R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Kad viss indiāņiem piederošais zelts bija apmainīts pret stikla krellītēm, spānieši atcerējās savu svēto misiju — iz­platīt katoļticību un izdeldēt elku pielūgšanu.

Pēc Kortesa pavēles tika sapulcēti visi vietējie priesteri un visievērojamākie iedzīvotāji. Sludinātāja lomā uzstājās pats Kortess. Viņš uzaicināja indiāņus atteikties no saviem dieviem — sātana izdzimumiem un aizstāt riebīgos elku tēlus ar svēto krustu un dievmātes tēlu.

Taču viņa daiļrunībai nebija panākumu.

— Nē, mums ir labi dievi, tie ir mūsu senču dievi. Mēs negribam no tiem atteikties, — vienā balsī sacīja indiāņi.

Sadusmots par viņu spītību un nesaprātīgumu, Kortess pa­vēlēja nogāzt no altāriem elku tēlus un sasist tos druskās. Spāņu kareivji ar labpatiku izpildīja šo rīkojumu. Pēc tam viņi atveda indiāņu akmeņkaļus un lika viņiem uzcelt skaistu altāri, līdzīgu tiem, kas atradās katoļu dievnamos. Uz tā no­vietoja svētbildi. Namdari uztaisīja varenu krustu. Kāds ekspedīcijas garīdznieks noturēja svinīgu dievkalpojumu.

Tā sākās «īstenās ticības» varmācīga izplatīšana indiāņu vidū. Asiņu straumes izlēja spānieši, pievērsdami iedzimtos katoļticībai. Kosumelas sala, kur nelaime piemeklēja tikai elku dievus, bet cilvēki palika veseli, ir viens no nedaudzajiem izņēmumiem.

Spānieši ievēroja, ka jaunpiegrieztie, bez vajadzīgās cieņas izturēdamies pret svētbildēm, daudz labprātāk pielūdz krustu. Tā cēlonis tagad labi zināms: krusts no vissenākajiem laikiem, ilgi pirms eiropiešu parādīšanās Amerikā, indiāņiem bija svēta zīme: vēja, pērkona un mākoņu dieva simbols. Pielūgdami

krustu, indiāņi būtībā joprojām godināja vienu no saviem vecajiem dieviem. Spānieši to nezināja.

Kortess nedomāja ilgi kavēties salā. Marta pirmajās dienās, papildinājis pārtikas krājumus, viņš pavēlēja doties tālāk. Un tad, kad jau bija uzvilktas buras, kāds pamanīja pirogu ar indiā­ņiem, kas tuvojās no Jukatānas puses. No tās izkāpa vairāki

cilvēki. Viņi devās pie Kortesa. Pēkšņi viens no viņiem nokrita uz ceļiem un tīrā spāņu valodā iesaucās: — Dievs, svētā jaunava, Seviļa!

Tad spānieši saprata, ka viņu priekšā tautietis. Viņu pazīt nebija iespējams. Ilgi dzīvodams starp indiāņiem, svelmainajā saulē Heronimo de Agilārs bija iededzis bronzas krāsā. Ģēr­bies viņš bija pēc vietējām parašām un matus nogriezis gan­drīz līdz ādai kā vergs.

. .. Pirms kādiem astoņiem gadiem pie Jukatānas krastiem gāja bojā spāņu kuģis. Tikai nedaudz cilvēku, to skaitā ari Agilārs, izglābās un sasniedza nepazīstamo krastu. Tur viņi nokļuva indiāņu gūstā.

Tai laikā, kad Kortess sasniedza Kosumelu, dzīvi bija pa­likuši tikai divi spānieši. Baumas par balto ierašanos aizgāja arī līdz viņiem. Otrais, vārdā Gonsallo Gerrero, kategoriski atsacījās atgriezties. Viņš šeit bija atradis jaunu dzimteni, ieguvis ģimeni un dzīvoja pārticībā.

Nevēlēdamies ne ar ko atšķirties no indiāņiem, kas viņu draudzīgi uzņēma savā vidū, viņš līdzīgi tiem izkrāsoja savu miesu, izdūra caurumus ausīs un apakšlūpā, tetovēja vaigus. ^Gerrero iemantoja indiāņos lielu autoritāti un bija viens no visvaronīgākajiem karavadoņiem, kad sākās kaujas ar spā­niešiem .. .

Agilārs šajos gados bija iemācījies labi runāt maiju va­lodā (savu dzimto valodu viņš bija paspējis jau krietni aiz­mirst). Visos sīkumos viņš zināja arī maiju ticējumus un paražas. Pievienojies Kortesa ekspedīcijai, viņš tai vēlāk izdarīja svarīgus pakalpojumus.

