Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

Kādas gan kopīgas pārvērtības varēja vienlaicīgi notikt visos šais debesu ķermeņos? Vai šīs pārvērtības notikušas arī Zemes atmosfērā? Iespējams tas ir, tomēr ārkārtīgi grūti tam noticēt, tāpēc ka sev apkārt neredzam nekādu pārmaiņu pazīmes, un arī ar ķīmiskajām analīzēm neko nav izdevies atklāt. Kāda tad ir trešā iespēja? Mainīties varēja vadītāja vide, tas bezgalīgi smalkais ēters, kas plešas no zvaigznes līdz zvaigznei un ietver Visumu. Un šā okeāna dzīlēs mūs nes kāda lēna straume. Vai šī straume nevarētu mūs aiznest kādās jaunās ētera joslās, kuru īpašības mums nav zināmas? Pārmaiņas kaut kur tomēr ir notikušas. Par to liecina novirze spektrā. Iespē­jams, ka pārmaiņas būs noderīgas. Iespējams, ka būs kaitīgas. Un iespējams arī, ka neitrālas. To mēs neviens nezinām. Pavirši vērotāji var uzskatīt, ka šīs parādības nav vērā ņemamas, toties tāds cilvēks kā, piemēram, es, kas apveltīts ar plašām īsta domātāja gara spējām, sapratīs, ka Visuma iespējas nav tik viegli aprēķināmas un ka gudrākais ir tas cilvēks, kas allaž gatavs sastapties ar neparedzēto. Ņemsim acīm redzamu piemēru. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka neizprotamajai, plašajai epidēmijai, kas plosās Sumatras iezemiešu vidū un kas aprakstīta Jūsu laikraksta šārlta slejās, nav sakara ar kosmiskām pārmaiņām, uz kurām sumatrieši, iespējams, reaģē ātrāk nekā augstāk attīstītās Eiropas tautas? So domu pagaidām izsaku tikai kā minējumu. Apgalvot kaut ko tādu šobrīd būtu tikpat bezjēdzīgi kā to noliegt, un tikai pagalam aprobežots muļķis nespēs apjēgt, ka tas viss ir zinātnes iespēju robežās.

Ar patiesu cieņu DZORD2S EDVARDS CELINDZERS Mežrozēs, Roterfīldā.»

— Tā ir ļoti patīkama, rosinoša vēstule,— domīgi noteica Makārdls, bāzdams cigareti garā stikla caurulītē, ko viņš lietoja par iemuti.— Kādas ir jūsu domas, mister Meloun?

Man ar kaunu vajadzēja atzīt, ka šai jautājumā esmu galīgs profāns. Kas, piemēram, bija Frauenhofera līnijas? Makārdls, kas pats šo jautājumu tikko bija izstudējis ar viņu redakcijas pašmācītā zinātnieka palīdzību, paņēma no rakstāmgalda divas daudzkrāsainas spektra tabeles, kas bija gaužām līdzīgas kāda jauna kriketa kluba godkārīgo biedru cepuru lentei. Viņš parādīja man kaut kādas melnas līnijas, kas šķērsoja košo krāsu rindu, kura sākās ar sarkano un, pakāpeniski pāriedama oranžā, dzeltenā, zaļā, zilā un zili violetā, nobeidzās ar spilgti violeto.

— Sīs tumšās svītras ir Frauenhofera līnijas,— viņš sacīja.— Krāsas — tā ir pati gaisma. Ikviena gaisma, prizmas lauzta, dod vienas un tās pašas krāsas. Tās mums neko neizsaka. Svarīgas ir tikai šīs līnijas, tāpēc ka tās mainās atkarībā no gaismas avota. Tieši šīs arvien tik noteiktās līnijas pagājušo nedēļu kļuvušas neskaidras, un neviens astronoms nezina, kā to izskaidrot. Sajā attēlā nofotografētas neskaidrās līnijas, un to mēs ievietosim laikraksta rītdienas numurā. Līdz šim sabiedrība nav izrādījusi nekādu interesi par šo jautājumu, bet Celin- džera vēstule laikrakstā «Times», manuprāt, liks mazliet padomāt.

— Un kāds tam sakars ar Sumatru?

— Redzat, ir tomēr kāda tāla sakarība starp neskaidra­jām līnijām spektrā un slimu melnādaino Sumatrā. Profe­sors jau vienreiz pierādījis, ka zina, par ko runā. Su­matrā plosās kāda dīvaina slimība, par to nav ne mazāko šaubu; šodien saņēmām telegrammu no Singapūras, ka Zunda jūras šaurumā nedarbojas neviena bāka un ka tādēļ divi kuģi uzskrējuši uz sēkļa. Lai nu kā, būtu labi, ja jūs intervētu Celindžeru. Ja uzzināsiet kaut ko noteiktu, ievietosim to laikrakstā pirmdien.

