NIKOLAJS GOGOLIS: MIRGORODA (STĀSTI, KAS UZSKATAMI KA TURPINĀJUMS VAKARIEM CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ)

Pēc minēto piecu gadu notecēšanas pēc Pulcherijas Ivanov­nas nāves es, atrazdamies tajās vietās, iebraucu Afanasija Ivanoviča muižiņā apciemot savu veco kaimiņu, pie kā kād­reiz biju patīkami pavadījis dienu un vienmēr pārēdies vies­mīlīgās saimnieces labākos ražojumus. Kad es iebraucu pa­galmā, māja man izskatījās divreiz vecāka; zemnieku mājas bija pilnīgi sagulušās uz sāniem, bez šaubām, tāpat kā arī viņu īpašnieki; žogs un zedeņu sēta pagalmā bija pilnīgi sa- gruvusi, un es pat redzēju, kā ķēkša rāva laukā no tā kokus krāsns aizkurināšanai tai laikā, kad viņai vajadzēja paspert tikai divi liekus soļus, lai dabūtu tepat sagāztos žagarus. Es skumīgs piebraucu pie lieveņa; tie paši Barbosi un Brov- kas, jau kļuvuši akli un pārsistām kājām, sāka riet, saslējuši savas viļņainās, dadžiem aplipušās astes. Pretī iznāca sirm­galvis. Jā, tas ir viņš! es tūdaļ pazinu viņu; bet viņš jau bija divtik salīcis nekā agrāk. Viņš pazina mani un apsveica ar to pašu man pazīstamo smaidu. Es iegāju viņam pakaļ istabā. Šķita, viss tur bija pa vecam; bet es manīju visur kaut kādu savādu nekārtību, kaut kādu jūtamu trūkumu; ar vienu vārdu sakot, es sajutu sevī tās savādās jūtas, kādas mūs pārņem, kad mēs ieejam pirmo reizi atraitņa dzīvoklī, kuru mēs agrāk esam pazinuši kā nešķiramu tio draudzenes, kas viņu pavadī­jusi visu mūžu. Šīs jūtas ir līdzīgas tām, kad mēs redzam savā priekšā cilvēku bez kājas, ko vienniēr esam pazinuši veselu. Visur bija redzams gādīgās Pulcherijas Ivanovnas trūkums: pusdienās pasniedza vienu nazi bez spala: ēdieni vairs nebija pagatavoti ar tādu māku. Par saimnieci es ne­gribēju pat jautāt, baidījos pat palūkoties saimniecības ierīcēs.

Kad mēs nosēdāmies pie galda, kalpone aizsēja Afanasijam Ivanovičam servjeti, un ļoti labi bija darījusi, jo bez tās viņš visus savus rīta svārkus būtu notraipījis ar mērci. Es centos viņam ar kaut ko pakavēt laiku un stāstīju viņam dažādus jaunumus; viņš klausījās ar to pašu smaidu, bet brīžiem viņa skatiens bija pilnīgi nejūtīgs, un domas viņā neklejoja, bet nozuda. Viņš bieži pacēla karoti ar biezputru un tā vietā, lai pasniegtu to mutei, pasniedza degunam; savu dakšu, kas bija jāiedur cāļa gabalā, viņš bakstīja karafā, un tad kalpone, pa­ņēmusi viņu aiz rokas, uzvedināja uz cāli. Dažbrīd mēs gai­dījām vairākas minūtes nākamo ēdienu. Afanasijs Ivanovičs to jau pats manīja un teica: «Kāpēc tik ilgi nenes ēdienu?» Bet es redzēju caur durvju spraugu, ka zēns, kas pienesa mums ēdienus, pavisam nedomāja par to un gulēja, nokāris galvu, uz sola.

«Tas tik ir ēdiens,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, kad mums pasniedza mniškas ar krējumu, «tas tik ir ēdiens,» turpināja viņš, un es ievēroju, ka viņa balss sāka drebēt un no viņa svi­na acīm gatavojās noritēt asara, bet viņš sakopoja visus spē­kus, vēlēdamies to atturēt: «tas tik ir ēdiens, ko ne … ne … nelai… nelai…» un pēkšņi paspruka asaras, viņa roka no­krita uz šķīvja, šķīvis apgāzās, nolidoja uz grīdu un saplīsa; viņš pilnīgi aplija ar mērci. Viņš sēdēja nejūtīgs, nejūtīgi turēja karoti, un asaras kā strauts, kā bez stājas tekošs fon­tāns plūda, plūstin plūda uz servjeti, kas viņu aizklāja.

Ak dievs! — domāju es, raugoties viņā; — pieci gadi visu ārdītāja laika — sirmgalvis jau ir nejūtīgs, sirmgalvis, kura dzīvi, šķita, nekad nebija traucējis nekāds spēcigs dvē­seles saviļņojums, kura visa dzīve, likās, sastāvēja tikai no sēdēšanas augstā krēslā, no kaltētu zivju un bumbieru ēša­nas, no vientiesīgiem stāstiem, — un tik ilgas, tik karstas sēras! Kas tad ir spēcīgāks par mums: kaisle vai ieradums? Vai arī visas stiprās tieksmes, viss mūsu vēlējumos un ver­došo kaislību viesulis ir tikai mūsu jaunības sekas un tikai tāpēc vien šķiet mums dziļš un graujošs? — Lai būtu kā būdams, bet šai brīdī man likās bērnišķīgas visas mūsu kais­lības pret šo ilgo, lēno, gandrīz bezjūtīgo ieradumu. Vairākas reizes viņš pūlējās izteikt nomirušās vārdu, bet jau pus­vārdā viņa mierīgā un parastā seja krampjaini sašķobījās, un bērna raudāšana aizskāra mani pašā sirdī. Nē, tās nav tās asaras, ar kurām parasti tik devīgi sirmgalvji, kas jums tēlo savu nožēlojamo stāvokli un nelaimes; tāpat arī tās nebija tās asaras, ko tie nobirdina pie punša glāzes: nē! tās bija asa­ras, kas plūda neaicinātas, pašas no sevis, sakrādamās no sāpju sūruma jau atdzisušajā sirdī.

