Aleksandrs Grīns - STĀSTI

Pievilcīgais tēls pēkšņi izgaismojās viņa jūtu sa­sprindzinājumā, iegūdams gandrīz vai konkrētu veidu. Tā bija maza, melnīgsnēja, brīnišķīga galva. Aizkus­tināti smaidīdams, Gnors plaukstās saspieda viņas vaigus, sirsnīgi apskatīja un atlaida. Viņu pārņēma bērnišķīga nepacietība. Viņš aprēķināja aptuvenu laika ilgumu, kāds viņus šķīra, un pēc labākās sirds­apziņas saīsināja to par pusi, pēc tam vēl par ceturt­daļu. Sis nožēlojamais mierinājums lika viņam pie­celties, — viņš vairs ilgāk nespēja mierīgi gulēt, tik ērti atlaidies, kamēr nebūs savu stāvokli pārdomājis līdz galam.

Meža valgā tveice uzvēdīja snaudu. Zālē šūpojās mēļi, purpursarkani un zili ziedi; skumīgi dūca ka­mene, plūksnainos kātiņos sapinusies; tālumā, pār­lidodami klajumu, putni sacēla traku brēku, kas atgā­dināja nēģeru orķestri. Gnoru apņēma pasakaina gaisma, krāsainu ēnu rotaļa un zaļais stingums; zeme ar pilnu krūti neskanīgi elpoja— domīgā un kā zvēra mīlas kliedziens rimto un draudpilno tuksnešu zeme. Kaut kur sānis bija dzirdams neliels troksnis. Gnors pagriezās un ieklausījās, gandrīz jau pārliecināts, ka tūlīt ieraudzīs svešo salas iemītnieku. Viņš centās iedomāties tā izskatu. «Tam jābūt ļoti noslēgtam un augstprātīgam cilvēkam, viņam nav ko zaudēt,» sprieda Gnors.

Putni apklusa, klusums it kā svārstījās pārdomās. Tās bija paša Gnora šaubas. Brītiņu nogaidījis un ne­izturējis, viņš iekliedzās:

— Eniok, es gaidu jūs tai pašā vietā!

Mēmais mežs šos vārdus noklausījās un nekā tiem klāt nepiebilda. Pastaiga Gnoram pagaidām vēl neko citu nebija devusi kā tikai nogurdinošu un neauglīgu sasprindzinājumu. Viņš pastāvēja kādu brīdi, domā­dams, ka Enioks aizmirsis virzienu, tad lēnā gaitā griezās atpakaļ uz krastu. Briesmīgs neizskaidrojams nemiers viņu dzina prom no meža. Viņš gāja ātri, pū­lēdamies saprast, kur pazudis Enioks. Beidzot viņu apmierināja visvienkāršākais izskaidrojums: nepazīs­tamais un Enioks aizrāvušies sarunā.

— Piesiešu laivu, — teica Gnors, atcerēdamies, ka tā tikai izvilkta smiltīs. — Viņi atnāks.

Viņš ieraudzīja caur mežmalu mirdzam ūdeni, kurā iestiepās slapjo smilšu sēkļu spīdums, bet laivas ne­bija. Kaste stāvēja, kur stāvējusi. Gnors nogāja ūdens malā un pa kreisi, kur raiba klints šķautne sašķēla krastu, ieraudzīja laivu.

Enioks airēja, irkļus spēcīgi vicinādams; viņš rau­dzījās uz leju un Gnoru laikam neredzēja.

— Eniok! — uzsauca Gnors. Viņa balss skaidri no­skanēja dzidrā gaisa klusumā. — Kur jūs braucat?! Vai tad jūs nedzirdējāt, kā es jūs saucu?!

Enioks spēji cirta airus, galvu uz augšu nepacēlis. Likās pat, ka viņš tagad traucas straujāk nekā pirms mirkļa, attālums starp klinti un laivu manāmi saruka.

«Tūlīt tā viņu aizsegs,» nodomāja. Gnors, «un tad viņš gan vairs nesadzirdēs.»

— Eniok! — Gnors kliedza vēlreiz. — Ko jūs gri­bat darīt?

Braucējs pacēla galvu, raudzīdamies Gnoram tieši sejā tā, it kā krastā neviena nebūtu. Vēl turpinājās dīvainā" un neveiklā klusēšana, kad pēkšņi, itin ne­jauši, dzirksteļojošajās iesarkanajās smiltīs Gnors izlasīja frāzi, kas bija ierakstīta vai nu ar bises stobra galu, vai arī ar nūju: «Gnor, jūs paliksiet šeit. Atce­rieties mūziku, Karmenu un biljardu rītausmā.»

Pirmais, ko Gnors sajuta, bija trulas sāpes sirdī, dziņa iesmieties un niknums. Atmiņas pret paša gribu galvu reibinošā ātrumā atsvieda viņu atpakaļ pa­gātnē; vesels pulks sīkumu, kas savā laikā šķita nie­cīgi, nenozīmīgi, saira un ieņēma savas vietas pagā­jušo dienu ritumā ar tādu pārliecību kā kareivji trauk­smes reizē, kad tie, izdzirduši signāltauri, metas uz savām vietām. Gnoram, apstiprinoši mādama, acīs raudzījās kaila pārliecība. «Enioks, Karmena, es,» Gnors vienā mirklī aptvēra. «Es neredzēju, biju akls. Tā . ..»

