R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

— Tad tā jūs no manis aizejat! — kliedza satrakotais Velaskess. — Neko teikt, smalka maniere aizbraukt, pat neat­vadoties!

— Lūdzu piedošanu, jūsu ekselence, — paši zināt, laiks negaida. Vai būtu vēl kaut kādi norādījumi?

Atbildes nebija.

Atskatījies Velaskess saprata, ka nostādījis sevi ļoti muļ­ķīgā stāvoklī. Viņa pavadoņi ar pūlēm valdīja smieklus.

— Tādā gadījumā ardievu!

Uzsvērti godbijīgi palocījies un pavicinājis platmali, Kor­tess pavēlēja airēt uz kuģi.

Aizlavījies no Velaskesa varas, Kortess sāka domāt, ko darīt tālāk. Viņš labi saprata, ka ekspedīcija vēl nav sagata­vota tik ilgam un atbildīgam pasākumam. Un Kortess pavēlēja iegriezties nelielajā Kubas ostā Makaku. Šeit atradās bagātas karaļa muižas, un viņš, daudz nedomādams, rekvizēja visus to krājumus.

— Es aizņemos no karaļa, — viņš paskaidroja konkistado- riem. — Kad atgriezīšos, atdošu ar uzviju.

Pēc tam eskadra piestāja Trinidādē — lielā ostā salas dienvidu piekrastē.

Pilsētas iedzīvotāji sarīkoja Kortesam svinīgu sagaidīšanu. Bet Kortess velti netērēja laiku. Attinis savu karogu, viņš sāka vervēt brīvprātīgos, neskopoda­mies ar solījumiem. Arī šeit vi­ņam pievienojās daudz ļaužu, starp tiem desmitiem Grihalvas ekspedīcijas dalībnieku — pie­redzējuši karotāji, kas jau bija cīnījušies ar indiāņiem. Tādus Kortess ar sevišķu labpatiku ie­skaitīja savas nelielās armijas rindās.

Trinidādē Kortess iepirka arī daudz pārtikas un kara piede­rumu. Viņš nevilcinājās arī ar varu paņemt to r kas bija vaja­dzīgs ekspedīcijai. Tā, uzzinājis, ka netālu no krasta atrodas liels tirdzniecības kuģis ar pārti­kas kravu, viņš nosūtīja vienu karavelu, lai to sagrābtu. Kuģa īpašniekam viņš izsniedza kvīti.. .

Kortess prata katram iedvest ticību, ka ekspedīcija izdosies. Pat konfiscētā kuģa kapteinis ļoti ātri aizmirsa nodarīto pāres­tību un pievienojās Kortesam kā viens no ekspedīcijas vadī­tājiem.

Kortess neskopojās ar iespaidīgiem žestiem, kas varētu vi­ņam piesaistīt konkistadoru sirdis. Kāda Alonso Puertokarrero sapnis bija iegūt pašam savu zirgu. Kubā zirgus ieveda pāri okeānam, un tādēļ tie bija pasakaini dārgi. Puertokarrero nebija līdzekļu zirga iegādei. Un Kortess publiski nogrieza zelta treses savam parādes tērpam, nopirka par tām lielisku rikšotāju un atdeva to Puertokarrero. Pēc tam visa pilsēta sāka runāt par Kortesa cēlo sirdi, bet aplaimotais idalgo kļuva par viņa vispadevīgāko kalpu.

Kad Kortess jau gatavojās atstāt Trinidādi, vietējās varas pārstāvji saņēma Velaskesa pavēli apcietināt Kortesu un aiz­turēt ekspedīciju. Pēc neveiksmes Santjāgo Kubas gubernators nebūt nebija atteicies no domas atcelt nepaklausīgo kapteini ģenerāli, jo vairāk tādēļ, ka vietējais astrologs pareģoja, ka Kortess iedzīšot postā Velaskesu.

Trinidādes pilsētas priekšnieks bija gubernatora svainis un droši vien būtu izpildījis pavēli, ja vien Kortess nebūtu

bijis tik populārs. Bet tagad sadusmotie karavīri nekavējoties būtu atbrīvojuši savu komandieri un atriebdamies nodedzinā­juši arī pilsētu. Un pilsētas galva neuzdrošinājās aizskart eks­pedīcijas vadītāju.

Nākošā pieturas vieta bija Havanna, kur turpinājās cilvēku vervēšana un pārtikas krājumu papildināšana. Tā kā te atradās kokvilnas noliktava, tad Kortess izmantoja šo izdevīgo gadī­jumu un pavēlēja kareivjiem izgatavot vatētas bruņas, kas labi pasargāja ķermeni no bultām.

Arī Havannā pienāca pavēle par Kortesa arestēšanu. Bet, kā redzams, ne visai paļaudamies uz savu rīkojumu iedarbību, Velaskess tai pašā laikā nosūtīja Kortesam vēstuli, kurā cen­tās viņu pārliecināt atlikt ekspedīciju, satikties un iesākt sarunas.

