Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Kas tev sāp? - naivi jautās tas, kas būs pie slimā un… Sirdsapziņas mocītā cilvēka gultas.

- Kreisajā sānā iedūra, - samelos cilvēks ar aptraipitu Sirdsapziņu.

Aptraipitu Sirdsapziņu var saukt par Dieva sodu. Sodu par saviem grēkiem cilvēks saņems Tajā Pasaulē, un to mēs uzzināsim tad, kad būsim tur. Bet par aptraipītu Sirdsapziņu cil­vēks saņem sodu tepat, uz Zemes, un pie tam nekavējoties.

Mans draugs Veners Gabdrahimovičs Gafarovs - mūsu pir­mās Himalaju ekspedīcijas dalibnieks - reiz man parādīja intere­santu rakstu vietējā avizē, kuru bija uzrakstījis kāds lauku skolotājs. Tur bija rakstīts par V. I. Ļeņinu pirms nāves. Ja šim rakstam var ticēt, tad paralizētais Ļeņins pilnmēness laikā visu laiku raudzījies debesīs ar šausmās pārvērstu seju un kliedzis

vienu un to pašu: «A-la- la… a-la-la… a-la-la…» Viņš kaut ko redzējis debesis. Iespējams, ka viņš, kā domā raksta autors, transa stāvoklī redzēja to sodu, kāds būs jāsaņem Tajā Pasaulē, un lūdza Dievu apžēloties. Tā kā viņš bija paralizēts, tad nespē­ja krievu valodā pateikt vārdu Dievs un sauca daudz vieglāk izrunājamo ebreju vārdu, kas apzīmē Dievu - Alla (varbūt Allāhs?). Bet… viņa mocības sākās vēl uz Zemes. (Jn mocīja viņu Sirdsapziņa. Kā tad būs tur, Tajā Pasaulē?…

Man nez kāpēc šķiet, ka Tajā Pasaulē saņemamais sods līdzi­nās tam, ko izjūt cilvēks ar aptraipītu Sirdsapziņu. Bet šī bries­mīgā sajūta tur acīmredzot ir daudz stiprāka. Tā tik ļoti grauž un skrāpē dvēseli, ka cilvēks ir gatavs uz visu, lai tikai no tās atbrīvotos. Tāpēc droši vien Šajā Pasaulē ir labāk dzīvot saskaņā ar Sirdsapziņu.

Es neaizbraucu uz Ameriku, kad mani kopā ar visiem izgudrojumiem centās nopirkt par dau­dziem miljoniem dolāru, es neaizbraucu no Cfas uz Maskavu, lai taisitu kar­jeru un… tā tālāk. Kāpēc? Sirdsapziņa neļāva. Visi (Amirs Saļihovs, Rišats Bulatovs, Sagits Musli- movs, Rafiks Ņigma- tullins, Venera Gaļimova, Mātans Seļskis, Jura Va- siļjevs, Vaļa Jakovļeva, Ļaļa Musina, Klāra Zah- vatkina un citi) visgrūtāko

mani tikai savas Sirdsapziņas dēļ. Kā es varētu dzīvot bez viņiem - cilvēkiem ar tīru Sirdsapziņu? Es nevarētu.

Atceros pirms vairākiem gadiem redzētu videofrag­mentu, kur rādija, kā uz ielas burkās pārdeva Sirdsapziņu. Trīslitru burka - 5 rubļi, divlit- ru burka - 3 rubļi, litra burka - 1 rublis. (Jn… ja var ticēt si­žetam, tad cilvēki pirka Sirds­apziņu. Tātad tā viņus moka.

Cilvēkus, kuru domās do­minē 963 tipa domas, kā mēs jau runājām, raksturo tas, ka viņiem nav Sirdsapziņas un tā viņus nemoka. Viņi priecājas par citu cilvēku bēdām. Viņi ir atšķirti no Dieva, un Dieva ietekme viņus nevar skart. Šie cilvēki izjauc līdzsvaru visos garigās dzives limeņos un vei­cina zemiska, graujoša elementa ieviešanos skaistajā un daudz­veidīgajā Dieva raditajā pa­saulē. (Jn tikai piramidas, tikai svētās piramīdas spēj sagraut šis trūdus radošās domas. Bet cilvēki ar kauna traipu 963 dzīvo mūsu vidū, un visbriesmīgākais ir tas, ka viņi domā. Bet paies laiks un ari viņi nonāks Tajā Pasaulē, kur gaida nenovēršams sods.

Otrs domu tips, ko pira­midas iznicina, ir 666. Sa­skaņā ar Pitagora matemā­tisko filozofiju un mūsu iz­klāstīto loģiku var teikt, ka cilvēki, kuru domās dominē skaitļu kombinācija 666, ir maksimāli materiālisti. Tas ir - viņu materiālistiskie centieni aptver pilnigi visu, neatstājot garīgajam ne mazāko vietiņu.

Ar skaitļu kombināciju 666 apzīmogotu cilvēku gal­venā īpašība ir alkatība. Tas nav ekonomiskums, taupi- gums vai aprēķins - un pat ne sīkstulība, bet gan slimī­ga visaptveroša alkatība, kad, kā saka, cilvēks ir gatavs savu māti pārdot bagātības dēļ.

