Aleksandrs G R Ī N S - Zaigojošā pasaule

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs G R Ī N S - Zaigojošā pasaule» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGĀ, Год выпуска: 1972, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Zaigojošā pasaule: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Zaigojošā pasaule»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Zaigojošā pasaule
Aleksandrs G R Ī N S
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGĀ 1972
Mākslinieks VIESTURS GRANTS
No krievu valodas tulkojušas
SOLVEIGA CEPURNIECE un MILDA PAULA
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
GRĪNS UN «GRĪNLANDE»
Latviešu lasītājiem Aleksandrs Grins nav vairs jā­atklāj. Ar viņa daiļradi tos iepazīstinājis krājums «Sārtās buras» (LVI, 1959), kur sakopoti  stāsti un noveles, kā ari ievietots romāns «Pa viļņiem trau­cošā», izdevums «Zelta ķēde» (LVI, 1961), kurā bez tā paša nosaukuma romāna ir ari otrs — «Ceļš uz nekurieni», un beidzot stāsts bērniem «Akmens stabs» («Liesma», 1966). Pirmo no minētajām grāmatām ievada lieliskais K. Paustovska apcerējums «Aleksan­dra Grīna dzīve». Sis žilbinošais krievu vārda meis­tars tik spilgti attēlojis Grīna personību, ka darīt to vēlreiz pēc viņa ir ne vien grūti, bet ari lieki. Tādēļ, domājot par tiem, kas nav paspējuši iepazīties ar Paustovska rakstu (kur tie laiki, kopš 15000 eksem­plāru lielais «Sārto buru» metiens nozudis no grāmat­nīcu plauktiem!), tikai konspektīvi sniegsim hronolo­ģiskā secībā Aleksandra Grīna dzīves galvenos datus.
1880. gadā Vjatkā trimdinieka, 1863. gada poļu sa­celšanās bijušā dalībnieka Stefana Griņevska (Hry- niewski) ģimenē piedzimst dēls Aleksandrs. 1889. gadā Aleksandrs iestājas vietējā reālskolā, ko pabeigt vi­ņam neizdodas: par dzejolīti, kurā nerātnais ģimnā­zists izzobojis savus audzinātājus, viņu izslēdz no skolas. 1896. gadā jaunais Griņevskis, pabeidzis pil­sētas skolu, pošas uz Odesu, kurp to vilina jūra. Vi­ņam izdodas veikt pāris reisu no Odesas uz Batumi un savā mūžā vienīgo ārzemju ceļojumu uz Aleksan­dr iju. 1897. gadā, palicis bez graša kabatā, Alek­sandrs, braukdams «par zaķi», atgriežas Vjatkā, tur­klāt pēdējos 200 kilometrus spiests noiet kājām. 1898. gadā viņš no jauna dodas uz dienvidiem — šo­reiz uz Baku. 1899. gadā — atkal Vjatka, 1900. gadā — Drāti. 1902. gadā — dienests cara armijā, iepazīšanās ar eseriem, dezertēšana. Pēc tam — Simbirska, Ņiž- ņijnovgoroda, Tvēra, Tambova, Jekaterinoslava, Ki­jeva, Sevastopole. 1903.—1905. gadā — cietums, pir­mie stāsti, kas nav saglabājušies. Revolūcijas uzplūdi atbrīvo Griņevski no apcietinājuma, un viņš pārceļas uz Pēterburgu. 1906. gadā viņu atkal apcietina un nosūta uz Toboļsku, bet viņam izdodas aizbēgt un nokļūt Vjatkā, kur tēvs sagādā Aleksandram svešu pasi. Aleksandrs apmetas Maskavā, un tai pašā gadā laikraksts «Birževije Vedomosti» iespiež viņa pirmo stāstu. Nākamajos gados presē parādās vēl citi stāsti, bet 1908. gadā — pirmais krājums, kuru cara cenzūra tomēr konfiscē. Jau savu pirmo grāmatu, kura beidzot iznāk 1910. gadā, viņš paraksta ar pseidonīmu A. S. Grīns (zēna gados skolas biedri Aleksandru bija iesaukuši par Grīnu; šis iesaukas pamatā ir rakst­nieka īstais uzvārds Griņevskis, nevis angliskais «Green» vai vāciskais «Grūn», tāpēc latviski pareizāk būtu to rakstīt «Grins» — ar īso i, tomēr ta­gad grozīt rakstību laikam būs jau par vēlu; latviešu tulkotājiem un redaktoriem par mierinājumu varam vienīgi norādīt, ka autora neslāviski skanošais psei­donīms maldinājis ne tikai viņus: kāda pirmsrevolū­cijas krievu žurnāla literārais kritiķis pārmetis izde­vējam, ka tas aizmirsis minēt A. Grīna stāstu tulko­tāja vārdu — šis kritiķis domājis, ka stāsti uzrakstīti angļu valodā).
