Aleksandrs G R Ī N S - Zaigojošā pasaule

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs G R Ī N S - Zaigojošā pasaule» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGĀ, Год выпуска: 1972, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Zaigojošā pasaule: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Zaigojošā pasaule»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Zaigojošā pasaule
Aleksandrs G R Ī N S
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGĀ 1972
Mākslinieks VIESTURS GRANTS
No krievu valodas tulkojušas
SOLVEIGA CEPURNIECE un MILDA PAULA
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
GRĪNS UN «GRĪNLANDE»
Latviešu lasītājiem Aleksandrs Grins nav vairs jā­atklāj. Ar viņa daiļradi tos iepazīstinājis krājums «Sārtās buras» (LVI, 1959), kur sakopoti  stāsti un noveles, kā ari ievietots romāns «Pa viļņiem trau­cošā», izdevums «Zelta ķēde» (LVI, 1961), kurā bez tā paša nosaukuma romāna ir ari otrs — «Ceļš uz nekurieni», un beidzot stāsts bērniem «Akmens stabs» («Liesma», 1966). Pirmo no minētajām grāmatām ievada lieliskais K. Paustovska apcerējums «Aleksan­dra Grīna dzīve». Sis žilbinošais krievu vārda meis­tars tik spilgti attēlojis Grīna personību, ka darīt to vēlreiz pēc viņa ir ne vien grūti, bet ari lieki. Tādēļ, domājot par tiem, kas nav paspējuši iepazīties ar Paustovska rakstu (kur tie laiki, kopš 15000 eksem­plāru lielais «Sārto buru» metiens nozudis no grāmat­nīcu plauktiem!), tikai konspektīvi sniegsim hronolo­ģiskā secībā Aleksandra Grīna dzīves galvenos datus.
1880. gadā Vjatkā trimdinieka, 1863. gada poļu sa­celšanās bijušā dalībnieka Stefana Griņevska (Hry- niewski) ģimenē piedzimst dēls Aleksandrs. 1889. gadā Aleksandrs iestājas vietējā reālskolā, ko pabeigt vi­ņam neizdodas: par dzejolīti, kurā nerātnais ģimnā­zists izzobojis savus audzinātājus, viņu izslēdz no skolas. 1896. gadā jaunais Griņevskis, pabeidzis pil­sētas skolu, pošas uz Odesu, kurp to vilina jūra. Vi­ņam izdodas veikt pāris reisu no Odesas uz Batumi un savā mūžā vienīgo ārzemju ceļojumu uz Aleksan­dr iju. 1897. gadā, palicis bez graša kabatā, Alek­sandrs, braukdams «par zaķi», atgriežas Vjatkā, tur­klāt pēdējos 200 kilometrus spiests noiet kājām. 1898. gadā viņš no jauna dodas uz dienvidiem — šo­reiz uz Baku. 1899. gadā — atkal Vjatka, 1900. gadā — Drāti. 1902. gadā — dienests cara armijā, iepazīšanās ar eseriem, dezertēšana. Pēc tam — Simbirska, Ņiž- ņijnovgoroda, Tvēra, Tambova, Jekaterinoslava, Ki­jeva, Sevastopole. 1903.—1905. gadā — cietums, pir­mie stāsti, kas nav saglabājušies. Revolūcijas uzplūdi atbrīvo Griņevski no apcietinājuma, un viņš pārceļas uz Pēterburgu. 1906. gadā viņu atkal apcietina un nosūta uz Toboļsku, bet viņam izdodas aizbēgt un nokļūt Vjatkā, kur tēvs sagādā Aleksandram svešu pasi. Aleksandrs apmetas Maskavā, un tai pašā gadā laikraksts «Birževije Vedomosti» iespiež viņa pirmo stāstu. Nākamajos gados presē parādās vēl citi stāsti, bet 1908. gadā — pirmais krājums, kuru cara cenzūra tomēr konfiscē. Jau savu pirmo grāmatu, kura beidzot iznāk 1910. gadā, viņš paraksta ar pseidonīmu A. S. Grīns (zēna gados skolas biedri Aleksandru bija iesaukuši par Grīnu; šis iesaukas pamatā ir rakst­nieka īstais uzvārds Griņevskis, nevis angliskais «Green» vai vāciskais «Grūn», tāpēc latviski pareizāk būtu to rakstīt «Grins» — ar īso i, tomēr ta­gad grozīt rakstību laikam būs jau par vēlu; latviešu tulkotājiem un redaktoriem par mierinājumu varam vienīgi norādīt, ka autora neslāviski skanošais psei­donīms maldinājis ne tikai viņus: kāda pirmsrevolū­cijas krievu žurnāla literārais kritiķis pārmetis izde­vējam, ka tas aizmirsis minēt A. Grīna stāstu tulko­tāja vārdu — šis kritiķis domājis, ka stāsti uzrakstīti angļu valodā).
