R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Pievērsis vietējos iedzīvotājus katoļticībai, Kortess uzdeva kaujās sakropļotajam invalīdam Huanam de Torresam iepa­zīstināt viņus ar visiem baznīcas rituāliem. Jaunizceptais paters apmetās uz dzīvi galvenajā templī, ko pārvērta par katoļu baznīcu.

Gluži negaidot Kortess saņēma nelielu pastiprinājumu. Jaunās pilsētas Verakrusas ostā izmeta enkuru kuģis, kas bija ieradies no Kubas. Uz tā atradās divpadsmit piedzīvojumu meklētāji — desmit kareivju un divi virsnieki — un, kas vis­vairāk iepriecināja Kortesu, — divi zirgi.. Jau tā skaitliski nelielā spāniešu kavalērija bija cietusi zaudējumus: trīs zirgi bija gājuši bojā. Bet jātniekiem, kā paredzēja Kortess, būs liela nozīme Meksikas iekarošanā.

No atbraucējiem viņš uzzināja, ka Kubas gubernators Velaskess nebūt nav samierinājies ar ekspedīcijas patvaļīgo aizbraukšanu. Gubernators gatavojās sūdzēties par Kortesu Spānijas karalim. Un tad — Kortess to ļoti labi zināja — zelta, slavas un godinājumu vietā viņu gaida bargs sods un negods, bet varbūt pat karātavas. Visiem karaļa notāra izdarītiem ierakstiem par viņa ievēlēšanu par virspavēlnieku, kas nav atkarīgs no Velaskesa, nav nekādas nozīmes, ja tos neap­stiprina augstākie varas orgāni.

Kortess labi pazina savas zemes tikumus un paražas. Viņš nevarēja cerēt uz iecietību. Visa viņa rīcība, sākot ar ekspedī­cijas patvaļīgo aizbraukšanu, neapšaubāmi tiks novērtēta ka­raļa galmā kā vissmagāko noziegumu virkne. Kubas guber­natoram Velaskesam bija piešķirtas visas pilnvaras, turpretī viņš, Kortess, bija faktiski viltvārdis.

— Jāaizsteidzas priekšā Velaskesam, — nolemj Kortess. — Jānosūta kuģis ar ziņojumu pašam Kārlim V par jaunajām bagātajām zemēm, kas pievienotas Spānijai. Un jālūdz viņa pilnvaras tālākajai rīcībai.

Bet kā pārliecināt karali, ka tas ir to vērts un ka viņš, Kortess, aplaimos Spāniju? Zelts — visdaiļrunīgākais advokāts. Lai tas viņu arī aizstāv!

Un Kortess sāk pierunāt kareivjus un virsniekus, lai tie atteiktos no savas laupījuma daļas par labu Spānijas karalim. Viņš pats rādīšot piemēru, atsakoties no savas piektdaļas. Un tad sanākšot iespaidīga dāvana, kas ietekmēšot Kārļa V sirdi viņu labā.

— Šis zaudējums ir īslaicīgs, — pierunāja Kortess, — īstie dārgumi mūs vēl tikai gaida.

Laida apkārt ziedojumu listi, un katrs pats ar savu roku apstiprināja šo lēmumu.

Bet ne visi bija ar to vienis prātis. Zelts taču bija viņu pasākuma vienīgais mērķis. Un nu viņus spieda «labprātīgi» no zelta atteikties .. . Bet pretoties Kortesam, kas tik veikli prata savu lēmumu iztēlot par kopējo, bija grūti. Un daudzi, ārēji pakļaudamies, noslēpa sevī dziļu neapmierinātību.

Kortess izlietoja visu savu daiļrunību, lai, kā pienākas, attēlotu ekspedīcijas pārciestās grūtības un briesmas, sadur­smes un kaujas. Viņš neskopojās ar vārdiem, arī aprakstot jaunās zemes bagātības, un vistumšākajās krāsās parādīja visu Velaskesa darbību.

Šim vēstījumam pievienoja kareivju un virsnieku vēstuli, kurā viņi visādi cildināja Kortesa nopelnus un viņa uzticību tronim. Kareivji lūdza karali neatņemt viņiem tik varo­nīgu pavēlnieku.

Trešo līdzīga satura vēs­tuli nosūtīja jaunās pilsētas valde. «Šī zeme,» bija teikts vēstulē, «tikpat bagāta ar zeltu kā tā zeme, kurā ķē­niņš Zālamans ieguva šo me­tālu savam templim.»

Pilsētas valdē sēdēja Kor­tesa draugi, un viņi, protams, netaupīja slavinošus vārdus.

Tomēr vislielākās cerības Kortess lika nevis uz vēstu­lēm, bet uz smago zelta «pielikumu», kam vajadzēja uzskatāmi pierādīt viņa uzti­cību Spānijas karalim.