Tā paša 1910. gada vasarā Griņevski atkal arestē un nosūta uz Arhangeļskas guberņu. 1912. gadā Grīns atgriežas Pēterburgā, bet vēlāk pārceļas uz Somiju, jo viņam draud jauns apcietinājums. Uzzinājis par Februāra revolūciju, rakstnieks kājām dodas uz Pet- rogradu, tomēr, iepazinis dzīvi Krievijā pagaidu val­dības varas mēnešos, jūtas vīlies. Tādēļ ari Oktobra revolūciju Grīns sākumā sagaida ar zināmu neuz­ticību.
1919. gadā Grīnu iesauc Sarkanajā Armijā. Dienot Ostrovā, viņš saslimst ar tīfu. Iznācis no slimnīcas, būdams pa pusei invalīds, viņš paliek bez pajumtes un bez maizes kumosa. No šīs grūtās situācijas Grīnu izglābj Gorkijs.
1924. gadā Grīns pārceļas uz Krimu, kur beidzot viņam rodas iespēja pilnīgi nodoties literatūrai.
Pavisam nesen, 1972. gada sākumā, rakstnieka dzī­vesbiedre Ņina Grīna žurnāla «Seļskaja Molodjož» slejās publicējusi savas atmiņas par Aleksandra Grīna dzīves pēdējiem gadiem. Domājams, ka arī latviešu lasītājam būs interesanti ielūkoties rakstnieka «labo­ratorijā», turklāt vēl ar viņam vistuvākā cilvēka acīm. Lūk, ko Ņ. Grīna raksta par sava vīra darbistabu:
««Kabinets» — tas skan iespaidīgi. Patiesībā tā ir neliela kvadrātveida istaba ar logiem uz Galerijas ielas pusi. Tās iekārta ārkārtīgi pieticīga un vienkārša. Mēs ar Aleksandru Stepanoviču allaž sapņojam par skaistiem namiem, skaistām lietām, par mājīgu kom­fortu. Naudas trūkuma dēj apmierināmies ar spodru vienkāršību un negaužamies. Pa labi no durvīm, kaktā pie ārējās sienas, stāv neliels, vecs kāršu gal­diņš. 3o galdiņu Aleksandrs Stepanovičs nopircis pats un, kaut gan tas ne visai ērts darbam, cita ne­vēlas. (…)
Pie sienas virs galda ģīmetne, kurā attēlots viņa tēvs Stefans Euzebijevičs (vienkāršrunā Stepans Jev- sejevičs) — skaists polis ar augstu pieri un platu, sirmu bārdu. Senlaicīga iestiklota vācu litogrāfija «Raganas virtuve» un dažas citas vecas litogrāfijas. Tās — veselu kaudzi — Aleksandrs Stepanovičs no­pircis utenē Maskavā. Tur bija attēloti kaut kādi ceļo­jumi pa Dienvidāzijas salām. Aleksandram Stepanovi- cam patika tajās lūkoties, un viņš tās glabāja. Dažus eksemplārus iestikloja un pakāra guļamistabā. Lito­grāfijas bija jaukas, tās uzvēdīja laiski saldkairas do­mas par svešām zemēm, brīnišķu, naivu savvaļas dzīvi neskartas dabas vidū. Viena no tām mūs sevišķi val­dzināja. Tajā bija atainots pussagruvis forts. Vien­tuļš koks bija patvēries pie tā mūra. Tālumā plešas klusa jūra. Raugoties tajā, jūtama svelmaina jūlija diena, saules nokveldēti akmeņi, izkaltusi zāle asa un aromātiska, piekrastes viļņi lieģi glaužas pie liedaga un atkāpdamies klusītiņām pāršalc pāri oļiem. Skaudri smaržo jūra.