Tā paša 1910. gada vasarā Griņevski atkal arestē un nosūta uz Arhangeļskas guberņu. 1912. gadā Grīns atgriežas Pēterburgā, bet vēlāk pārceļas uz Somiju, jo viņam draud jauns apcietinājums. Uzzinājis par Februāra revolūciju, rakstnieks kājām dodas uz Pet- rogradu, tomēr, iepazinis dzīvi Krievijā pagaidu val­dības varas mēnešos, jūtas vīlies. Tādēļ ari Oktobra revolūciju Grīns sākumā sagaida ar zināmu neuz­ticību.
1919. gadā Grīnu iesauc Sarkanajā Armijā. Dienot Ostrovā, viņš saslimst ar tīfu. Iznācis no slimnīcas, būdams pa pusei invalīds, viņš paliek bez pajumtes un bez maizes kumosa. No šīs grūtās situācijas Grīnu izglābj Gorkijs.
1924. gadā Grīns pārceļas uz Krimu, kur beidzot viņam rodas iespēja pilnīgi nodoties literatūrai.
Pavisam nesen, 1972. gada sākumā, rakstnieka dzī­vesbiedre Ņina Grīna žurnāla «Seļskaja Molodjož» slejās publicējusi savas atmiņas par Aleksandra Grīna dzīves pēdējiem gadiem. Domājams, ka arī latviešu lasītājam būs interesanti ielūkoties rakstnieka «labo­ratorijā», turklāt vēl ar viņam vistuvākā cilvēka acīm. Lūk, ko Ņ. Grīna raksta par sava vīra darbistabu:
««Kabinets» — tas skan iespaidīgi. Patiesībā tā ir neliela kvadrātveida istaba ar logiem uz Galerijas ielas pusi. Tās iekārta ārkārtīgi pieticīga un vienkārša. Mēs ar Aleksandru Stepanoviču allaž sapņojam par skaistiem namiem, skaistām lietām, par mājīgu kom­fortu. Naudas trūkuma dēj apmierināmies ar spodru vienkāršību un negaužamies. Pa labi no durvīm, kaktā pie ārējās sienas, stāv neliels, vecs kāršu gal­diņš. 3o galdiņu Aleksandrs Stepanovičs nopircis pats un, kaut gan tas ne visai ērts darbam, cita ne­vēlas. (…)
Pie sienas virs galda ģīmetne, kurā attēlots viņa tēvs Stefans Euzebijevičs (vienkāršrunā Stepans Jev- sejevičs) — skaists polis ar augstu pieri un platu, sirmu bārdu. Senlaicīga iestiklota vācu litogrāfija «Raganas virtuve» un dažas citas vecas litogrāfijas. Tās — veselu kaudzi — Aleksandrs Stepanovičs no­pircis utenē Maskavā. Tur bija attēloti kaut kādi ceļo­jumi pa Dienvidāzijas salām. Aleksandram Stepanovi- cam patika tajās lūkoties, un viņš tās glabāja. Dažus eksemplārus iestikloja un pakāra guļamistabā. Lito­grāfijas bija jaukas, tās uzvēdīja laiski saldkairas do­mas par svešām zemēm, brīnišķu, naivu savvaļas dzīvi neskartas dabas vidū. Viena no tām mūs sevišķi val­dzināja. Tajā bija atainots pussagruvis forts. Vien­tuļš koks bija patvēries pie tā mūra. Tālumā plešas klusa jūra. Raugoties tajā, jūtama svelmaina jūlija diena, saules nokveldēti akmeņi, izkaltusi zāle asa un aromātiska, piekrastes viļņi lieģi glaužas pie liedaga un atkāpdamies klusītiņām pāršalc pāri oļiem. Skaudri smaržo jūra.
Vēlāk Aleksandrs Stepanovičs attēloja šo fortu savā nepabeigtajā romānā «Svētule»».
Turpat klusajā Veckrimā 1932. gada 8. jūlijā Alek­sandrs Grins mirst.
*
Tikpat likstu pilni kā rakstnieka mūžs ir ari viņa stāstu un romānu likteņi. Viņa savdabīgā romantiskā daiļrade ne uzreiz tika saprasta. Daži izdevēji pat atteicās iespiest viņa stāstus.