«Velaskesa vēstule atgādināja vēlēšanos apturēt no loka iz­šautas bultas lidojumu,» ironiski piezīmē kāds Kortesa biogrāfs.

Havannas pārvaldnieks atbildēja Velaskesam, ka viņa pavēle neesot izpildāma, bet Kortess savā vēstulē ar vis­smalkākajiem izteicieniem ziņoja viņa ekselencei, ka rīt no rīta pacelšot enkuru.

Pie Sanantonio raga Kortess sarīkoja savu bruņoto spēku skati. Viņa pavēlniecībā uz vienpadsmit karavelām atradās 110 matrožu, 553 kareivji, ieskaitot 32 strēlniekus ar arkebu- zām un 14 lielgabalu meistaru (artilēristu), bez tam vēl 200 vietējo indiāņu vienkāršajiem darbiem. Galvenais apbruņo­jums sastāvēja no desmit lieliem un četriem maziem falko- netiem, neskaitot kareivju un virsnieku personīgos ieročus. Kavalērijas bija maz — pavisam sešpadsmit jātnieku.

Pirms došanās ceļā Kortess uzrunāja savus karotājus.

— Es jūs vedīšu uz zemi, kas daudz bagātāka un plašāka par visām eiropiešiem pazīstamajām zemēm. Lieliska balva gaida ikvienu, kas parādīs bezbailību kaujā. Esiet tikai man uzticīgi, un jūs iegūsiet tādas bagātības, kādas spāniešiem nav pat sapņos rādījušās!

Gaisā uzlidoja cepures, iešķindējās ieroči, atskanēja ap­sveikuma saucieni. Gaidāmā ekspedīcija daudziem tēlojās kā viens vienīgs triumfa gājiens, kaut kas līdzīgs jautrai pa­staigai. Vai tad šie mežonīgie indiāņi spēs turēties pretī tādai līdz zobiem apbruņotai armādai?

Izmantodami labu ceļa vēju, konkistadori pilnās burās un vispriecīgākajā noskaņojumā devās uz Jukatānas pussalas krastiem.

Lūk, kur viņa, — Amerika!

Lūk, kur Jaunā pasaule!

H. Heine. «Viclipuclj».

Karavelas turējās cieši kopā, līdzinādamās pēc admirāl- kuģa, uz kura atradās Kortess. Naktīs tā priekšgalā iedegās spožs lukturis, kas kalpoja par orientieri. Bet drīz uznāca ne­gaiss, kas pārvērtās briesmīgā viesuļvētrā. Kuģus izmētāja uz visām pusēm, daži izrādījās stipri bojāti.

Cita pēc citas karavelas pamazām ieradās sapulcēšanās vietā — Kosumelas salā, netālu no Jukatānas. Pēdējais pie krasta piestāja Kortesa kuģis. Un kapteinis ģenerālis ierau­dzīja, ka viņa ļaudis ekspedīcijas priekšnieka prombūtnes laikā nebija sēdējuši saliktām rokām.

Kapteinis Alvarado kopā ar kareivju grupu iedzīvotāju atstātajā ciemā bija noķēris visas vistas un apgriezis tām galvas. Pēc tam spānieši bija ielauzušies templī un to galīgi izlaupījuši. Viņi bija paņēmuši ne tikai visas zeltlietas, bet arī vecus flaneļa paklājus. Viņi saķēra arī trīs vietējos, kas nebija paspējuši aizbēgt no ciema.

Kortess bija gudrāks un tālredzīgāks nekā neveiksmī­gais vistas cepeša cienītājs. Viņš saprata, ka, dzenoties pēc sīkumiem, var pazaudēt ļoti daudz. Un otrādi, — šķietami ievē­rojot likumību, var ar maziem spēkiem gūt lielus panākumus.

Ierindas priekšā Alvarado saņēma stingru rājienu par pat­vaļīgu rīcību. Viss nolaupītais tika atdots gūstekņiem (atskai­tot vistas, ko spānieši bija paspējuši apēst. ..). Piedevām indiāņi saņēma vēl dažus stikla nieciņus un tika atlaisti brīvībā. Ar tulka palīdzību Kortess apliecināja viņiem savu miermīlību un uzaicināja visus iedzīvotājus bez bailēm at­griezties savos mitekļos.

Indiāņi noticēja Kortesam. Un viņš sākumā turēja vārdu, apmierinādamies ar vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu «liku­mīgā» veidā — ar preču apmaiņas palīdzību.

Tajā pašā laikā Kortess izpētīja salu. Viņu pārsteidza lie­lās akmens celtnes, sevišķi ar lielu prasmi būvētie daudzstāvu tempļu torņi. Nē, šo ēku celtniekus par mežoņiem nevar saukt! Tā bija tauta ar savdabīgu kultūru, kas bija daudz aug­stāka nekā viņu ciltsbrāļiem Kubā.