Vēlāk Aleksandrs Stepanovičs attēloja šo fortu savā nepabeigtajā romānā «Svētule»».
Turpat klusajā Veckrimā 1932. gada 8. jūlijā Alek­sandrs Grins mirst.
*
Tikpat likstu pilni kā rakstnieka mūžs ir ari viņa stāstu un romānu likteņi. Viņa savdabīgā romantiskā daiļrade ne uzreiz tika saprasta. Daži izdevēji pat atteicās iespiest viņa stāstus.
Nebija pagājuši ne trīs gadi pēc rakstnieka nāves, kad A. Roskins žurnālā «Hudožestvennaja Literatūra» publicēja šādas rindas: «Grīna vārds maz ko izteic jaunam padomju lasītājam. Grīna noveļu un stāstu pasaule nav izturējusi pat visīsāko laika pārbaudi — tā šodien šķiet pelēcīga gluži kā dekorācija spilgtā dienas gaismā.» Un dažus gadus vēlāk: «… ir roman­tisms, kas virza literatūru uz priekšu, romantisms, kas attīra ceļu reālismam, atklāj tam jaunus apvāršņus. Bet ir arī romantisms, kas uzdīgst nepietiekama reā­listiska skatījuma augsnē, kas ne tikai nevirza visu literatūru uz priekšu, bet pats slāj reālismam iepa­kaļus». Pie šādiem «atpalikušajiem» romantiķiem kri­tiķis, protams, pieskaitīja arī Grīnu.
Roskinam laikraksta «Ļiteraturnaja Gazeta» slejās 1941. gadā piebalsoja Vera Smirnova: «… viņš attei­cās no zemes, kur nekādi nebija varējis iekārtoties, un domāja, ka radījis pats savu «zaigojošu» pasauli. (…) Grīna varoņi ir cilvēki bez dzimtenes. (…) Ku­ģim, uz kura klāja Grīns kopā ar savu atstumto ļaužu ekipāžu pametis tēvzemes krastus, nav nekāda karoga, tas ietur kursu «uz nekurieni».»
Pat vēl 1950. gadā V. Važdajevs žurnāla «Novij Mir» janvāra numurā rakstīja: «Grīna «sapņu» pa­saule, ja to papēti, izrādās esam idealizēta kapitālis­tiskā iekārta…»
Ievērojamākie padomju rakstnieki pareizi novērtē­juši Grīna mantojumu. Tā, A. Fadejevs un J. Ļibedin- skis nosūtīja izdevniecībai «Sovremetinaja literatūra» vēstuli, kurā bija teikts: «Nav šaubu, ka A. Grīns ir viens no visoriģinālākajiem rakstniekiem krievu lite­ratūrā. Daudzas viņa grāmatas, kas izceļas ar lie­lisku formu un pie mums tik reti sastopamu avantū- ristisku sižetu, iemīlējusi jaunatne».
Ar minētās vēstules autoriem vienis prātis ir dau­dzi padomju literāti. Lūk, kā par Grīnu izteikušies arī citi izcili vārda mākslinieki. J. Oļeša: «Man personīgi Grins ir viens no iemīļotākajiem meistariem, tas ir brī­nišķīgs meistars, savā ziņā vienīgais krievu litera­tūrā…» V. Katajevs: «A. Grīns — viens no ievēroja­mākajiem mūsu rakstniekiem. Izturēties nevērīgi pret viņa sacerējumu izdošanu ir noziegums pret nelaika rakstnieka piemiņu un pret lasītāju». D. Graņins: «Ar viņu var braukt uz Arktiku un uz neskartajām zemēm un iet uz satikšanos, viņš ir dzejisks, viņš ir vīrišķīgs». J. Nagibins: «Ja cilvēks saglabājis mīlestību uz Grīnu brieduma gados, tad tas nozīmē, ka viņš pasargājis savu sirdi no aptaukošanās».
