Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

rezultāts izvērtās par vācu tautas traģēdiju. Bet Ļeņins un Staļins … eh…

- Kad es agrāk strādāju trasē, tur galvenokārt bija sastopa­ma dumja tauta, ne jau tā, kā mūsu centrā - visi ar inteliģentām frāzēm bārstās, - sāka spriedelēt Jurijs Ivanovičs. - Bet es neteiktu, ka cilvēki trasē bija ļauni. Bija daudz labu viru. Tikai es ievēroju, ka cilvēks, ja pārskaišas vai sāk psihot, kļūst vēl stul­bāks. Tas ir - kā tikai domās ielec devitnieciņi, sešnieciņi un trij- nieciņi, tā domāšana tūliņ pāriet uz tiem desmit stulbajiem vari­antiem. Bet trasē droši vien domāšana pāriet pat tikai uz vienu vai diviem variantiem. Kad psiho, veči tikai bauro vien, vairs pat parunāt nevar.

- Vienreiz, kad es psi­hoju, es pat galdu gribēju uzgāzt ciemiņiem virsū. Tajā bridi smadzenes bija pilnigi atslēgušās, tikai viens niknums palicis, - viņam piekrita Seļiver­stovs. - Tiešām, jo vairāk dusmojies, jo stulbāks paliec. Bez niknuma var ieslēgt visus 56 vari­antus, bet ar niknumu…

- Zini, ko es teikšu, - Jurijs Ivanovičs kļuva domigs, - domas, kur pārsvarā ir devitnieki, ir ari ļoti viltigas. Kā saka - sātans ir viltīgs. Kad pa domām lēkā devitnieki, psihoze neuznāk, bet

parādās tieksme kādu piekrāpt. Bet piekrāpt jau nav kaut ko radit - tur lielas gudribas nevajag, jābūt tikai nelietim.

Klausidamies šajā sarunā, es domāju, ka ļoti ļaunajiem trijstūra domu variantiem radošā ziņā patiesi ir jābūt mazāk ietilpigiem nekā labajām domām - to pierāda ikdiena, kas apstiprina minētās skaitļu variācijas. Bet droši vien ir ari ļaunu un labu domu kom­binācijas, piemēram, 156, 376 vai 129, kas rāda mūsu dzives domāšanas procesa daudzveidību. Sešdimensiju pasaulē cilvēki droši vien ir divas reizes gudrāki par mums, jo domai tur jābūt sešstūrveida, bet deviņu dimensiju pasaulē - tris reizes gudrāki… Pilnigi iespējams, ka tā ari ir, bet iespējams ari, ka es kļūdos.

Pilnigi patiess man šķiet tikai viens postulāts: ja gribat kļūt gudrāki, esiet labāki.

Esmu spiests vēlreiz atkārtoties un atgādināt lasītājam frak- talitātes jēdzienu, kas ir labi pazīstams matemātikā un fizikā. Nebūdams šo divu cienījamo profesiju pārstāvis un pēc savas iniciatīvas apgūstot zināšanas ilgās diskusijās ar šo nozaru zināt­niekiem, es fraktalitāti varu definēt kā mērogu dažādību.

Kas ir mērogu dažādība? Tas ir enerģētiskas (vai materiālas) substances stāvoklis, kad nav absolūtos skaitļos (mm, cm, km utt.) izteikta mēra, bet ir tikai relativitāte, viena vieniga relati­vitāte. Citiem vārdiem sakot, fraktālai substancei ir pilnīgi vien­alga - būt atoma, metra, Zemes vai Visuma lielumā.

Vai patiesi tas ir iespējams? Jā, ir. Un ne tikai iespējams, bet tas ir ļoti svarīgi, jo fraktalitāte ir makropasaules un mikro- pasaules vienojošais faktors, kas vieno Visumu, Zemi, cilvēku, molekulas, atomus, neitronus un daudz ko citu.

Fraktalitāte piemīt smalkajām enerģijām, kuru daudzveidība

fizikai pagaidām ir maz pazīstama. Es domāju, ka smalkajā pasaulē pastāv dzīves viļņveida forma vai Tā Pasaule. Kad mēs paši tur būsim, tad sapratīsim, kas ir fraktalitāte. Vajag tikai iedomāties, ka jānokļūst uz Jupitera, un tu jau esi tur. Vajag tikai iedomāties, ka jāieiet elektrona orbitā, un mēs vienā mirkli būsim tur. Vajag iedomāties par Zemes dzīļu apmeklējumu - un mēs būsim tur. Droši vien Tā Pasaule ir ļoti interesanta un cilvēka iespējas tajā - neierobežotas, jo šajā tīrās relativitātes pasaulē nav robežu. Tajā Pasaulē visu izšķir skaitļi, kuru relatīvajām sav­starpējām attiecībām ir enerģētiska un pārveidojoša jēga.

Tajā neticamajā pasaulē, kur teiciens uajag tikai iedomāties ir ārkārtigi aktuāls, darbojas fraktalitāte, jo doma ir fraktāļa un zibenīgi izplatās visur. Vajag tikai iedomāties. Bet cilvēks, tas ir, Gars, Tajā Pasaulē arī ir frak- tāls, jo var zibenigi pārvietoties lidzi domai. Iedomājies, ka esi uz Mēness, - un tu tur esi.

