Vladimirs Cepurovs - Paradīzes aboli

Āboli patiešām šķita pievilcīgi. Izskatījās, ka tajos atmirdz dzintars, medus, viss vislabākais, un likās, ka to aromāts laužas istabā pat caur stiklu.

Atceros, stundām ilgi es stāvēju pie bufetes un kā apburts noraudzijos uz vectēva trofejām. Nav vārdos izsakāms, cik loti man gribējās tos nogaršot. Taču vectēvs sargāja ābolus kā savu acuraugu. Bija atļauts tikai tīksmināties par tiem un noklausīties neskaitāmajās leģendās. Naktīs es vairs nevarēju aizmigt: arvien iztēlojos, kā iekožu dzintarīgajā brīnumā. Un tad kļuva tā kā baisi, tā kā saldeni mutē, nu, gluži tāpat kā iesākumā bezsvara stāvoklī.

Toziem es atbraucu kārtējās brīvdienās. Man bija septiņi gadi. Es jau biju beidzis un, jāsaka, loti sekmīgi, otro pakāpi. Manu gatavības perfokarti vectēvs nolika uz bufetes līdzās āboliem, un tagad, kad sanāca ciemiņi, pusapnikušās leģendas par jaunības trofejām papildināja slavas dziesmas par ģeniālā mazdēla izcilajiem panākumiem. Tādos gadījumos arī man bija jābūt klāt un es, protams, tvīku no sajūsmas.

Naktī pirms aizbraukšanas es izšķīros. Kad mājā viss bija apklusis, piecēlos un devos uz viesistabu. Logi tur bija aizklāti ar ne pārāk blīviem aizkariem, un man likās, ka telpā valda drūma kapsētas gaisotne. Bet āboli! Tie dega ar zeltītu uguni.

Es noņēmu stikla kupolu, un pēc sekundes ābols jau bija man zobos.

Ak kungs! Cik negaršīgs tas bija! Turklāt tam bija tāda smaka, ka man kļuva slikti.

Tad viesistabā iedrāzās vectēvs un aiz viņa — tēvs ar māti. Mēs stāvējām istabas vidū un klusējām.

No rīta es aizbraucu. Kad pēc trīs gadiem atkal atgriezos, ābolu uz bufetes vairs nebija un mūsu ģimenē neviens tos pat nepieminēja. Tā arī es aizmirsu. Bet nu atcerējos.

Kāpēc nedrīkst? Velns parāvis, kāpēc nedrīkst?! Tepat netālu, pa labi no kursa traucas sarkanā pundurplanēta. Nokritīsi uz tās, un no tevis nepaliks pāri ne pelnu šķipsniņa. Vai ari — tevi Iespiedīs krēslā, un tava paša galva līdz pat papēžiem samals ķermeni.

Es izslēdzu reaktoru un metos uz kravas telpu. Nekad savā mūžā neesmu tā strādājis! Pusstundā izlauzu šķērssienas, pārkārtoju trapus, norāvu plombēs kobalta konteineriem. No vienas vietas biju izmir-cis sviedros, bet reaktors bija piekrauts līdz malām.

Manā rīcībā bija kādas divdesmit minūtes. Un tad man uznāca bailes. Teikšu atklāti, nekāda patīkamā sajūta tā nebija. Vēderā it kā ledus gabals, mugura nosvīdusi, pakausi dursta kā ar adatām. Taču citas izvēles man nebija.

Pats nezinu, kāpēc biju uzvilcis smago skafandru, ar stiepli sasaistījis ķekarā veselu kaudzi skābekja balonu, pārtikas konteineru, energoapgādes bloku un visu to vēl piekarinājis pie jostas. Nesaprotu, kā ar to visu spēju iespraukties pilota kabīnē.

Atsēdos krēslā. Tā kā būtu viss. Atliek tikai iedarbināt dzinēju. Tikai tad apjēdzu, ka tas ir jau atdzisis un jāiesilda no jauna. Bet pa to laiku inerce mani iesviedis pundura ķetnās. Tas riebeklis jau ir tik tuvu, ka redzu — mēraparātu rādītāji atspiedušies pret labējo atduri, mantija izliekušies kā veca platmale. Nu, domāju, lai notiek kas notikdams! Norāvu drošinātājus un ieslēdzu maksimālo vilci…

«Jansona un Klinga efektu», «gaismas barjeru», «brīvo krišanu antitelpā» un pārējo teoriju izdomāja pēc tam. Jums tas viss ir jau zināms. Bet toreiz, ārkārtīgā paātrinājumā saspiests gandrīz vai plakans, es, zobus sakodis, sēdēju krēslā un gaidīju, kā tas beigsies.

Sānu displejos redzēju, kā mantija iztaisnojas un kuģis sāk apdzīt sarkano briesmoni. Ātrums tuvojās liktenīgajai robežai — 0,93, 0,94, 0,95… Kuģis sāka drebēt. 0,98. Mantija saritinājās, tā izskatījās kā liela pankūka, kurā ietīts kuģa zaļais graudiņš. Tad man galvā uzsprāga kvarca lampa, ķermenis aplija kā ar verdošu magmu. Tas nu gan bija pārdzīvojums!

Taču vissmieklīgākais bija tas, ka šādā stāvokli es atrados tikai kādas trīspadsmit sekundes relatīvā laika, jo izbeidzās degviela. Man šīs sekundes likās garas kā mūžība.

Kad viss beidzās, izrādījās, ka esmu izskrējis cauri Sistēmai un nonācis tās pretējās puses sektorā A-7. Tur tad mani atrada glābēji.

Kā jutos pirmās dienas uz Zemes? Tas nav izstāstāms. Baudīju dzīvi ar katru sava ķermeņa poru, katru šūniņu. Jāsaka, prēmijā man iedeva veselu kaudzi energoapgādes žetonu ar tiesībām izlietot tos jebkurā Sistēmas vietā. Taču visu atvaļinājumu es pavadīju dzimtajā pilsētā. Turklāt gandrīz vai apprecējos. Bet tas jau ir cits stāsts… Dakter, ja gribat, es jums to izstāstīšu.

No krievu vai. tulkojis P. Zaļkalns

I. Bambēres zīm.