Nebija pagājuši ne trīs gadi pēc rakstnieka nāves, kad A. Roskins žurnālā «Hudožestvennaja Literatūra» publicēja šādas rindas: «Grīna vārds maz ko izteic jaunam padomju lasītājam. Grīna noveļu un stāstu pasaule nav izturējusi pat visīsāko laika pārbaudi — tā šodien šķiet pelēcīga gluži kā dekorācija spilgtā dienas gaismā.» Un dažus gadus vēlāk: «… ir roman­tisms, kas virza literatūru uz priekšu, romantisms, kas attīra ceļu reālismam, atklāj tam jaunus apvāršņus. Bet ir arī romantisms, kas uzdīgst nepietiekama reā­listiska skatījuma augsnē, kas ne tikai nevirza visu literatūru uz priekšu, bet pats slāj reālismam iepa­kaļus». Pie šādiem «atpalikušajiem» romantiķiem kri­tiķis, protams, pieskaitīja arī Grīnu.
Roskinam laikraksta «Ļiteraturnaja Gazeta» slejās 1941. gadā piebalsoja Vera Smirnova: «… viņš attei­cās no zemes, kur nekādi nebija varējis iekārtoties, un domāja, ka radījis pats savu «zaigojošu» pasauli. (…) Grīna varoņi ir cilvēki bez dzimtenes. (…) Ku­ģim, uz kura klāja Grīns kopā ar savu atstumto ļaužu ekipāžu pametis tēvzemes krastus, nav nekāda karoga, tas ietur kursu «uz nekurieni».»
Pat vēl 1950. gadā V. Važdajevs žurnāla «Novij Mir» janvāra numurā rakstīja: «Grīna «sapņu» pa­saule, ja to papēti, izrādās esam idealizēta kapitālis­tiskā iekārta…»
Ievērojamākie padomju rakstnieki pareizi novērtē­juši Grīna mantojumu. Tā, A. Fadejevs un J. Ļibedin- skis nosūtīja izdevniecībai «Sovremetinaja literatūra» vēstuli, kurā bija teikts: «Nav šaubu, ka A. Grīns ir viens no visoriģinālākajiem rakstniekiem krievu lite­ratūrā. Daudzas viņa grāmatas, kas izceļas ar lie­lisku formu un pie mums tik reti sastopamu avantū- ristisku sižetu, iemīlējusi jaunatne».
Ar minētās vēstules autoriem vienis prātis ir dau­dzi padomju literāti. Lūk, kā par Grīnu izteikušies arī citi izcili vārda mākslinieki. J. Oļeša: «Man personīgi Grins ir viens no iemīļotākajiem meistariem, tas ir brī­nišķīgs meistars, savā ziņā vienīgais krievu litera­tūrā…» V. Katajevs: «A. Grīns — viens no ievēroja­mākajiem mūsu rakstniekiem. Izturēties nevērīgi pret viņa sacerējumu izdošanu ir noziegums pret nelaika rakstnieka piemiņu un pret lasītāju». D. Graņins: «Ar viņu var braukt uz Arktiku un uz neskartajām zemēm un iet uz satikšanos, viņš ir dzejisks, viņš ir vīrišķīgs». J. Nagibins: «Ja cilvēks saglabājis mīlestību uz Grīnu brieduma gados, tad tas nozīmē, ka viņš pasargājis savu sirdi no aptaukošanās».
Diskusijā par Aleksandra Grīna literārā mantojuma idejisko un māksliniecisko vērtību virsroku guva šo gudro cilvēku balsis, uzvarēja lasītāju, it īpaši jauno lasītāju, miljoni, kurus vienmēr aizrāva viņa roman­tisko varoņu tēli. To apliecina fakti. Pēc rakstnieka nāves iznākušo sacerējumu skaits, kas publicēti gan atsevišķos izdevumos, gan periodikā (turklāt vairā­kos gadījumos tie ir pirmpublicējumi), jau krietni pār­sniedz Grīna dzīves laikā iespiesto darbu skaitu. Skaista velte rakstnieka piemiņai ir A. Grina kopoti raksti sešos sējumos, kas 1965. gadā izdoti žurnāla «Ogoņok» bibliotēkā 460000 eksemplāru metienā. Tas apstiprina Veras Panovas vārdus: «Grīna grāmatas nav aizmirstas, jo tajās ir kaut kas mirdzošs, mūžam dzīvs, kas nepieciešams gan agrāko laiku, gan mūs­dienu lasītājam, gan vecam, gan jaunam».
*
Daudzi diženi 19.—20. gs. literāti — lai minam kaut vai Baironu, Puškinu, Mickeviču, Heini, Gor- kiju — nostaigājuši ceļu no jauneklīgā romantisma līdz nobriedušā reālisma kalngaliem. Aleksandra Grīna jaunrade gājusi pretējā virzienā: sācis ar reā­listiskiem stāstiņiem, viņš fantastikas spārnos uzlido­jis pasakainā romantisma valstībā.