Viņš nedzīvoja vairs ilgi pēc tam. Es nesen dabūju dzirdēt par viņa nāvi. Dīvaini tomēr tas, ka viņa nāves apstākļiem bija kaut kāda līdzība ar Pulcherijas Ivanovnas galu. Kādu dienu Afanasijs Ivanovičs nolēma mazliet paieties pa dārzu. Kad viņš lēnām gāja pa celiņu ar savu parasto bezrūpību, pilnīgi bez domām, ar viņu notika savāds atgadījums. Viņš pēkšņi izdzirda, ka kāds viņam aiz muguras izteica diezgan skaidrā balsī: Afanasij Ivanovič! Viņš apgriezās, bet nebija pilnīgi neviena; palūkojās uz visām pusēm, ieskatījās krū­mos — nekur neviena. Diena bija rāma, un saule spīdēja. Uz mirkli viņš kļuva domīgs; viņa seja kaut kā atdzīvojās un viņš beidzot izteica: «Pulcherija Ivanovna sauc mani!» Jums, bez šaubām, būs gadījies kādreiz dzirdēt balsi, kas sauc jūs vārdā, ko vienkāršie ļaudis izskaidro ar to, ka dvē­sele ir noilgojusies pēc cilvēka un aicina viņu, un pēc tam seko nenovēršama nāve. Atzīstos, mani vienmēr ir šausmi­nājis šis noslēpumainais sauciens. Es atceros, ka bieži to esmu dzirdējis bērnībā: dažreiz pēkšņi man aiz muguras kāds skaidri izrunāja manu vārdu. Diena parasti šai laikā bija pavisam dzidra un saulaina; neviena lapa dārzā nedre­bēja kokā; bija nāves klusums, pat sienāzis šai mirklī pār­stāja sisināt; nevienas dvēseles dārzā. Bet, atzīstos, ja vis­trakākā un vētrainākā nakts ar visu stichiju elli būtu mani pārsteigusi vienu pašu mežā, es nebūtu no tās tā nobijies, kā no šā šausmīgā klusuma bezmākoņainā dienā. Es tad parasti skrēju ar milzīgām bailēm un aizgūtnēm elpodams no dārza, un nomierinājos tikai tad, kad man gadījās sastapt kādu cil­vēku, kura skatiens izklaidēja šo briesmīgo sirds tuksnesi.

Viņš pilnīgi padevās savai dvēseles pārliecībai, ka Pulche­rija Ivanovna sauc viņu; viņš padevās ar paklausīga bērna gribu, izkalta, kāsēja, kusa kā svece, un beidzot arī kā svece izdzisa, kad vairs nebija nekā palicis, kas varēja uzturēt tās nabaga liesmu. «Apbediet mani blakus Pulcherijai Ivanov­nai,» tas bija viss, ko viņš izteica priekš savas miršanas.

Viņa vēlējumos izpildīja un viņu apglabāja pie. baznīcas, Pulcherijas Ivanovnas kapa tuvumā. Viesu bērēs bija mazāk, bet vienkāršo ļaužu un ubagu bija tikpat daudz. Kungu mājiņa tagad kļuva pavisam tukša. Uzņēmīgais pārvaldnieks kopā ar ciema vecāko pārstiepa uz savām mājām visas atli­kušās veclaiku lietas un grabažas, ko nevarēja aiznest atslēgu glabātāja. Drīz atbrauca, nezinu no kurienes, kaut kāds tālīns radinieks, muižas mantinieks, kas dienējis agrāk par poru- čiku, neatceros kādā pulkā, briesmīgs reformators. Viņš tūlīt ieraudzīja milzīgo nekārtību un nolaidību saimniecības lie­tās; viņš nolēma visu to katrā ziņā izravēt, izlabot un radīt visur kārtību. Sapirka sešus brīnišķīgus angļu sirpjus, pie­nagloja katrai mājai atsevišķu numuru, un galu galā bija tik labi izrīkojies, ka pēc sešiem mēnešiem muižu paņēma aizbildniecībā. Gudrā aizbildniecība (viens bijis piesēdētājs un kaut kāds štabskapteinis izbalojušā mundierī) izsaimnie­koja īsā laikā visas vistas un visas olas. Zemnieku mājas, kuras gandrīz pilnīgi gulēja zemē, sagāzās pavisam; zemnieki sāka dzert, un lielākā daļa no viņiem bēguļoja. Bet pats īste­nais īpašnieks, kas, starp citu, dzīvoja diezgan saticīgi ar savu aizbildniecību un dzēra kopā ar to punšu, atbrauca savā sādžā ļoti reti un neuzturējās ilgi. ' Viņš līdz šim laikam braukā pa visiem gada tirgiem Mazkrievijā, cītīgi izprašņā dažādu ražojumu cenas pārdošanai vairumā, kā, piemēram: miltiem, kaņepājiem, medum un citam; bet pērk viņš tikai nelielus niekus, kā piemēram: kramiņus, naglas pīpes tīrī­šanai un vispār visu to, kas nepārsniedz visā savā kopumā viena rubļa vērtību.