Cilvēkiem ar 666 tipa domām alkatiba bieži vien pāriet paššaustīšanas un pašspidzināšanas pakāpē. Cilvēks neatļaujas neko priekš sevis tikai vienas kaisligas vēlēšanās dēļ - krāt, krāt un vēlreiz krāt. Tādi cilvēki desu griež plānās šķēlītēs, pērk pašu lētāko šņabi, nevienu neaicina pie sevis ciemos un tā tālāk. Toties par brīvu, pieēdas un piedzeras līdz ūkai. Šo cilvēku galvā nepār­traukti rosās kāriga dominante - krāt priekš nebaltām dienām. Nebaltajām dienām viņi upurē visu - draudzību, milestibu, labu garastāvokli, izklaides un daudz ko citu. Kaut gan, ja šis nebaltās dienas, kuru gaidīšanai veltīta visa dzīve, pienāk, cilvēki ar 666 tipa domām parasti nespēj atvērt savu melno dienu maciņu.

Es pazinu kādu medicīnas institūta pasniedzēju, kurš nekad

nebija precējies un jau 10-15 gadus vasaru un ziemu staigāja vienā un tai pašā tumši zilajā mēteliti, lidzinādamies bomzim. Pēc kāda laika viņš saslima ar plaušu vēzi un, gulēdams uz nāves gultas, pasauca pazistamu sievieti, lai atvadītos. Sieviete palūdza naudu viņa kopšanai un bērēm. Viņš izrakstīja čeku par 300 rubļiem, bet pēkšņi uzsauca aizejošajai sievietei:

- Marija Ivanovna, stāvi! Nāc atpakaļ! Atdod manu čeku!

Kad sieviete atdeva čeku, viņš to saplēsa ar vārdiem:

- Nē, es nevaru.

- Bet tas taču ir priekš jums, jūs taču saprotat, ka pavisam driz…

- Es visu saprotu, bet nevaru.

Drīz vien šis cilvēks nomira, un viņu apbērēja par medicinas studentu savākto naudu. Uz kapa palika miets ar liķa numuru morgā. Bet uz krājgrāmatiņas palika 49 000 pilnvērtīgu padomju rubļu.

Tajos pat padomju laikos es reiz nolēmu sievai nopirkt (pareizāk sakot, dabūt) modernu somu mēteli. Man paveicās, jo biju ārstējis acis kādai sievietei, kurai bija tais laikos ārkārtīgi nozimigs darbs - veikala vaditāja. Viņa pat apsolīja dabūt nevis tikai vienu, bet divus mēteļus, par 500 rubļiem katru. Otru es piedāvāju nopirkt savam paziņam Andrejam, kas bija ļoti bagāts

(baumoja, ka viņam uz krājgrāmatiņas ir 100 000 rubļu) un kas sagājās ar kādu šķirtu sievieti, kuras līdzekļi bija visai ierobežoti.

Pēc mana piedāvājuma Andrejs sāka izvairīties no šīs sarunas, sakot, ka vēl nav galīgi izlēmis - saistit savu likteni ar šo sievieti vai ne.

- Bet tu taču pastāvīgi esi pie viņas, ēd vistu un visu pārējo. Tu viņai kaut ko dāvini? - es pajautāju.

- Nu… vēl ne…

-Tad uzdāvini! (Jzdāvini viņai mēteli. Skaties, kādā novalkātā paltrakā tava sieviete staigā. Kāds viņai būs prieks! Dod 500 rubļus un pasniedz viņai dāvanu.

-Tu saproti, es vēl neesmu galīgi izlēmis…

-Ko?

- Es viņai uzdāvināšu mēteli, bet viņa pēkšņi… aizies pie cita…

- Nu un tad?

- Saproti, vajadzigas garantijas, ka pie cita ne… - Andrejs samulsa.

- Kādas garantijas? - es sāku skaisties. Tu dosi 500 rubļus vai ne?

- Nevaru, - Andrejs ar grūtibām izspieda.

- Bet vai tu saproti, ka viņa jau zina par to mēteli, kurš tev jādāvina? Viņa pazīst to veikala vadītāju un sarunu par mēteli manai sievai sāka tieši tava sieviete. īsi sakot, dod 500 rubļus un beidz māžoties! - es pārgāju uzbrukumā.

-Nē!

- Bet vai tev nešķiet, ka šo 500 rubļu dēļ, kuri pie tavas algas ir nieka summa, tu zaudēsi miļoto sievieti, ar kuru satiecies jau vairākus gadus?

- Es saprotu, bet mīlestību jau nemēra ar naudu, - Andrejs teica lepni atmestu galvu. - Ja viņa mani mīl tikai naudas dēļ, tad…

- Tu viņai palīdzi ar naudu?

- Nē…

- Viņas alga taču ir tikai 104 rubļi, bet tu visu laiku ēd pie viņas… Viņa cenšas, taupa katru kapeiku, lai tev būtu labi. Tev jādod tie 500 rubļi!

- M… m…

- Nu, tu dosi vai ne?

- Zini, ko es tev gribu pateikt, - Andrejs pacēla acis. - Ja viņa būtu mana sieva, tad tavējā salīdzinājumā ar viņu būtu plika. Saproti - plika!