Diskusijā par Aleksandra Grīna literārā mantojuma idejisko un māksliniecisko vērtību virsroku guva šo gudro cilvēku balsis, uzvarēja lasītāju, it īpaši jauno lasītāju, miljoni, kurus vienmēr aizrāva viņa roman­tisko varoņu tēli. To apliecina fakti. Pēc rakstnieka nāves iznākušo sacerējumu skaits, kas publicēti gan atsevišķos izdevumos, gan periodikā (turklāt vairā­kos gadījumos tie ir pirmpublicējumi), jau krietni pār­sniedz Grīna dzīves laikā iespiesto darbu skaitu. Skaista velte rakstnieka piemiņai ir A. Grina kopoti raksti sešos sējumos, kas 1965. gadā izdoti žurnāla «Ogoņok» bibliotēkā 460000 eksemplāru metienā. Tas apstiprina Veras Panovas vārdus: «Grīna grāmatas nav aizmirstas, jo tajās ir kaut kas mirdzošs, mūžam dzīvs, kas nepieciešams gan agrāko laiku, gan mūs­dienu lasītājam, gan vecam, gan jaunam».
*
Daudzi diženi 19.—20. gs. literāti — lai minam kaut vai Baironu, Puškinu, Mickeviču, Heini, Gor- kiju — nostaigājuši ceļu no jauneklīgā romantisma līdz nobriedušā reālisma kalngaliem. Aleksandra Grīna jaunrade gājusi pretējā virzienā: sācis ar reā­listiskiem stāstiņiem, viņš fantastikas spārnos uzlido­jis pasakainā romantisma valstībā.
Apcerējuma «Science-Fiction» šī žanra izcilais meis­tars Staņislavs Lems aizrāda, ka «mūsdienu zināt­niski fantastiskās literatūras pamatā ir pasaka, tai skaitā filozofiska pasaka un tautas pasaka, utopija ar sociāli filozofisku ievirzi…» Grīna sacerējumus tuvina tautas pasakām arī kāda cita to īpašība, kuru atzīmē J. Prohorovs: «Ļaunā triumfs Grīnam ir tikai epizode, labā triumfs — dzīves attīstības nepiecieša­mība, likumsakarība». Sai ziņā Grīna daiļrade ir it kā tilts starp tādiem fantastiskās literatūras pamat­licējiem kā Edgars Po vai Stīvensons un mūsdienu fantastiem. Padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras pētnieks Boriss Ļapunovs raksta: «īpašs raksturs ir romantiskajai, pasakainajai, simbolu un alegoriju pārpilnajai A. Grīna fantastikai. Dažus viņa stāstus var uzskatīt par psiholoģisku fantastiku. No Grīna lielā literārā mantojuma pie fantastikas jāpieskaita romāni «Pa viļņiem traucošā», «Zaigojošā pasaule», «Zelta ķēde» un vairāki stāsti».
Kā jau minēts, Grīna romānos un stāstos aprakstī­tie notikumi norisinās kaut kādā nereālā, tikai rakst­nieka (un, protams, arī iejūtīga lasītāja) iztēlē eksis­tējošā pasaulē, kur bieži vien saplūst ne tikai Zemes klimatisko joslu, bet pat laikmetu robežas. Gluži kā tautas pasakā Grīns ved mūs «nezin kur» un rāda «nezin ko», bet dara to tik meistariski, ka mēs re­dzam, jūtam, dzirdam nekad nebijušās un neesošās «Grīnlandes» pilsētas un to iemītniekus.
Kāpēc tas tā? Liekas, ka Grins, savos sacerējumos sajaukdams zemes un tautas, laikmetus un sabiedris­kās iekārtas, plašā sintēzē apkopojis visas cilvēces līdzšinējo pieredzi, tādēļ viņa varoņi un aprakstītie notikumi tuvi ikvienam.
