Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

-Ko?

- Plika!

Tai bridi viņa acis kļuva miglainas un pavērsās augšup. Man likās, ka Andrejs domā par savu gadiem ilgi krāto bagātību. Varbūt miglaino acu priekšā zib visa viņa nauda - čaukstošas banknotes ar specifisku smaržu. To bija daudz, ļoti daudz, veseli simts tūkstoši. Bet, ja no 100 000 rubļiem atņem 500 rubļu, tad paliks vairs tikai 95 500 rubļu! Tikai 95 500 rubļu! To nedrikst pieļaut, nedrikst! Tik daudzus gadus krāju, neko priekš sevis neatļāvos, braucu tikai trolejbusā par 5 kapeikām, bikses pirku reizi 10 gados, bet ziemas mēteli (vēl no skolas laikiem) nesen apgriezu uz otru pusi un vēl tagad tajā staigāju, desu pirku tikai pašu lētāko, vairījos no draugiem, jo viņi prasīja, lai nopērku pudeli… un te pēkšņi… tūliņ liec galdā 500 rubļus. Nē, nē, es nevaru! Nauda ir mans spēks, mans balsts un mana vara! Re, cik tās ir daudz! Drīz būs vēl vairāk! Es to mīlu!

Andrejs papurināja galvu, it kā atbrīvodamies no parādības, un teica:

- Atšķirībā no tevis, Ernst, es esmu ekonomisks cilvēks.

- Bet priekš kam tu krāj?

- Kā, priekš kam?

- Nu, priekš kam, priekš kam?

- Nu… nebaltai dienai.

- (Jn kas ir ta nebaltā diena? - es turpināju viņu tirdit.

- Kā kas?

- Kas, kas? Ir taču paruna - «labāk simts draugu nekā simts rubļu». Ja notiks nelaime, nauda nepalīdzēs, bet draugi palidzēs.

- Tu saki, nebaltā diena, - Andrejs aizdomājās un atkal iegā­ja tādā kā transā. Es domāju, ka viņa acīs atspoguļosies nemiers un bailes, bet tajās atainojās saldkaisls aizkustinājums, kā cil­vēkam, kurš nepārtraukti pieskaras slimam zobam un gūst saldi pretrunigu baudu. Viņš, protams, saprata, ka nauda nevar visu glābt, bet viņš to milēja, mīlēja naudu un gribēja redzēt tās varu. Viņš uztvēra naudu kā dzivu būtni - varenu, skaistu un vis­spēcīgu - un pielūdza to, atdeva tai visu savu milestību ar tādu kaisli, salīdzinājumā ar kuru milestiba uz sievieti bija tirais sikums. Viņš ne tikai gribēja, lai šī nebaltā diena pienāktu, viņš ilgojās pēc tās, lai redzētu savu Milestibu, savu Dievu - naudu, tās visvarenību.

- Nu, kas tad ir tā nebaltā diena? - es pārtraucu viņa domu gaitu.

- Nebaltā diena - tas ir… m… m… m… - Andrejs apstiprinoši pakratīja dūri.

Šā nelaimīgā mēteļa dēļ Andrejs bija spiests šķirties no savas sievietes. Es, pretrunīgu jūtu mākts, centos sakrāt vēl 500 rubļus tam mētelim, bet nevarēju, jo mana alga bija maza.

-Tu saproti, - viņa raudādama teica, - pa visu šo laiku, kopš mēs ar Andreju tiekamies, viņš ir uzdāvinājis man šokolādīti par 34 kapeikām un … pudeli limonādes. Bet es viņu milēju, dzirdīju un ēdināju, galds vienmēr bija pilns - kartupeļi, kāposti, tomāti un … vista. Droši vien, ka viņš nemilēja.

- Ne jau tevi viņš mīlēja.

- Ko tad?

- Naudu.

Ari Andrejs ļoti pārdzīvoja šķiršanos no miļotās sievietes.

Viņš kļuva pavisam pelēks, sakrities un, atnācis pie manis, daudzreiz raudāja, sacī­dams:

- Pirmo reizi dzīvē taču biju iemilējies! Pir­mo reizi! Bet viņa! E-eh, viņa mani nemīlēja, viņa milēja manu naudu.

Andrejs stāstīja, kā ciešanu lēkmē gandriz gribējis padarīt sev galu un ka nav pārliecināts, vai to ari neizdarīs.

- Dod 500 rubļus, es nopirkšu viņai mēteli un varbūt visu nokārtošu, - es palūdzu.

Andrejs skumji pa­skatījās uz mani un no­raidoši papurināja galvu.

Tāpat kā cilvēki, kuru domās dominē skaitļu kombinācija 963, ari 666 tipa domas ir atšķirtas no Dieva. Arī no šiem cilvēkiem Dievs aiziet pavisam. Tikai iemesls ir cits - patiesa milestiba uz citu Dievu - Naudu. Alkatīgs cilvēks var iet uz baznicu, var runāt par Dievu, pat bārstīt frāzes no Bībeles, mācot citus …, bet viņš nemīl īsto Dievu - Radītāju, jo viss alkatīga cilvēka dvēseles potenciāls ir aizņemts ar elkvei- da milestibu pret mākslīgu cilvēces darinājumu, kas dod cilvēkam Varu un Bagātību, - Naudu. Bet mīlestība uz elku, lai arī tas būtu no papira, ir grēks, bries­mīgs grēks, jo šī mīlestī­ba stiprina dzīves zemos un netīros principus, lie­kot tos augsto un evolu­cionāri noteikto principu vietā. Alkatigs cilvēks ir kaisligs savā mīlestībā, bet viņš nemīl to, kas viņam kā Dieva radībai jāmīl.