Apcerējuma «Science-Fiction» šī žanra izcilais meis­tars Staņislavs Lems aizrāda, ka «mūsdienu zināt­niski fantastiskās literatūras pamatā ir pasaka, tai skaitā filozofiska pasaka un tautas pasaka, utopija ar sociāli filozofisku ievirzi…» Grīna sacerējumus tuvina tautas pasakām arī kāda cita to īpašība, kuru atzīmē J. Prohorovs: «Ļaunā triumfs Grīnam ir tikai epizode, labā triumfs — dzīves attīstības nepiecieša­mība, likumsakarība». Sai ziņā Grīna daiļrade ir it kā tilts starp tādiem fantastiskās literatūras pamat­licējiem kā Edgars Po vai Stīvensons un mūsdienu fantastiem. Padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras pētnieks Boriss Ļapunovs raksta: «īpašs raksturs ir romantiskajai, pasakainajai, simbolu un alegoriju pārpilnajai A. Grīna fantastikai. Dažus viņa stāstus var uzskatīt par psiholoģisku fantastiku. No Grīna lielā literārā mantojuma pie fantastikas jāpieskaita romāni «Pa viļņiem traucošā», «Zaigojošā pasaule», «Zelta ķēde» un vairāki stāsti».
Kā jau minēts, Grīna romānos un stāstos aprakstī­tie notikumi norisinās kaut kādā nereālā, tikai rakst­nieka (un, protams, arī iejūtīga lasītāja) iztēlē eksis­tējošā pasaulē, kur bieži vien saplūst ne tikai Zemes klimatisko joslu, bet pat laikmetu robežas. Gluži kā tautas pasakā Grīns ved mūs «nezin kur» un rāda «nezin ko», bet dara to tik meistariski, ka mēs re­dzam, jūtam, dzirdam nekad nebijušās un neesošās «Grīnlandes» pilsētas un to iemītniekus.
Kāpēc tas tā? Liekas, ka Grins, savos sacerējumos sajaukdams zemes un tautas, laikmetus un sabiedris­kās iekārtas, plašā sintēzē apkopojis visas cilvēces līdzšinējo pieredzi, tādēļ viņa varoņi un aprakstītie notikumi tuvi ikvienam.
Tiesa, Grīna radītā aina nekad nav visu aptveroša, bet vai tāda literatūrā maz iespējama? Šķiet, taisnība ir Vadimam Kovskim, kad, runādams par «Grīnlandi», viņš to raksturo šādi:
«No visām ekonomiskajām formācijām, kas pastā­vējušas pirms sociālisma, rakstnieks «izkausē» to vis­raksturīgāko īpatnību: sabiedrisko attieksmju antago­nismu. Tādēļ viņa zeme nav vis kapitālistiskās pasau­les shēma, bet gan antagonistiskas pasaules modelis vispār, neatkarīgi no tās konkrēti vēsturiskajiem pa­veidiem. No šis antagonistiskās pasaules daudzveidī­gajām izpausmēm Grīnu interesē tikai viena — ētiski estētiskais aspekts. No daudziem cilvēku tipiem viņš izvēlas dažus iemīļotus tēlus, kas izceļas ar apbrīno­jamu pastāvību. Stipras gribas un bruņnieciskas pār­liecības cilvēkam Grīna sacerējumos nostādīts pre­tim nelabojams mietpilsonis vai zemisku kaislību apsēsts neģēlis. Pusaudži šeit neatpaliek no pieaugu­šajiem vīrišķībā un pašaizliedzībā. Grīna varone — augstākā mērā poētiska sieviete, kurā stingra tikumība apvienojas ar bērnišķīgu atklātību un gudrības pilnu naivitāti (…) Grīna pasaules ārējā sfēra ir tiktāl vispārināta, ka tā zaudē jebkuras konkrēti vēsturiskas īpatnības».
Interesants ir arī jautājums par Grīna valodas īpat­nībām. Vēl 1910. gadā Arskis nosauca Grīna valodu par «literārā ziņā ne visai izglītota beletrista valodu». Sādu secinājumu varēja izdarīt tikai paviršs kritiķis, kas nav spējis pienācīgi novērtēt autora lietoto izteik­smes līdzekļu jēgu. Atcerēsimies, ko par Gogoļa va­lodu savā laikā rakstījis A. Voronskis: «Viņš izdomā teicienus, vārdu savienojumus, vārdkopas,» izgudro­dams «pats savu gramatiku un pats savu sintaksi». Ļoti līdzīgiem vārdiem M. Sloņimskis 1939. gadā rak­sturojis Grīna valodu: viņš atzīst, ka Grīns «lieliski pārvaldīja krievu valodu,» bet šl valoda nereti izklau­sās