Man šķiet, ka uz Zemes dzī­vojoša cilvēka domas arī ir frak- tālas. Mēs taču varam iztēloties, ka atrodamies uz Mēness! Bet, tā kā mūsu fiziskais ķermenis nav fraktāls, bet Gars to nevar pa­mest, mēs nevaram domai līdzi pārvietoties telpā. Gribētos jau, bet nevaram. Jogi to var izdarīt, jo īpaši tie, kas spēj ieiet somati stā­voklī un pamest savu ķermeni.

Tomēr tieši tāpēc, ka mūsu domas ir fraktālas, tās nav tikai

mūsu personīgais atribūts, bet zibenīgi izplatās pa visu Zemi un visu To Pasauli. Mēs vienkārši to nezinām un naivi ceram, ka doma ir slepena. Bet daži cilvēki, piemēram, lielais pareģis Edgars Keisijs, to zināja, jo viņiem ir iespē­jams ieiet debesu datorā, ko sauc par Akašas hroniku un kur glabājas visu cilvēku domas, kas dzivo un ir dzīvo­juši uz Zemes, un nolasīt šo informāciju. Nav jābrīnās par šā debesu datora informatīvo varenību, to ir veidojis Dievs, kura spēks cilvēkam ne tuvu nav aptverams, bet ir jāzina, ka mūsu domas nekur nepa-

zūd, tās tiek saglabātas un analizētas. Jāzina, ka mūsu personīgajā Akašas hronikas failā jāuzkrāj vairāk labu domu nekā ļaunu, - no tā būs atkarīgs visu mūsu dzīvju liktenis. Jābaidās ne tikai no ļauniem darbiem, bet arī no ļaunām domām.

No visa teiktā, dārgo lasītāj, kļūst saprotams, kāpēc Zeme bez žēlastības noslauka no savas virsas visu cilvēci, pārvietojot savu asi, - Akašas hronikā ļauno domu svaru kauss kļūst smagāks nekā labo, bet ļaunas domas nav radošas (atcerieties 10 ļaunos domāšanas variantus un 56 labos domāšanas vari­antus!) un var izjaukt visu Dieva uz Labā un Mīlestības pamatiem radītās Dzīvības harmoniju.

Man šķiet, ka piramidu un senatnes monumentu būvētāji ir ņēmuši vērā to, ka doma ir fraktāļa, un centušies izdarit tā, lai ļaunās domas tiktu iedzītas jau aprakstītajos trijstūros un tur tiktu iznicinātas, neļaujot tām izplatities pa visu Zemi un To Pasauli.

Kā ļaunā doma tiek iedzīta trijstūrī? Manuprāt, ja cilvēks, kas atrodas kādā no šiem trijstūriem, rada ļaunu trijstūrveida domu, tās zibenīga fraktālā izplatīšanās tiek pārtraukta, norobežojot to attiecigā trijstūra teritorijā. Ļaunā doma neaptver visu Zemi un netiek lidz Tās Pasaules Akašas hronikām. (Jn ir pilnīgi sapro­tams, ka ieslēgta tiks tā ļaunā doma, kuras matemātiskie rak­sturojumi sakrit ar tā trijstūra matemātiskajiem raksturojumiem, kurš veidojas, savienojot piramidas un senatnes monumentus.

Nodrebēju, atjēdzies no šim domām, un palūkojos uz saviem draugiem.

- Kamēr tu domāji, šef, - teica Jurijs Ivanovičs, - mēs te ar Seļiverstovu sākām spriest par to, kādas ir ļaunās domas. Serjoga saka, ka kareivīgas domas ir kaitigākas par alkatigajām.

- Paklausies, - Seļiverstovs viņu pārtrauca, - alkatīgas domas nevar novest pie kara, bet kareivīgas - gan.

- Bet kādēļ tad karo? - Jurijs Ivanovičs bargi paskatījās uz Seļiverstovu. - Tikai aiz alkatības. Grib vairāk sagrābt svešu mantu. Ari pie mums trasē, kad es tur strādāju, gadijās konflik­ti starp kravas automašīnu vadītājiem. Nudien neteikšu, ka šoferi būtu īpaši kareivīgi, draudzīga tauta, un vieni paši nekad pie pudeles neķērās. Bet palaid tikai nagus - noskrūvē kādam rezerves riepu vai izņem magnetofonu - ne tikai dabūsi pa fizionomiju, bet ari ar uzgriežņu atslēgu pa galvu. Zagligums nāk no alkatības. Šoferi nemīl alkatīgos.

- Nu, ja jau mēs runājam par trasi, - es iejaucos sarunā, - varu pastāstit, ka es operēju vienu MAZ vadītāju, kuram dzērāju kautiņā iesituši pa galvu ar lielo veseri. Nav saprotams, kā dzīvs palicis! Bedre sejā bija dūres lielumā. Piecas stundas taisiju plas­tisko operāciju - un iznāca labi. Vēroju viņu pāris gadu - viss