Tiesa, Grīna radītā aina nekad nav visu aptveroša, bet vai tāda literatūrā maz iespējama? Šķiet, taisnība ir Vadimam Kovskim, kad, runādams par «Grīnlandi», viņš to raksturo šādi:
«No visām ekonomiskajām formācijām, kas pastā­vējušas pirms sociālisma, rakstnieks «izkausē» to vis­raksturīgāko īpatnību: sabiedrisko attieksmju antago­nismu. Tādēļ viņa zeme nav vis kapitālistiskās pasau­les shēma, bet gan antagonistiskas pasaules modelis vispār, neatkarīgi no tās konkrēti vēsturiskajiem pa­veidiem. No šis antagonistiskās pasaules daudzveidī­gajām izpausmēm Grīnu interesē tikai viena — ētiski estētiskais aspekts. No daudziem cilvēku tipiem viņš izvēlas dažus iemīļotus tēlus, kas izceļas ar apbrīno­jamu pastāvību. Stipras gribas un bruņnieciskas pār­liecības cilvēkam Grīna sacerējumos nostādīts pre­tim nelabojams mietpilsonis vai zemisku kaislību apsēsts neģēlis. Pusaudži šeit neatpaliek no pieaugu­šajiem vīrišķībā un pašaizliedzībā. Grīna varone — augstākā mērā poētiska sieviete, kurā stingra tikumība apvienojas ar bērnišķīgu atklātību un gudrības pilnu naivitāti (…) Grīna pasaules ārējā sfēra ir tiktāl vispārināta, ka tā zaudē jebkuras konkrēti vēsturiskas īpatnības».
Interesants ir arī jautājums par Grīna valodas īpat­nībām. Vēl 1910. gadā Arskis nosauca Grīna valodu par «literārā ziņā ne visai izglītota beletrista valodu». Sādu secinājumu varēja izdarīt tikai paviršs kritiķis, kas nav spējis pienācīgi novērtēt autora lietoto izteik­smes līdzekļu jēgu. Atcerēsimies, ko par Gogoļa va­lodu savā laikā rakstījis A. Voronskis: «Viņš izdomā teicienus, vārdu savienojumus, vārdkopas,» izgudro­dams «pats savu gramatiku un pats savu sintaksi». Ļoti līdzīgiem vārdiem M. Sloņimskis 1939. gadā rak­sturojis Grīna valodu: viņš atzīst, ka Grīns «lieliski pārvaldīja krievu valodu,» bet šl valoda nereti izklau­sās

Zaigojošā pasaule — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Zaigojošā pasaule», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Nu viņš ir miris, — Druds teica, — pagalam ir viena dzīvība un, bez šaubām, arī lieliskā balva. Mani gribēja nogalināt.

Viņam bija bijusi tāda nojauta, un tā viņu nebija pievīlusi. Viņš bija gaidījis uzstāšanās dienu ar smaidu un skumjām — ar instinktīvajām kalnieša skumjām, kurš no kalnu virsotnēm noraugās uz pla­šajiem miglas vāliem ielejās, kurp neaizplūst pat skaņa. Un ja viņš smaidīja, tad tikai tīkamām, ne­iespējamām lietām — kaut kam līdzīgam jūsmīgu balsu korim, kas izprašņā-, neliek mierā un aizrauj sev līdzi līksmi starojošu seju lokā: un kas ir tur, tajā pasaulē, kur viņš lidinās un elpo brīvi? Un vai uz turieni, aiz bailēm aizverot acis, nav iespējams viņu pavadīt?

Druds, naidpilns un triumfējošs, traucās pār pilsē­tas ugunīm. Vilcinādamies atgriezties mājās, viņš do­mās kavējās pie uzbrukuma. Čūska metās virsū ēr­glim. Līdz ar to viņš apzinājās, ka viņam draud bries­mas. Viņi mēģinās iznīcināt vai, ja to neiespēs, centī­sies viņa dzīves ceļu pakļaut mūžīgām šausmām. Viņa mērķi ir neaptverami. Bez tam jau pati viņa eksis­tence ir absurds, neciešama parādība. Ir situācijas, kas ir skaidras bez to loģiskas attīstības: Milas Ve­nēra pārtikas preču bodē; pa dzelzceļu nosūtīta lāde ar lodveida zibeņiem; sprādzieni, ko izraisa lielā attā­lumā. Viņš atminējās cirku — tik skaidri, ka, šķita, gaisā atkal pazibsnīja gaisma, kurā visā to nejēdzībā iedegās tumsonīgā afekta ainas. Vienīgais mierinā­jums bija nepazīstamās sievietes uzvaras saucienā augšup paceltās rokas; un viņš atcerējās mājas zosu baru, kas, ieraugot zemāk par mākoņiem lidojam savus savvaļas brāļus, sāka gāgināt: viena zoss, izstiepusi kaklu un krampjaini plivinot spārnus, arī sagribēja augšup, taču tauki neļāva.