Zaigojošā pasaule — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Zaigojošā pasaule», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Viņš aizgāja līdz barjerai, viegli piecirta kāju un sāka nesteidzīgi skriet; elkoņus krūtīm piespiedis, viņš aplieca loku ap arēnu, nedarīdams neko neparastu. Bet, kad viņš skrēja otro apli, atskanēja saucieni: «Skatieties, skatieties.» Abās galvenajās ejās sadrūz- mējās skatītāji: tur izbira visi kalpotāji un artisti. Skrejošā soļi pārvērtās, nu jau viņš pārvietojās gi­gantiskiem lēcieniem, taču darīja to bez redzamas pie­pūles; viņa kājas, viegli skarot zemi, likās, nespēja tikt līdzi ķermeņa nevaldāmajai tieksmei; jau vairā­kas reizes lēciena laikā viņš tikai pakustināja tās gaisā, it kā atgrūzdams tukšumu. Tā drāžoties, viņš paveica vienu apli, tad, kādu gabalu noskrējis paras­tajā manierē, strauji pacēlās augšup mazliet virs ska­tītāju galvām un gaisā sastinga, apstājās, it kā bal­stītos uz neredzama staba. Sādā stāvoklī viņš noturē­jās diez vai ilgāk par dabisko krišanas aizturi — pa­visam nenozīmīgu laiku, varbūt trešdaļu sekundes, — taču vispārējās uzmanības svaros tas līdzinājās mil­zīgas svaru bumbas kritienam salīdzinājumā ar loti, — tik neparasti visu priekšā pazibēja noslēpu­mainā parādība. Tomēr tā neizraisīja ne saltumu, ne sajūsmas degsmi, tikai slepena satraukuma mulsu: bija ienācis kaut kas tāds, kas atrodas ārpus cilvēcis­kas būtnes. Daudzi pielēca kājās; vispārējā kņadā tie, kuri nebija izsekojuši, kas par lietu, skaļi kliedzot, jautāja blakussēdētājiem, kas noticis. Jūtas bija da­būjušas triecienu, bet vēl nebija nedz no vietas izkus­tinātas, nedz otrādi apsviestas; skatītāji apmētājās replikām. Baleta kritiķis Fogards sacīja: «Tas nu gan ir elevācijas monstrs; kopš Agneses Djuportas laikiem nekā tamlīdzīga nav bijis. Bet baletā, žilbinošo kus­tību virpulī, viņa tik ļoti nepārsteidza.» Citā vietā varēja noklausīt: «Es redzēju nēģeru lēcienus Ugandā; viņiem tālu …» — «Faķīrisms, hipnoze!» — «Nē! To panāk ar spoguļu un gaismas efektu palīdzību,» — pa­ziņoja kāda kompetenta persona.