Drīz parādījās pazīstamas vietas: Kotočes rags, Tabasko grīva. Atcerēdamies izdevīgo preču apmaiņu, ko šajās vietās izdarīja Grihalva, Kortess nolēma te dažas dienas uzkavēties. Taču šoreiz uzņemšana bija savādāka. Dodamies laivās pa upi uz augšu, spānieši piekrastes biezokņos pamanīja lielu pulku indiāņu karotāju. Viņu bija tūkstošiem. Kad spānieši mēģināja piestāt pie krasta, indiāņi draudoši vicināja pīķus.

Sarunām ar indiāņiem spānieši nosūtīja Agilāru, bet viņu negribēja uzklausīt.

— Ja izkāpsiet malā, visus nogalināsim., — paziņoja indi­āņu virsaiši.

Cēloņi šai straujajai pārmaiņai attiecībās pret spāniešiem noskaidrojās tikai vēlāk. Izrādījās, ka visas ind.āņu ciltis bija dziļi sašutušas par viesmīlību, ar kādu šajās vietās bija uzņemts

Grihalva. Indiāņus, kas dzīvoja Tabasko krastos, sāka dēvēt par gļēvuļiem un nodevējiem. Viņi apsolīja izpirkt savu vainu un, ja baltie no jauna ierastos, sagaidīt tos tā, kā jāsagaida iekarotāji.

Nospriedis, ka rīts gudrāks par vakaru, Kortess pavēlēja pārnakšņot kādā salā. Rīta ausmā viņš nosūtīja nelielu nodaļu indiāņu aizmugurē. Spānieši, kuri šīs vietas pazina, ziņoja, ka lejpus salas palmu birzī esot ceļš, kas vedot uz Tabasko ciemu. Nodaļai tika pavēlēts ieņemt šo ceļu un ciemu. Pats Kortess ar galvenajiem spēkiem devās augšup pa ūpi, lai uzbruktu ienaidniekam no frontes.

Kauja sākās, jau tuvojoties krastam. Drīz vien spānieši tika izsisti no savām laivām. Viņiem bija jācīnās, stāvot līdz jostas vietai ūdenī. Kājas grima glumajās dūņās. Bet balto uguns bija pārāk stipra, indiāņi neizturēja, un Kortesa ka­reivji pēc īsas, bet niknas cīņas izsēdās krastā.

Neizdevās indiāņiem noturēties arī pie savlaicīgi ierīkotā aizsprostojuma. Spāniešu tērauda zobeniem indiāņi varēja stādīt pretī tikai koka pīķus. Kauja pievirzījās pie ciema, kur jau agrāk bija aizbarikādētas visas ielas. Karstākajā cīņas brīdī atsteidzās nodaļa, kas bija nosūtīta ienaidnieka spēku ap­iešanai, un deva triecienu no aizmugures. Tas arī izšķīra kauju.

Indiāņi atkāpās organizēti. Viņu atiešana nemaz nelīdzi­nājās paniskai bēgšanai.

Ieņēmis iedzīvotāju atstāto ciemu, Kortess steidzās pievie­not jaunu teritoriju Spānijas karaļa īpašumiem. Diezgan inte­resanti šādu «pievienošanu» apraksta Bernals Diass:

«Kortess rīkojās pēc visām formalitātēm … Ar savu zobenu viņš trīs reizes cirta varenā kokā, kas auga liela tempļa pa­galmā, un skaļā balsī paziņoja, ka ar zobenu un vairogu, un visu savu varu gatavs aizsargāt jauno īpašumu pret ik­vienu, kurš to iekārotu. Bet mēs visi skaļi apliecinājām akta pareizību un zvērējām palīdzēt viņam vienmēr un visur. Karaļa notārs to visu rūpīgi ierakstīja protokolā.»

Vai pēc visām šīm izdarībām indiāņi varēja kaut mirkli šaubīties par to, ka slepkavības un laupīšanas, kas notika viņu acu priekšā, ir pilnīgi likumīgas? Protokols, ko daudzu liecinieku klātbūtnē parakstīja pats karaļa notārs, taču ap­liecināja, ka kopš šī brīža indiāņi un viņu zeme pieder Spā­nijas karalim Kārlim V.

Nakts pagāja mierīgi. Ciematā valdīja tāds klusums, it kā viss apkārtnē būtu izmiris. Tas Kortesam šķita aizdomīgi. Viņa bažas vēl pastiprinājās, kad viņš uzzināja, ka aizbēdzis indiānis, kas jau vairākus gadus kalpoja spāniešiem par tulku. Atstādams nometni, viņš it kā par izsmieklu bija pakāris kokā ienīsto spāņu kareivja formas tērpu, ko viņam bija piespieduši nēsāt.

Kortess saprata, ka tulks noteikti paziņos saviem cilts­brāļiem par ekspedīcijas nelielajiem spēkiem. Viņš centīsies pārliecināt indiāņus, ka spāniešu rīcībā nepavisam nav nekādu pārdabisku spēku, kādus tiem piedēvē, un ka tos var sakaut lupatu lapatās, ja rīkojas kopīgiem spēkiem, nepakļaujas draudiem un iebaidīšanai.