Aleksandrs Grīns - STĀSTI

Valgas meža smaržas pilnais krasta vējš līda ausīs un plaušās. Šķita, it kā pie kājām kristu neredzami zāļu un ziedošu zaru klēpji, skarot seju. Gnors sēdēja uz kastes, kas bija izcelta no laivas, Enioks stāvēja ūdens malā.

— Es biju domājis, — teica Gnors, — ka Ašas savrupnieks rīkos mums nelielu sagaidīšanu. Varbūt viņš jau sen miris?

— Nu, nē, — Enioks paraudzījās mazliet nievājoši uz Gnoru, noliecās un paņēma mazu akmentiņu.

— Paskatieties, cik daudz rikošetu man iznāks. — Viņš atvēzējās, un akmentiņš sāka lēkāt pa ūdens virsu.

— Ko? Pieci? Nē, man šķiet, ne mazāk par desmit. Gnor, es gribu būt mazs. Reizēm man uznāk tāda dī­vaina vēlēšanās. Es tai neļaujos.

— Nezinu. Es jūs nepazīstu. Varbūt tas ir labi.

— Varbūt, bet ne jau pilnīgi. — Enioks piegāja pie laivas, izņēma no pārvalka bisi un lēnām to pielādēja.

— Tagad es divas reizes izšaušu. Tas ir signāls. Viņš mūs izdzirdēs un atnāks šurp.

Pacēlis bisi vertikāli uz augšu, Enioks izšāva abus stobrus. Divreiz atskanēja dobji blīkšķi, un mežā notrīsēja trauksmaina atbalss. Gnors domīgi" pašū­poja galvu.

— Sis salūts vientulībai, Eniok, — viņš teica,

— nez 'kādēļ mani dara nemierīgu. Gribu ar Ašas iedzīvotāju daudz ko pārrunāt. Es nezinu, kas viņš tāds ir. Jūs par viņu stāstījāt ļoti skopi, atturīgi, bet viņa liktenis, es nezinu, kādēļ, mani skumdina un satrauc. Ar nepacietību gaidu viņa parādīšanos. Kad viņš atnāks … es …

Asa grumba, sasprindzinātas uzmanības zīme, ievilkās Enioka pierē. Gnors turpināja:

— Es viņu pierunāšu, lai brauc mums līdzi.

Enioks pārmēru stipri iesmējās.

— Nieki, — viņš, ūsas kodīdams, sacīja, — viņš ne­brauks.

— Es viņu iztaujāšu.

— Viņš klusēs.

— Iztaujāšu par pagātni. Pagātnē mīt ceļrāde zvaigzne.

— Pagātne viņu nobeigusi. Bet zvaigzne — nodzi­susi.

— Lai iemīl nākotni, nezināmo, kas liek mums dzīvot.

— Jūsu centieni, — teica Enioks, vienu kāju pie­sizdams, — jūsu centieni sadrups kā krīts pret trula skolēna pieri. Patiešām, — viņš ar iedvesmu iesaucās,

— vai gan ir vērts domāt par savādnieku? Viņa dzīve citu cilvēku vidū būtu banāla un nepanesami garlai­cīga, šeit vismaz viņam ir, lai nu gan pavišam blāvs, tomēr oreols. Izbeigsim šo sarunu.

— Labi, — Gnors stūrgalvīgi iebilda, — es viņam pastāstīšu, cik brīnišķīga ir dzīve, un, ja viņa roka nekad nav sniegusies pēc draudzīga spiediena vai mīlestības glāsta, lai viņš pagriež man muguru.

— To viņš nekādā ziņā nedarīs.

— Viņa nav, — Gnors skumīgi teica. — Viņš ir miris vai arī medī citā salas nostūrī.

Enioks, šķita, nedzirdēja Gnora vārdus. Viņš, lēnām pacēlis rokas, pārlaida tās pār savu bālo seju un ar sasprindzinātām pārdomām raudzījās kaut kur vienā punktā. Viņā norisinājās cīņa. Tā bija īsa novēlojusies cīņa, nožēlojama sadursme. Tā atbruņoja un uzbudi­nāja viņu. Pēc maza brīža viņš teica nelokāmi un gandrīz vai atklāti:

— Es esmu bagāts, tomēr atdotu visu, pat savu dzīvību, lai tikai atrastos šā cilvēka vietā.

— Tumši vārdi, — Gnors pasmaidīja, — tumši, kā zem segas pateikti. Bet interesanti.

