokās. — Mēs uzbruksim, nevis aizstāvēsimies, — viņš pa­ziņoja karaspēkam.

No kuģiem nogādāja krastā lielgabalus un zirgus. Kāj­nieku un artilērijas vadību uzticēja pieredzējušiem virsnie­kiem, bet pats Kortess komandēja jātnieku grupu.

Pa purvainiem, kanālu izvagotiem laukiem, ar pūlēm cilā­damas kājas staignajā zemē, spāniešu vienības devās pretī indiāņiem. Lielgabalus vilka pa šauro ceļu, kas šķērsoja lauku.

Visa indiāņu uzmanība bija piesaistīta šīm nodaļām, kas devās uzbrukumā, un neviens nepamanīja nelielo jātnieku grupu, kas veica dziļu apiešanas manevru.

Debesis aptumšoja tūkstošiem bultu un akmeņu, kas lidoja uz spāniešiem. Jau pirmajā kaujas minūtē tika ievainoti

septiņdesmit cilvēku. Bet biezie indiāņu pūļi bija lie­lisks mērķis artilērijai, un katra zalve izrāva no viņu rindām desmitiem un simtiem upuru.

Taču briesmīgie zaudē­jumi, simtiem nogalināto un tūkstošiem ievainoto nespēja satricināt dzimtās zemes aiz­stāvju vīrišķību. Indiāņi cī­nījās varonīgi, kā cīnās ļau­dis, kas dziļi pārliecināti par savas rīcības taisnīgumu. Ar­tilērija pļāva viņu rindas, bet viņi to it kā nemaz nemanīja, parādīdami pilnīgu nāves ni­cināšanu. Ar kaujas saucie­niem viņi uzbruka spāniešiem, līdz pēdējam elpas vilcienam neizlaizdami no rokām loku un pīķi. Kritušo vietā stājās jauni cīnītāji. Vilnis pēc viļņa vēlās uz spāniešiem, un šķita — tūlīt pārklās un galīgi aprīs tos.

Tajā brīdī uzbrucēju rindās no flanga iedrāzās kavalērija. Bruņās tērptie jātnieki ar mirdzošām ķiverēm galvās cirta ar zobeniem, dūra ar pīķiem, mīdīja zirgu pakaviem . . . Un indi­āņu rindas nodrebēja. Šausmas sagrāba viņu sirdis. Neviens tur nekad nebija redzējis zirgus. Jātnieks kopā ar satracināto dzīvnieku indiāņiem šķita kā viena fantastiska būtne, kas iera­dusies no debesīm un pret ko cilvēki ir bezspēcīgi. Paniskas bailes stindzināja indiāņus, radīja neaprakstāmu apjukumu, spieda meklēt glābiņu bēgšanā.

Tā beidzās šī kauja, kuras iznākumu faktiski izšķīra sešpa­dsmit zirgu. Tie izrādījās stiprāki par lielgabaliem, jo lielga­bali iznīcināja simtiem cilvēku, bet zirgi paralizēja veselas armijas spēku, salauza tās pretošanās gribu.

Uzvaras augļus Kortess izmantoja ļoti veiksmīgi. Atbrīvo­jis dažus gūstekņus, viņš pavēlēja paziņot vietējiem kasikiem, lai tie viņam nekavējoties padotos un tad viņš tiem «piedošot». Atteikšanās gadījumā Kortess piedraudēja uzbrukt zemei un iznīcināt visus ar uguni un zobenu, netaupot ne sievietes, ne bērnus.

Draudi iespaidoja indiāņus. Drīz vien pie Kortesa ieradās vesela delegācija ar dāvanām un padevības apliecinājumiem.

Indiāņi naivi ticēja, ka lielgabali un dīvainās, fantastiskās būtnes — zirgi paši karo ar viņiem. Kortesam bija izdevīgi vēl nostiprināt šos maldīgos uzskatus, un viņš izspēlēja triku, kas vēl vairāk palielināja vietējo iedzīvotāju bailes.

Ar tulka palīdzību, bargā balsī sarunādamies ar cilšu vir­saišiem, viņš tiem apgalvoja, ka šie nevaldāmie, zviedzošie auļotāji, kas šļaksta putas, un pērkonam līdzīgie lielgabali paši tiecoties kaujā, lai sodītu nepaklausīgos indiāņus, bet viņš, Kortess, ar pūlēm atturot tos no vietējo iedzīvotāju pilnīgas iznīcināšanas. Un tajā pašā sekundē, it kā apstiprinot viņa vārdus, norībēja lielgabals, kurā bija ielādēta dubulta porcija pulvera; no stobra izšāvās liesma un dūmu mutuļi un iesvilp­damās aizlidoja lode. Tai pašā brīdī iezviedzās ērzelis, pa­cēlās uz pakaļkājām un, likās, gribēja sabradāt indiāņus, kas stāvēja Kortesa priekšā ne dzīvi, ne miruši.