Tuvojās spārnu švīkoņa; naktsputns ietriecās krū­tīs, sāka sisties gar seju un ar drausmu vaidu uzli­doja, izgaisdams tumsā. Druds atstāja aiz sevis pil­sētas robežu. Virs ostas viņš šķērsoja prožektora staru, prātodams, ka tagad novērotāji droši vien ber­zēs spoguli vai acis, domādami, ka laikam uz pie­krastes klinšu fona tikai rēgojies cilvēka siluets. Pa­tiesi, cietoksnī kaut kas bija noticis, jo prožektora stars sāka graizīt tumsu visos virzienos, lielākoties trāpīdams mākoņos. Druds pagriezās atpakaļ, uzjaut­rinādamies parastajā rotaļā; viņš atdzīvināja savu ceļu ar gaisa laiviņām, no kurām skanēja mīlas pārīšu čuksti; tās slīdēja pretī mēness sirpim — pretī tā sid­rabainajam šķidrautam, kas pār zaļzāles paklājiem un ziediem sedza savu dzidro baltumu. To stūrmaņi, jautri, nelieli gaisa gariņi, spārnus pasituši padusē, centās uzvilkt buru. Viņš dzirdēja smieklus un stīgu strinkšķināšanu. Vēl augstāk klusēja svinīgs tukšums, no kurienes, no jūdžu miriādēm uz pievērtu aci stie­pās zvaigžņu staru adatas; pa tām kā skolnieki, kas laižas lejā pa kāpņu margām, grūstoties, taisot gri­mases, līdzīgi mērkaķiem krītot augšpēdus, šurp turp šaudījās resnvēderīgi morīši. Visām skaņām, kas pa­cēlās no zemes, bija fizisks atbalsojums; augstu lidoja zirgi, velkot rēgainu karieti, kas bija stāvgrūdām pilna ar jautru kompāniju; cigāru dūmi aizmigloja zvaigžņu starus; važonis, vicinot pātagu, ķēra noripo­jušu cilindru. Kaut kur sāņus slīdēja apgaismotie tramvaja logi, aiz kuriem kāds kungs lasīja avīzi, bet švīts, šķielējot uz blakussēdētājas piemīlīgo sejiņu, sūkāja spieķi. Gan šur, gan tur bija redzami balkoni, gaismas svītras sašķelti, ko meta durvis, ieslēptas za­ļumos, kuri ļāva saskatīt kurpes purngaliņu vai acu bīstamo spožumu, ar kādu mednieks no slēpņa uzglūn medījumam. Vicinot avīžu saini, steidzās gaisa avīžu pārdevējs; kaķis ko nagi nes aizlaidās pa neredzama­jiem jumtiem, un tie, kas pastaigājās, apstājās virs pilsētas un palokoties sasveicinājās siltajā tumsā.

Līdzko Druds nogura, šī rotaļa izgaisa kā odu bars, ko pēkšņi ķēris lietus. Viņš piesēda uz torņa pulksteņa ģēveles, no apakšas pulkstenis atgādināja mirdzošu apli šķīvja lielumā, turpretī tuvumā tā bija divas asis plata ambrazūra, ko aizsedza kādas trīs collas biezs stikls ar dzelzs cipariem divarpus pēdu augstumā. Aiz stikla dārdot griezās zobrati, riteņi un ķēdes; kaktā, nesteidzīgi malkojot kafiju, sēdēja mašīnists ar melnu svītru šķērsām pāri neskūtajiem vaigiem; instrumentu, pakulu saišķu un skārda eļļas bundžu vidū kūpēja krāsniņa, uz kuras vārījās kafijkanna. Stikla ārpusē uz ass nostiprinātas divas milzīgas bultas rādīja des­mit minūtes uz diviem. Ass nodrebēja, minūšu rādītājs iečīkstējās un nokrita par pēdu zemāk, rādīdams vien­padsmito minūti. Uz karnīzēm, dūdojot un klabinot knābjus, rindās spiedās miegaini baloži. Druds nožā­vājās. Cirks un uzbrukums bija viņu nogurdinājuši. Viņš nogaidīja, kamēr pulksteņa zvani, atzīmējot ce­turksni pāri diviem, noskandināja senas melodijas takti, un steidzās uz viesnīcu, savu pagaidu mitekli.