Pa to laiku, sēdams satraucošas gaidas, kas neat­turami pieauga, atpūzdamies vai nododamies pārdo­mām, pa arēnu iepriekšējā, nesteidzīgajā tempā skrēja «Dubultā Zvaigzne». Ko gaidīja saviļņotais skatītājs? Neviens nebūtu varējis sev uz to atbildēt, bet ikviens

juta, ka ir neredzamas rokas satverts, un nezināja, pa­laidīs tā viņu vaļā vai, neizprotamās ilgās nobālušu, trieks pret zemi. Kā vēlāk atzinās, tādas izjūtas bija pārņēmušas pat asu pārdzīvojumu mīļotājus, cilvēkus, kuru aukstasinība bija ne vienreiz vien pārbaudīta. Jau vairākkārt dāmu vidū gaisā uzlidoja skanīgs «ah!» ar nopietnāku nokrāsu nekā tās, kuras parasti piemīt šim universālajam izsaucienam. Augša, neko nesaprazdama, sauca «bravo» un skaļi aplaudēja. Tik­mēr cirka artistu pūlī, kas bija aizsprostojis izeju, sā­kās kustība; šie daudz ko redzējušie cilvēki bija pār­steigti ne mazāk par skatītājiem.

Jau bija pagājušas apmēram desmit minūtes, kopš «Dubultā Zvaigzne» bija izgājis arēnā. Acīmredzot ieskriedamies viņš palielināja ātrumu. Seja viņam kvēloja, acis smējās. Tad pavisam negaidīti pāri cir­kam skaidri aizskanēja sajūsmināta bērna kliedziens: «Mamma, mamma! Viņš lido… Skaties, viņš neskar zerni!»

Visas acis vienlaicīgi pievērsās tikai nupat pamanī­tajam. Kā migla nokrita no tām; vienmērīgo kāju kus­tību radītais māns izzuda. Paceldamies arvien strau­jāk un augstāk, «Dubultā Zvaigzne» lidoja gaisā kādu pēdu no zemes.

Tad pēkšņi, aiz kādas netveramas robežas, kuru pārlēkusi ievainotā uzmanība sabijās un sāka mētā­ties, — izrāde izgāja ārpus burvju trika ietvariem, kļū­dama par brīnumu, t. i., par to, ko mēs visu mūžu klu­sībā gaidām, bet, tam momentāni uzzibsnījot, esam gatavi kliegt vai paslēpties. Pametis arēnu, Druds ar rokām aptvēra pakausi un uzlidoja līdz lustrām. Visu viņa ķermeņa šķietamo smagumu acumirklī uztvēra skatītāji ar iekšēju piepūli, bet tas tikpat ātri izzuda, un visi ieraudzīja, 'ka augstāk par galerijām, zem trapecēm, galvu atmetis, lidinās cilvēks, ar putna līgano ātrumu laiku pa laikam šķērsodams apaļo ku­pola telpu, •— tagad viņš bija baismīgs. Un lejā viņa ēna, ienirstot skatītāju rindās un iznirstot no tām, šaudījās šurpu turpu.

Apmulsušais orķestris apklusa; vientuļā oboja ne­pareizā tonī iekaucās un kā aizšauts putns aprāva griezīgo kliedzienu.

Izmisuma saucieni: «Ugunsgrēks!» nepanāktu to, kas tagad sākās cirkā. Galerija iegaudojās; kliedzieni: «Sātans! Nelabais!» vēl augstāk uzsita panikas vilni; galējs ārprāts pārņēma ļaudis; publikas vairs nebija: tā, zaudējusi kopu saiti, pārvērtās par mežonīgu baru, pār kura galvām, norāvušās no saprāta varenās ķē­des, ārprātā kaucot un zobus ņirdzot, auļoja Bailes. Daudzi pēkšņa vājuma vai reiboņa lēkmē sēdēja, seju rokām aizseguši. Sievietes krita bezsamaņā; citas, smakdamas nost, lauzās uz izejām; bērni skaļi rau­dāja. Visur krakstēja balustrādes. Bēgļi, piepildījuši arēnu, gāzdami cits citu no kājām, tvarstīdami un at- grūzdami priekšējos, sadrūzmējās pie izejām. Griezīgi spiedzieni reizreizēm nomāca visu šo ellīgo jandāliņu; atskanēja vaidi, lamas, krītošo krēslu rībieni. Bet virs cirka, augstāk par trapecēm un trīšiem, rokas sakrus­tojis, gaisā stāvēja «Dubultā Zvaigzne».

— Orķestri, mūziku!! — kliedza Agasizs, pats tik tikko apjēgdams, ko dara.