Otrā dienā kasiki atnesa vēl vairāk dāvanu. Tur bija arī skaistas zeltlietas.

— No kurienes jūs ņemat zeltu? — izprašņāja Kortess.

Indiāņi norādīja uz rietumiem un atkārtoja vārdu «Mehiko».

Starp daudzajām veltēm, ar ko indiāņi gribēja pielabināt uzvarētājus, bija divdesmit jaunu verdzeņu. Kortess tās sada­līja saviem virsniekiem, vispirms pievērsis tās katoļticībai.

Drīz vien Kortesa garīdznieki nokristīja arī visus pārējos indiāņus, tai pašā laikā pasludinādami viņus par Spānijas karaļa pavalstniekiem. Tik pārliecinošiem argumentiem kā dievs — lielgabals un dievs — ērzelis indiāņi nespēja preto­ties. Kam bija spēks, tam bija arī taisnība. Spānieši tagad varēja no uzvarētajiem prasīt visu, ko vien vēlējās.

Apdzīvoto vietu pārdēvēja par Santa Maria de la Victoria (Svētā Marija Uzvarētāja), bet pagānu templi pārvērta par kristiešu dievnamu.

Vairāk Kortesam te nebija ko darīt, un viņš nolēma turpināt braucienu tik ilgi, kamēr sasniegs teiksmaino Mehiko, kur spānieši varēs piekraut savus kuģus līdz malām ar zeltu.

Kortesa flotile turējās krastu tuvumā, tā ka indiāņi to va­rēja saredzēt. Drīz vien pie flagmaņa kuģa, uz kura plīvoja lielais admirāļa karogs, piestāja divas pirogas. Nepārtraukti klanīdamies un ievērodami visas ceremoniālās laipnības, indi­āņi uzkāpa uz kuģa un tuvojās Kortesam. Bet, kad viņi sāka runāt, tulks Agilārs neko nesaprata.

Tad iznāca priekšā viena no Kortesam uzdāvinātajām ver­dzenēm un pateica dažus vārdus. Indiāņi sāka smaidīt, sa­protoši pamāja un atbildēja viņai.

.. . Indiāņu meitene Malinala, kurai kristot deva vārdu Marina, bija dzimusi Meksikā. Viņa ilgi bija atradusies gūstā svešumā un brīvi sarunājās divās valodās, — kā dzimtajā acteku, tā arī maiju valodā. Marina izcēlās ar savu skaistumu, atjautību un aso prātu. Viņa varēja būt ļoti noderīga ne tikai kā tulks, bet arī kā cilvēks, kas labi pazina meksikāņu dzīvi, parašas un ticējumus.

Kortess uzreiz to ievēroja un, parādot viņai uz katra soļa uzmanību, centās iegūt viņas uzticību. Un tas viņam pilnīgi izdevās.

Marinai bija fenomenāli panākumi spāņu valodas apgūšanā, un drīz vien viņa jau varēja tekoši runāt spāniski. Viņa ar­vien vairāk un vairāk pieķērās Kortesam. Marina saskatīja Kortesā varenu un visspēcīgu vadoni, kas viņu atbrīvojis no verdzenes drausmīgā likteņa. Kļuvusi Kortesa sieva, viņa ne reizi vien palīdzēja spāniešiem izkulties no nelaimes, bet reiz pat izglāba viņus no pilnīgas iznīcināšanas.

Ar Marinas palīdzību Kortess noskaidroja, ka sūtņi ir visvarenā Montezumas pavalstnieki. Montezuma dzīvojot tālu no jūras, ielejā, ezera krastā, starp kalniem. Viņu pavēlnieks vēlētos zināt, kas tie tādi ir, šie svešie bālģīmji, un ko tie nodomājuši darīt viņu zemē.

Kortess atbildēja, ka viņš ir Spānijas karaļa sūtnis un ieradies, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar lielo Mon- tezumu un pasniegtu viņam dāvanas un karaļa vēstuli.

Kortess saprata, ka sasniedzis zelta zemi Meksiku, un deva rīkojumu celties malā. Piekrastes pakalnos uzstādīja artilēriju, kas pārvaldīja visu apkārtni. Spānieši apmetas uz ātru roku uzceltās teltīs.