VII

Nākamajā dienā pilsētnieki avīžu lappusēs velti meklēja mīklainā notikuma aprakstu; spēks, kas no mūžseniem laikiem ir iedarbojies ar spalvu un drau­diem, redakcijām bija izsūtījis slepenu cirkulāru, kurš pavēlēja «aizmirst» neparasto notikumu; to pieminēt bija aizliegts, biedinot ar izdevuma slēgšanu; šai sa­karā nekādi paskaidrojumi netika sniegti, un redak­tori atdeva atpakaļ autoriem bezmiega nakts augļus — garu garos rakstus, ko greznoja visvilinošākie virs­raksti.

Pa tam baumas guva tik plašu vērienu, tādus ap­mērus un kontūras, kad jau zūd paša notikuma jēga, līdzīgi tam, kā gigantiska, bet izplūdusi kļūst ēna, ja cilvēks pieiet cieši klāt laternai. Aculiecinieki savus iespaidus izplatīja pa malu malām, un katrs tos pa­sniedza tā, ka pārējiem būtu par ko strīdēties, — tas ir labākais uztveres savdabības pierādījums. Druda lietā masu jaunrade, par kuru tagad, kā dzirdams, ārkārtīgi rūpējas, izpaudās tik neatturami kā histē­rijas lēkme. Tiesa, izglītotās iedzīvotāju daļas sīkais skepticisms palaida izsmalcinātu «bet», kura dziļdo­mīgajā bezjēdzībā attiecīgi noskaņota auss sadzirdēja bezgala daudzus asprātīgus izskaidrojumus. Uz šā «bet» kā uz spoles tinās staigājošās enciklopēdijas raibais pavediens. Kāds minēja hipnozi, burvju māk­slu, kāds cits — tehnikas brīnumus; atsaucās arī uz senajiem triku meistariem, kas ar oderē paslēptu gais- pūtes ierīci darījuši neaptveramus brīnumus. Nebija aizmirsts ne kinematogrāfs, ne burvju lukturis, ne sla­venie automāti: Vēbera mehāniskais cilvēks taču uz­varēja sava laika izcilākos šahistus. Tā kā jebkurš notikums ir līdzīgs ar sarežģītu zīmējumu klātai bum­bai, aculiecinieki, aprakstot notikumu, cits citam ru­nāja pretī un viņu izklāsti nesaskanēja, jo katrs bija redzējis vienīgi viņam pievērsto bumbas pusi ar virs- tāmes fantāzijas piedevu, vai arī, vēlēdamies pārsteigt ar sausu precizitāti, atmeta detaļas; tādējādi pat acīm redzamais kļuva pa pusei strīdīgs. Turpretī «dieva balss», tas ir, ziņas no staļļiem un galerijām, rotājušās ar visu, kas cilvēkā ir muļķīgs, ja viņam sa­gribējies pasaciņu un ja viņš pats tās sacer, svinēja lie­liskas dzīres. Šīs ziņas radīja leģendu par velnu, kurš izjājis baltā zirgā; pēc citu precīzas informācijas, sā­tans nolaupījis meitenīti un ar to aizlidojis pa logu; vēl citi piemetināja, ka mazulīte pārvērtusies baigā vecenē. Galīgi šķērsām šiem brīnumiem paklīda va­lodas par eņģeļiem, kuri publikai virs galvas sākuši dziedāt par pasaules galu, taču visi labprātāk piekrita «Niagāras» bufetnieka izskaidrojumam, ka iebraucējs grieķis izgudrojis lidierīci, ko varot glabāt kabatā; grieķis izlidojis no cirka uz ielas un nogāzies, jo ierī­cei salūzusi skrūve. Visa sajukuma kronis bija sa­traucošās ziņas par baru lidojošu miroņu, kuri ieradušies cirkā, dzēruši un ēduši, bet tad sākuši ālē­ties, noraudami skatītājiem cepures un nezināmā va­lodā izkliegdami apdullinošus vārdus.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Zaigojošā pasaule»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Zaigojošā pasaule» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Grīns
Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE
Arturs KONANS DOILS
ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS VOLKOVS - UGUNĪGAIS MarĀnu dievs
ALEKSANDRS VOLKOVS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «Zaigojošā pasaule»

Обсуждение, отзывы о книге «Zaigojošā pasaule» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x