Vairākas trompetes iekaucās pirmsnāves vaimanās, bet tās drīz apklusa; iebrakšķējās apgāztās nošu pul­tis; estrāde kļuva tukša; muzikanti, instrumentus pa­metuši, bēga tāpat kā visi. Šai laikā ministrs Dago- vets, gausi berzēdams savas kaulainās rokas un rauk­dams sirmās uzacis, klusi sacīja diviem pieklājīgi, taču neuzkrītoši ģērbtiem cilvēkiem, kas steidzīgi

ienāca viņa ložā: «Tūlīt pat. Bez svārstīšanās. To uz­ņemos es. Naktī ar ziņojumu personīgi pie manis, un nevienam ne vārda!»

Abi nepazīstamie neatsveicinājušies izskrēja ārā un iejuka pūlī.

Tad Druds augšā sāka skaļi dziedāt. Vispārējā ju­ceklī viņa balss skanēja tik spēcīgi kā varena vēja brāzma; tā bija īsa, nedzirdēta dziesma. Vairāki cil­vēki bija uztvēruši tikai dažus vārdus: «Tā gaita bez ceļa …» Kadence pagaisa dobjajā troksnī, bet varēja domāt, ka ir vēl trīs pēdas ar vīrišķajām atskaņām, par ko liecināja skaidri sadzirdamais vārds «klērs» [3] . tad atkal vārdus nevarēja saprast, iekams kādā trok­šņa pauzē tie nenobeidzās ar noslēpumainu un gari stieptu: «kas saulainus apvāršņus vērš».

No ministra ložas arēnā iznāca meitene, ko apņēma balta zīda viļņi. Bāla, kā apmāta, viņa pastiepa rokas uz augšu un iekliedzās. Neviens nesadzirdēja, ko viņa teica. Meitene nervozi smējās. Viņas mirdzošais ska­tiens vērsās augšup. Izņemot gaišu bezdibeni, kas uz šīs dienas drupām uzliesmoja kā brīnumaina uguns, viņa neko nesaprata, neredzēja un nejuta.

Halls piegāja viņai klāt, paņēma pie rokas un aiz­veda prom. Visa drebēdama, viņa gandrīz neapzinīgi paklausīja Hallam. Tā bija Rūna Beguema.

VI

Kad «Dubultā Zvaigzne», atkal pieskāries zemei, spēji devās uz izeju, panika ejā pieauga. Visi, kas bija spējīgi skriet, paslēpties, — nozuda no viņa ceļa. Dau­dzi burzmā bija pakritusi; un viņš netraucēti sasnie­dza kulises, paņēma tur cepuri un mēteli, bet tad caur staļļiem izgāja bulvāra alejā.

Aizsedzis seju ar šalli, viņš pazuda pa kreisi laternu gaismas virzienā. Tikko viņš bija gabaliņu pagājis, nežēlīgi sitieni sāka birt pār viņa pleciem un galvu; laternas gaismas šaltī pazibēja nazis. Viņš strauji pa­griezās; asmens iestrēdza apģērbā. Cenzdamies atbrī­vot kreiso roku, kurā bija ieķērušies divi cilvēki, ar labo viņš saspieda kādam seju un asi atgrūda uzbru­cēju; pēc tam ātri uzlidoja augšup. Divas rokas at­laidās; divas citas iekārās viņa elkonī ar satracināta buldoga niknumu. Drudam tirpa roka. Pacēlies virs jumtiem, viņš ieraudzīja ielu naksnīgo ilumināciju un apstājās. Tas viss prasīja tikai vienu mirkli. Noliecies ar riebumu aplūkoja šausmu pārņemto aģenta seju; cīnīdamies ar ģīboni, tas, kājas pievilcis, turējās pie viņa, taču pēc brīža ģībonis pieveica to. Druds izrāva roku; aģenta ķermenis sāka strauji krist lejup; tad no ielas dzīlēm, ko pildīja riteņu rīboņa, atskanēja dobjš troksnis.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Zaigojošā pasaule»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Zaigojošā pasaule» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Grīns
Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE
Arturs KONANS DOILS
ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS VOLKOVS - UGUNĪGAIS MarĀnu dievs
ALEKSANDRS VOLKOVS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «Zaigojošā pasaule»

Обсуждение, отзывы о книге «Zaigojošā pasaule» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x