Par saviem sūtņiem Kor­tess iecēla Monteho un Puer- tokarrero — pilnīgi uztica­mus cilvēkus, kam bija sakari galmā.

Francisko Monteho bija piedalījies jau Grihalvas ekspedī­cijā. Tad viņš pieslējās Kortesam un bija viens no tiem, kas ieguldījis visus savus kapitālus šajā pasākumā. Vēlāk viņš va­dīja jaunu konkistadoru ekspedīciju un sagrāba Jukatānas pussalu.

Monteho rīcībā nodeva visātrāko kuģi ar piecpadsmit mat­rožiem un nepieciešamo pārtikas daudzumu. Līdz ar zeltu uz kuģi nogādāja arī dzīvus «eksponātus» — četrus indāņu ver­gus. Kuģim bija jādodas uz Spāniju, apbraucot Kubu, lai Velaskess vai viņa draugi to nepamanītu.

Kortesa sūtņi devās ceļā 1519. gada 26. jūlijā, bet jau 30. jūlijā atklājās, cik apšaubāma tā vienprātība, ko Kortess šķita nodibinājis.

Pavisam nejauši viena dalībnieka gļēvulības dēļ tika atklāta sazvērestība pret kapteini ģenerāli. Šoreiz stāvoklis bija pa­visam nopietns un nepavisam nelīdzinājās tam inscenējumam, ko nesen bija nospēlējuši viņa piekritēji.

Sazvērnieki bija nodomājuši sagrābt karavelu, sekot aiz­braukušajam kuģim, sagūstīt to un nogādāt Kubā Velaske­sam. Viņi jau bija paguvuši sagatavot karavelu, slepeni no­gādāt tajā pārtiku, ūdeni un ieročus.

Naktī, kad bija paredzēta aizbraukšana, sazvērniekus ap­cietināja un nodeva kara tiesai. Divus pakāra (viens no tiem bija Huans Eskudero, kas tik veikli pirms dažiem gadiem bija sagriezis Kortesam uz muguras rokas Santjāgo baznīcā), locim nocirta kāju, bet pārējos izpēra rīkstēm. Nesodīts palika vienīgi. .. sazvērestības iedvesmotājs un organizētājs — svētais tēvs Huans Diass, kuru paglāba viņa garīdznieka amats.

Kā redzam, pirmie pilsētas «labiekārtojumi» — karātavas un kauna stabs Kortesam noderēja visai drīz.

Sazvērestība Kortesam skaidri parādīja, cik neuzticams viņa balsts — kareivji un matroži. Kas par to, ka tie vairāk­kārt pieņēmuši viņa diktētos «vienbalsīgos» lēmumus! Sirdī viņi Kortesu neieredzēja. Šoreiz izdevās sazvērniekus padarīt nekaitīgus, bet kur garantija, ka tas izdosies arī turpmāk? Bet, ja karaspēks sadumposies un atgriezīsies Kubā, — nāksies uz visiem laikiem atvadīties no sapņa par acteku zeltu.

Jānogriež visi atkāpšanās ceļi, lai pat doma par to nevarētu -rasties. To varēja izdarīt, tikai iznīcinot visas karavelas.. .

Šis drosmīgais Kortesa lēmums var likties neprātīgs. Kara­velas bija spāniešu peldošie cietokšņi. Karavelas bija vienīgais sakaru līdzeklis ar tālo dzimteni. Bez tam karavelas bija ļoti vērtīgas. Pats Kortess bija ielicis tajās visu savu bagātību un ne tikai savu vien.

Taču pašreizējos apstākļos viņš uzskatīja tādu rīcību par vienīgo pareizo.

Kortess zināja, ka grūtības, ar ko saistīts gaidāmais gājiens uz acteku galvaspilsētu, daudzos izraisīs grūtsirdību un bailes. No tā — tikai viens solis līdz tam, lai censtos atgriezties Kubā. Kamēr bija karavelas, tas bija viegli izpildāms. Turpretī apziņa, ka atpakaļceļa nav, desmitkāršos spāniešu cīņas garu. Viņiem jāzina, ka viņu glābiņš — tikai virzībā uz priekšu. Pie tam sauszemes karaspēku tad tūlīt papildinātu simt desmit kareivju no matrožiem, kas parasti nepiedalījās kaujas dar­bībā uz sauszemes.

To visu Kortess aukstasinīgi apsvēra un nolēma iznīcināt savu floti.

Bet kā izpildīt šo nodomu, neizraisot atklātu dumpi?

Kortess nosūtīja galvenos spēkus uz Sempoalu, lai saga­tavotu tos karagājienam. Tai pašā laikā Kortesa uzpirktie loči iesniedza viņam oficiālu ziņojumu, ka karavelas esot kļu­vušas nederīgas un tik tikko turoties virs ūdens, jo dibenus tām sagrauzuši ķirmji.