— Pastāstīšu par sevi, — Enioks uzsita Gnoram uz pleca. — Paklausieties. Šodien man prāts nesas uz runāšanu. Esmu apmānīts. Esmu briesmīgi apmānīts. Tas notika sen. Es kuģoju ar vadmalas kravu uz Ba- taviju, un mūs sasita druskās. Kādas desmit dienas pēc tāda iesākuma es gulēju knūpus uz steigā sasieta plosta. Piecelties, izstaipīt locekļus, kaut ko pasākt man nebija ne spēka, ne vēlēšanās. Sākās murgi. Es sapņoju par saldūdens ezeriem, kratījos drudzī un iz­klaidēšanās nolūkā paklusām vaidēju. Vētru, kas bija iznīcinājusi kuģi, nomainīja bezvējš. Svelme un oke­āns mani izvārīja. Plosts stāvēja nekustīgi kā pludiņš dīķī. Mani mocīja izsalkums, elpas trūkums, un es gaidīju nāvi. Atkal sāka pūst vējš. Naktī pamodos aiz briesmīgām slāpēm. Bija tumšs, un dārdēja pērkona grāvieni. Zilgi zibeņi graizīja izplatījumu. Mani ar visu plostu svaidīja gan augšup uz mākoņiem, gan lejup — melnās šķidrās bedrēs. Uz dēļa šķautnes es pārsitu zodu, gar kaklu tecēja asinis. Pienāca rīts. Pa­malē, kas bez pārtraukuma laistījās debess plaismu gaismā, nevaldāmi uz tālajiem mākoņiem tiecās putās sakultas zaļganas bangas. Starp tām šaudījās melni virpuļvētras gredzeni. Virs gredzeniem kā izbiedētu putnu bari drūzmējās zemi mākoņi. Viss sajuka. Es murgoju, murgi visu sagrozīja. Bezgalīgi melnu sieviešu pūļi ar augšup paceltām rokām tiecās uz debesīm. Viņu ņudzošais paisums skāra debesis. No debesīm caur sarkanām mākoņu plaisām krita lejup caurspīdīgā haosā saplūdušas kailas sārtas un baltas sievietes. Apmirdzētie miesu kamoli, savīdamies un atrisdami, griezdamies virpulī vai kā akmeņi krizdami lejup, savā nepārtrauktā kustībā savienoja debesis un okeānu. Viņas izklīdināja sieviete ar zelta ādu. Tā no­gūlās kā fantastisks mākonis pār tālo miglu. Mani izglāba zvejnieki. Es biju tikko dzīvs, trīcēju un runāju aplamības.

Es izveseļojos, bet pēc tam briesmīgi garlaikojos: tās dienas, kuras pavadīju okeānā nāves skavās, mur­gos, kas bija pilni maigu ugunīgu rēgu, mani sain­dēja. Tas bija skaists un baismīgs sapnis — liels apmāns.

Viņš apklusa, bet Gnors nogrima domās par viņa stāstu.

— Taifūns — dzīve? — vaicāja Gnors. — Bet kas tad tā dzīvo?

— Viņš. — Enioks pamāja ar galvu uz meža pusi un ļauni iesmējās. — Viņam ir sieviete ar zelta ādu. Jūs ko dzirdat? Nē? Es arī nē. Labi, es izšaušu vēlreiz.

Enioks paņēma bisi, ilgi grozīja to rokās, bet tad pasita padusē.

— Saut nav vērts, — viņš uzmeta bisi plecā. — Atļaujiet man jūs atstāt. Es mazliet paiešu uz priekšu un sameklēšu viņu. Ja vēlaties, varam iet abi. Daudz staigāt es jums nelikšu.

Viņi sāk iet. Enioks pa priekšu, Gnors nopakaļ. Ne takas, ne pēdu nebija, kājas līdz ceļiem grima zilgani dzeltenā zālē. Ekvatoriālais mežs atgādināja milzīgu oranžēriju, kam vētra nocēlusi caurspīdīgo jumtu, iz­līdzinājusi dabas un cilvēka pūļu robēžas, izklādama pārsteigtam skatienam pirmatnējo formu jaunradi, kas ir tik tuva mūsu pasaulīgajam jēdzienam par brī­nišķīgo un dīvaino. Sis mežs ar katru savu lapu pauda neapzinīgu, oriģinālu un pārdrošu dzīvības spēku, spilgtu izaicinājumu un pārmetumu. Cilvēks, kas šeit nokļuva, izjuta nepieciešamību klusēt.

Enioks apstājās pļaviņas vidū. Zilgās meža ēnas švīkāja viņa seju, mainot acu izteiksmi.

Gnors gaidīja.

— Jums nav vērts iet tālāk. — Enioks stāvēja, Gnoram muguru pagriezis. — Te netālu … viņš … es negribētu tā uzreiz viņu pārmēru pārsteigt, ejot di­vatā. Te būs cigāri.

Gnors pamāja ar galvu. Enioka mugura salīkusi ienira dzeloņainajos augu stublājos, kas bija saviju- šies starp kokiem; viņš nočabināja lapas un pazuda.

Gnors paskatījās apkārt, atgūlās, palika rokas zem galvas un sāka skatīties augšup.

Zilais debess mirdzums, ko virs viņa galvas maz­liet aizklāja milzīgas biezas lapas, vilināja ar savu spožo gaišo valstību. Enioka mugura vēl kādu brīdi viņa acu priekšā kavējās savā pēdējā kustībā, tad, dodama vietu sarunai ar Karmenu, izgaisa. «Karmen, es tevi mīlu,» teica Gnors, «man gribas tevi skūpstīt uz lūpām. Vai tu tur dzirdi?»