Viņš lēnām atkāpās tālāk no uzrakstītās frāzes, it kā viņam zem kājām būtu pavēries bezdibenis. Gnors stāvēja pie paša ūdens, pieliecies, lai labāk varētu sa­skatīt Enioku. Viņš ticēja un neticēja; viņam šķita, ka ticēt būtu neprāts. Galvā sacēlās troksnis, kā vesera sitieni pulsēja bailes; okeāna gaviles šķita nejēdzīgas un pretīgas.

— Eniokl — Gnors sacīja stingrā un skaidrā balsī ar pēdējo saērcinātās gribas piepūli. — Vai to jūs rakstījāt?

Mirklis klusuma. «Jā,» — atsvieda vējš. Šis vārds tika pateikts tieši tādā tonī, kādā Gnors bija gaidī­jis — ciniski. Viņš sažņaudza rokas, pūlēdamies sa­valdīt pirkstu nervozo trīcēšanu. Debesis ātri satumsa; okeāns, pie apvāršņa uzposies ar mākoņu apmetni, sāka griezties, šūpodamies vēja dzītās miglas vālos. Gnors iebrida ūdenī; viņš kustējās neapzināti. Vilnis jau sniedzās pāri ceļgaliem, gurniem, apņēma krūtis; Gnors apstājās. Nu viņš bija kādus piecus soļus tuvāk laivai; viņa saraustītā, saplosītā apziņa krampjaini nopurināja acumirkļa smagumu un zaudēja spēkus kā uz nāvi notiesātais, kas atgrūž auklu.

— Tā ir nelietība.

_ Viņš skatījās plaši ieplestām acīm un nekustējās. Ūdens lēnām līgojās viņam apkārt, viegli grūstot viņu un reibinot galvu.

— Eniok, jūs izdarījāt nelietību, atgriezieties!

— Nē, — teica Enioks.

Šis vārds noskanēja ikdienišķi kā tirgotāja atbilde.

Gnors pacēla revolveri un rūpīgi notēmēja. Šāviens Enioku nemaz neiztraucēja; viņš airēja, ātri atsviez- damies atpakaļ. Otra lode trāpīja airi. Eniokam tas izkrita no rokas, viņš satvēra to un noliecās, jaunas lodes gaidīdams. Šinī kustībā pavīdēja pieauguša cil­vēka pārākuma apziņa, kad viņš padevīgi ļauj, lai bērns viņu sit ar savām mazajām nekaitīgajām roķe- lēm.

Revolvera gailis noklakšķēja virs ūdens trešo reizi. Gnoru pārņēma nepārvarama apātija; kā paralizēts viņš nolaida roku, vēl arvien skatīdamies. Laiva slī­dēja aiz klints, kādu brīdi tā līdz pusei vēl bija re­dzama, tad nozuda pavisam.

Gnors izkāpa krastā.

— Karmen, — sacīja Gnors, — vai ari viņš tevi mīl? Es nezaudēšu prātu, man ir sieviete ar zelta ādu … Viņas vārds ir Karmena. Jūs, Eniok, esat kļū­dījies!

Kādu brīdi viņš klusēja, koncentrēdams domas uz to, kas viņu sagaida, un atkal turpināja runāt pats ar sevi, iebilzdams cietajai sirds balsij, kas mudināja uz izmisumu.

— Mani paņems no šejienes. Agri vai vēlu pienāks kuģis. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc mēneša. Pēc di­viem mēnešiem. — Viņš kaulējās ar likteni. — Es pats iztaisīšu laivu. Es šeit nenomiršu. Karmen, vai tu mani redzi? Es sniedzu tev rokas, pieskaries tām ar savējām, man bail.

Sāpes nomainīja sašutums. Zobus sakodis, viņš do­māja par Enioku. Viņu plosīja dusmu lēkme.

— Nekaunīgais lapsa, rāpulis, — sacīja Gnors, — gan vēl pienāks laiks, kad skatīsimies viens otram acīs.

Viss, kas notika pēc tam, viņam šķita briesmīgs sapnis, murgi, nejēdzība. Zem kājām šņirkstēja smil­tis, īstas smiltis.

— Kaut kurš buru kuģis var šeit iegriezties. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc daudziem gadiem. Nekad.

Šis vārds viņu satrieca ar savas nozīmes nāvējošu precizitāti. Gnors nokrita uz mutes smiltīs un izplūda karstās niknuma asarās, smagās vīra asarās. Pai­sums pieņēmās; skaļi atbalsojās viļņa laiskie dunieni: «Ašas vientuļnieks.»

— Aša, — švirkstēdamas atkārtoja smiltis.

Cilvēks nekustējās. Saule, slīdēdama uz vakarpusi,