NIKOLAJS GOGOLIS: MIRGORODA (STĀSTI, KAS UZSKATAMI KA TURPINĀJUMS VAKARIEM CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ)

Vecīte kļuva domīga: «Tā bija mana nāve, kas bija at­nākusi man pakaļ!» sacīja viņa pati sev, un nekas nespēja viņu izklaidēt. Visu dienu viņa bija skumja. Velti Afanasijs Ivanovičs jokoja un gribēja dabūt zināt, kāpēc viņa pēkšņi kļuvusi tik skumja: Pulcherija Ivanovna neatbildēja vai ari atbildēja pavisam ne tā, lai apmierinātu Afanasiju Ivanoviču. Otrā dienā viņa bija kļuvusi ievērojami vājāka.

«Kas tas ir ar jums, Pulcherija Ivanovna? Vai tikai jūs neesat slima?!»

«Nē, es neesmu slima, Afanasij Ivanovič! Es gribu jums paziņot kādu sevišķu notikumu: es zinu, ka es šovasar miršu: mana nāve jau bija atnākusi man pakaļ!»

Afanasija Ivanoviča lūpas kaut kā slimīgi sašķobījās. Taču viņš gribēja pieveikt savā dvēselē skumjo sajūtu un pasmai­dījis teica: «Dievs zina, ko jūs runājat, Pulcherija Ivanovna! Jūs laikam dekochta vietā, ko jūs bieži dzerat, būsit iedzērusi firziķu liķieri.»

«Nē, Afanasij Ivanovič, es neesmu dzērusi liķieri,» sacīja Pulcherija Ivanovna.

Un Afanasijam Ivanovičam kļuva žēl, ka viņš tā pajokojis ar Pulcheriju Ivanovnu, un viņš lūkojās viņā, un asara riesās viņa skropstā.

«Lūdzu jūs, Afanasij Ivanovič, izpildīt manu vēlēšanos,» sacīja Pulcherija Ivanovna. «Kad es nomiršu, tad pagla­bājiet mani pie baznīcas žoga. Uzvelciet man pelēko kleitu, to, ar tām nelielajām puķītēm brūnajā fonā. Atlasa kleitu, kas ar tām aveņu krāsas svītriņām, man nevelciet: mirušai vairs nav vajadzīga kleita — kam tā viņai? Bet jums tā noderēs: no tas jūs sev pašūsiet goda rīta svārkus gadījumam, kad

atbrauks viesi, lai jūs varētu pieklājīgi parādīties un uzņemt

viņus.»

«Dievs zina, ko jūs runājat, Pulcherija Ivanovna!» teica Afanasijs Ivanovičs, «nezin kad vēl būs jāmirst, bet jūs jau biedējat tādiem vārdiem.»

«Nē, Afanasij Ivanovič, es zinu, kad man jāmirst. Jūs tomēr neskumstiet pēc manis: es jau esmu vecene un esmu diezgan dzīvojusi, un arī jūs jau esat vecs; mēs drīz redzēsi­mies viņā saulē.»

Bet Afanasijs Ivanovičs raudāja kā bērns.

«Grēks raudāt, Afanasij Ivanovič! Negrēkojiet un nedus­mojiet dievu ar savām sērām. Es neskumstu par to, ka mirstu: man skumji par vienu (smaga nopūta pārtrauca uz mirkli viņas runu): es skumstu par to, ka nezinu, kam jūs atstāt, kas jūs pieraudzīs, kad es nomiršu. Jūs — tā kā mazs bērns: ir vajadzīgs, lai tas jūs mīl, kas par jums rūpēsies.» Pie šiem vārdiem viņas sejā parādījās tik dziļš, tik satricinoši sirsnīgs žēlums, ka es nezinu, vai tai brīdī viņu varētu kāds vienal­dzīgi uzlūkot.

«Pieraugi, Javdocha,» sacīja viņa, griezdamās pie atslēgu glabātājas, kuru lika speciāli pasaukt, «kad es nomiršu, ka tu uzraugi panu, ka tu glabā viņu kā savu aci, kā savu pašas bērnu. Uzraugi, lai virtuvē gatavo to, kas viņam garšo; ka veļu un drānas tu viņam vienmēr tīras pasniedz; ka tad, kad gadī­sies viesi, tu viņu pieklājīgi uzposi; citādi, var gadīties, viņš kādreiz izies vecajos rīta svārkos, jo arī tagad viņš bieži aiz­mirst, kad ir svētku un kad darba diena. Nenolaid acu no viņa, Javdocha; es lūgšu par tevi dievu viņā saulē, un dievs tev atmaksās. Tad tu neaizmirsti, Javdocha: tu jau esi veca, tev ilgi nedzīvot — neuzņemi grēku uz dvēseles. Bet, ja tu viņu nepieskatīsi, tad tev nebūs laimes pasaulē. Es pati lūgšu dievu, lai viņš tev nedod svētīgu galu. Un pati tu būsi nelai­mīga, un tavi bērni būs nelaimīgi, un visam jūsu dzimumam nebūs nekur dieva svētības.»

Nabaga vecenīte! viņa tobrīd nedomāja ne par to lielo brīdi, kas viņu sagaida, ne par savu dvēseli, ne par savu nā­kamo dzīvi: viņa domāja tikai par savu nabaga ceļa biedru, ar kuru nodzīvojusi mūžu un kuru atstāja bāru un pamestu. Ar neparastu mundrumu viņa izrīkoja visu tā, lai pēc viņas Afa­nasijs Ivanovičs neievērotu viņas prombūti. Viņas pārliecība par savu drīzo galu bija tik stipra un viņas dvēseles stāvoklis tam bija noskaņots, ka tiešām pēc dažām dienām viņa iegulās gultā un nevarēja vairs uzņemt nekādu barību. Afanasijs Ivanovičs viss pārvērtās uzmanībā un neatgāja no viņas gultas. «Varbūt jūs kaut ko ieēstu, Pulcherija Ivanovna?» sacīja viņš, nemierīgi lūkodamies viņas acīs. Bet Pulcherija Ivanovna nekā nerunāja. Beidzot pēc ilgas klusēšanas viņa it kā gribēja ko sacīt, pakustināja lūpas — un viņas elpa aiz­lidoja.