Himalaju jogi saka, ka alkatība ir dvēseles sli­mība. Ja tas tā ir, tad jāatzist, ka ievērojama zemeslodes iedzīvotāju

daļa ir slima. Kad es sāku braukāt pa pasauli kā acu ķirurgs, es uz daudzu zemju un dažādu kontinentu ārstiem skatijos ar bērnišķīgi naivu pārliecību, ka ārsta galvenais mērķis ir palīdzēt slimniekam līdzjūtības un mīlestības vārdā. Bet, reizi no reizes vīlies, es sapratu, ka pacients pirmām kārtām ir naudas iegū­šanas objekts. Es neesmu pret to, ka par operācijām un mediķu darbu ir jāmaksā, es esmu pret to, ka ārsti uzstājas pret jaunām ārstēšanas metodēm savu finansiālo interešu dēļ, kas maskētas ar ķirurģisko nepilnvērtību. Piemēram, daudz izdevīgāk ir pilināt acis zāles (slimnieks pastāvīgi nāks un maksās naudu), kuras tikpat kā nepalīdz, nekā izdarīt operāciju un cilvēku izārstēt. Slimība ir finansiāli izdeviga! Nu, bet ja saslims tava māte… vai… tu pats?

Ja Krievijā stāsta anekdotes par čukču naivumu, tad Eiropā - par šveiciešu alkatibu. Nevaru pateikt, vai šveicieši patiešām ir tik alkatīgi (Šveicē esmu bijis tikai vienu reizi), bet esmu novēro­jis, ka alkatība ir iesūkusies visā zemeslodē un pat piramidas,

senās piramīdas, manuprāt, netiek galā ar alkatigo 666 tipa domu plūsmu, un šīs domas aizlido uz To Pasauli, sagandē mūsu Sākotnējo Dzimteni un fiksējas debesu datorā, ko sauc par Akašas hroniku.

Nākamais domu tips, kuru piramīdas iznicina, ir 999. Ari šie cilvēki ir kaislīgi savā mīlestībā, pat ļoti… bet viņi mii nevis Dievu, nevis māti, tēvu vai bērnu, - viņi kaisligi mii paši Sevi. Cilvēkam, kura domās dominē 999, ir tikai viens Dievs - viņš Pats, kura priekšā nobāl Dievs Radītājs. Citiem vārdiem sakot, tas ir cilvēku tips, kurus sauc par egoistiem.

Kāpēc šie cilvēki tik ļoti mii sevi? Iemīlēties sevī taču ir muļķīgi! Atbildi uz šo jautājumu var dot skaitļa 999 analīze. Tur, kā jau minējām, mīt sātaniskais pirmsākums. Bet sātaniskais pirmsākums ir pilnīgi svešs dievišķajam pirmsākumam. Tieši tā - svešs! Sātaniskais pirmsākums daudzos aspektos konkurē ar radošo un labdabīgo dievišķo pirmsākumu, tas pēc savas dabas ir postošs un ļauns. Tā ir dzīves melnā puse. Tā ir tumsa. Tādēļ cilvēki, kuru galvā parādās 999 tipa domas, kļūst mums sveši, pārvēršas par svešķermeņiem mūsu, Dieva radību, vidū. Mēs viņus nemīlam.

Bet cilvēkiem ar zīmogu 999 mēs, Dieva radības, arī esam garigi un psiholoģiski sveši. Tādēļ viņi mūs nemil un ignorē, īpaši neieredzot Dievu, kuru mēs pielūdzam un kuru godinām kā Raditāju. 999 tipa cilvēks acīmredzot tomēr saprot, ka viņu ir radījis Dievs, nevis Lucifers, bet svešā sātaniskās domas enerģija, kas iespiedusies viņa apziņā, dara savu melno darbu un attālina viņu no Dieva. Tāds cilvēks droši vien gribētu pielūgt Sātanu, bet zemapziņa čukst un atgādina par viņa īsto piederibu dievišķo radību kategorijai. Cilvēks sāk mocīties un svaidīties, atrod izeju, atzīstot sevi par unikālu Dabas veidojumu, kas balstās uz diviem pirmsākumiem - sātanisko un dievišķo. No šīs domas viņam kļūst vieglāk, viņš lepni paceļ galvu un ar nicinājumu noraugās cil­

vēkos, pie sevis atkārto­dams: «es esmu ūnikums, es esmu ūnikums, es esmu ūnikums…» Bet driz vien pēc vārda ūnikums nāk truls un neloģisks vārdu savienojums Es esmu Dieusf. Ši trulā doma viņam šķiet kā atklājums, pie kuras viņš tik vēlu nonā­cis savas pieticības dēļ. Nāk dvēseles atvieglojums un rodas vēlme veikt dižus va­roņdarbus, pakļaut sev ne­saprātīgos un otršķirigos cil­vēkus, lai lemtu to likteņus. Katrs iebildums šķiet nepa­reizs, katra paša doma - ģeniāla un… cilvēks pama­zām iemīlas pats sevī. Parasto cilvēka patmīlību nomaina iemilēšanās sevī. (Jn kā tad ar mīlestību uz citiem cilvēkiem? (Jz Dievu? Vai tad tie ir mīlestības vērti? (Jn tikai kaut kur dziļi dvēselē dažreiz droši vien iezogas šaubu vilnis, kuru nekavējoties padzen domas uzliesmojums, liekot lepni izsliet zodu un pavērt muti.