Afanasijs Ivanovičs bija pilnīgi satriekts. Tas viņam likās tik mežonīgi, ka viņš pat neraudāja; nespodrām acīm raudzī­jās viņš tajā, it kā neizprazdams līķa nozīmi. k Nelaiķi novietoja uz galda, apvilka to pašu kleitu, ko viņa pati bija noteikusi, salika viņai rokas krustis, ielika rokās vaska sveci — visā viņš noraudzījās nejūtīgi. Daudz visādu kārtu ļaužu piepildīja pagalmu; daudz viesu sabrauca uz bē­rēm; garie galdi bija izvietoti pagalmā; kutja, liķieri, pīrāgi apklāja tos kaudzēm. Viesi sarunājās, raudāja, lūkojās nomi­rušajā, pārrunāja viņas īpašības, skatījās uz atraitni; bet viņš pats visu to uzlūkoja savādi. Beidzot nelaiķi pacēla nešanai, ļaudis gāzās tai pakaļ, un arī viņš devās aiz tās. Mācītāji bija pilnā greznumā, saule spīdēja, zīdaiņi raudāja māšu rokās, cīruļi dziedāja, bērni krekliņos skraidīja un rotaļājās pa ceļu. Beidzot šķirstu novietoja virs bedres; viņam lika pieiet un pē­dējo reizi noskūpstīt nelaiķi. Viņš piegāja, noskūpstīja; viņa acīs parādījās asaras, bet kaut kādas nejūtīgas asaras. Šķirstu nolaida, mācītājs paņēma lāpstu un pirmais uzmeta smilšu sauju; sulīgs stiepts garīdznieka un divu zvaniķu koris no­dziedāja mūžīgo piemiņu zem skaidrām, bezmākoņu debesīm; strādnieki ķērās pie lāpstām, un zeme jau apsedza un nolīdzi­nāja bedri. Šai brīdī viņš izspiedās uz priekšu; visi pašķīrās, deva viņam vietu, gribēdami zināt viņa nodomu. Viņš pacēla savas acis, paskatījās samulsis un sacīja: «Ak, tad jūs jau viņu aprakāt? kādēļ?!…» Viņš apstājās un nenobeidza savu runu.

Bet kad viņš atgriezās mājās, kad ieraudzīja, ka viņa istabā ir tukšs, ka pat krēsls, kurā sēdējusi Pulcherija Ivanovna, bija iznests, — viņš raudāja, stipri raudāja, nenomierināmi rau­dāja, un asaras kā upe plūda no viņa izdzisušajām acīm.

Pieci gadi pagājuši no tā laika. Kādas bēdas gan neaiznes laiks? Kādas kaislības spēs saglabāties šai nevienādajā kaujā ar laiku? Es pazinu kādu cilvēku pašā spēku ziedu laikā, kurš kūsāja pāri īstenā cēlumā un vērtīgās īpašībās; es pazinu viņu, kad tas bija iemīlējies, maigi, kaisli, neprātīgi, pārdroši, kautri, un manā klātienē, gandrīz manu acu priekšā viņa kaisles objektu — maigu, skaistu kā eņģelis, bija pārsteigusi nesātīgā nāve. Es nekad neesmu redzējis tādus briesmīgus dvēseles ciešanu izvirdumus, tādu traku svelošu sēru, tik šau­šalīgu izmisumu, kāds plosīja nelaimīgo mīlētāju. Es nekad nebiju domājis, ka cilvēks varētu radīt sev tādu elli, kurā nav ne ēnas, ne līdzības ar to, kas k^ut cik atgādinātu cerības… Viņu centās neizlaist no acīm; no viņa noslēpa visus ieročus, ar kuriem tas varētu sevi nogalināt. Pēc divi nedēļām viņš pēkšņi uzvarēja sevi: sāka smieties, jokoties; viņam atdeva brīvību, un pirmais, kur viņš to izlietoja, bija—nopirkt pistoli. Kādu dienu pēkšņi atskanējis šāviens briesmīgi pārbie­dēja viņa piederīgos; tie ieskrēja istabā un ieraudzīja viņu izstiepušos, ar ievainotu galvaskausu. Ārsts, kas toreiz bija pagadījies, par kura māku klīda vispārēja slava, saskatīja viņā dzīvības pazīmes, atzina ievainojumu ne par pilnīgi nā­vīgu, un viņš, visiem par brīnumu, tika izārstēts. Uzraudzību par viņu pastiprināja vēl vairāk. Pat pie galda nelika viņam nazi un centās attālināt visu, ar ko viņš varētu sev kaitēt; bet viņš drīz atrada jaunu izdevīgu gadījumu un paskrēja zem garāmbraucošas ekipāžās riteņiem. Viņam sašķaidīja roku un kāju; bet viņu atkal izārstēja. Gadu pēc tam es viņu redzēju kādā lielā sabiedrībā: viņš sēdēja pie galda, aizsedzis vienu karti, jautri teica: p t i t u v e r t, un aiz viņa stāvēja, at­spiedusies uz elkoņiem pret viņa krēsla muguru, viņa jaunā sieva, sakārtodama viņa markas.