Kad, pārdomādams jauno uzdevumu, gāju ārā no redaktora kabineta, izdzirdu, ka lejā, uzgaidāmajā telpā, kāds nosauc manu vārdu. Izsūtāmais bija atnesis telegrammu, kas pāradresēta no mana dzīvokļa Strī- temā uz šejieni. Telegrammu sūtīja tieši tas cilvēks, par kuru mēs nupat bijām runājuši.

«Strītemā, Hilstrītā 17, Melounam. Atvediet skābekli. Celindžers.»

«Atvediet skābekli!» Cik atceros, profesora humors arvien bija brutāls, un viņš spēja nākt klajā ar dažādiem netaktiskiem izlēcieniem. Vai šis bija viens no tiem jokiem, kas palaikam lika profesoram nevaldāmi smieties, līdz viņa acis it kā pazuda un no sejas pāri palika viena vienīga atplesta mute un trīsoša bārda, turklāt viņš pat nemanīja, ka visi pārējie ir pilnīgi nopietni? Es vēlreiz pārlasīju telegrammu, tomēr nespēju saskatīt tajā ne vismazākās humora pazīmes. Tātad tā varēja būt tikai strupa pavēle, kaut arī skanēja pavisam dīvaini. Lai nu kam, bet Celindžeram gan es gribētu paklausīt. Iespējams, viņš gatavojas kādam ķīmiskam eksperimentam, iespē­jams . . . Galu galā kāda man daļa, kāpēc viņam va­jadzīgs skābeklis. Ja ir vajadzīgs, man tas jādabū. Līdz vilciena atiešanai no Viktorijas stacijas bija palikusi gandrīz vesela stunda. Es paņēmu taksometru un, noskaidrojis telefona grāmatā adresi, devos uz Skābekļa piegādes sabiedrību Oksfordstrītā.

Kad tuvojos šās sabiedrības ēkai, redzēju iznākam no turienes divus jaunekļus ar metāla baloniem, kurus viņi tikai ar pūlēm iecēla automobilī. Nikni bārdamies un čerkstošā balsī izrīkodams jaunekļus, tiem uz pēdām sekoja kāds pavecāks vīrs. Pēkšņi viņš pievērsās man, un es tūdaļ pazinu bargo seju ar kazbārdiņu. Sis cilvēks nebija neviens cits kā mans senais ceļabiedrs, nemūžam neaizmirstamais profesors Samerlijs.

— Skaidrs!— viņš iesaucās.— Tātad arī jūs esat saņē­mis tādu absurdu telegrammu par skābekļa iegādi?

Es parādīju telegrammu.

— Nu kā tad. Arī es saņēmu tādu pašu, un, lai cik bezjēdzīgi man tas šķiet, kā redzat, daru visu, ko viņš liek. Mūsu jaukais draugs ir tikpat neciešams kā vienmēr. Kur nu tik steidzama vajadzība pēc skābekļa, ka jāatsakās no parastajiem piegādes līdzekļiem un jāatņem laiks cilvē­kiem, kam patiesībā ir daudz vairāk darba nekā viņam! Kāpēc viņš pats nevarēja pasūtīt?

Es vienīgi ieminējos, ka profesoram varbūt skābekļa ievajadzējies pēkšņi.

— Vai arī viņš tikai iedomājas, ka vajag, un tas nav gluži viens un tas pats. Toties tagad būtu lieki pirkt vēl vienu balonu, jo esmu jau iegādājis pietiekamu rezervi.

. — Un tomēr ir kāds iemesls, kādēļ viņš acīmredzot vēlas, lai arī es atvestu skābekli. Labāk izdarīšu tieši tā, kā viņš lika.

Lai kā Samerlijs rūca un kurnēja, es pasūtīju vēl vienu balonu un novietoju to turpat automobilī, tāpēc ka viņš piedāvājās aizvest arī mani uz Viktorijas staciju.

Es pievērsos savam taksometra šoferim, lai samaksātu par braucienu, bet izrādījās, ka tas ir kašķīgs un rupjš cilvēks. Kad atgriezos pie profesora Samerlija, viņš tik neganti strīdējās ar jaunekļiem, kas bija nesuši skābekli, ka mazā kazbārdiņa sašutumā raustījās vien. Atceros, viens puisis nosauca Samerliju par «veco muļķa kakadū», un to nu profesora šoferis vairs nevarēja paciest: viņš izlēca no automobiļa, lai aizstāvētu sava kunga godu, un mums tikai ar pūlēm izdevās novērst traci uz ielas.

Sos sīkumus, liekas, nebūtu vajadzības stāstīt, un tobrīd tie paslīdēja garām tikai kā nenozīmīgas epizodes. Vienīgi tagad, atskatoties pagātnē, es spēju saredzēt, kāds šiem sīkumiem bija sakars ar visu notikumu, ko esmu apņēmies izklāstīt.

Šoferis bija gadījies vai nu iesācējs, vai arī zaudējis savaldīšanos šai tracī, tāpēc ka uz staciju viņš brauca gluži kā bez jēgas. Divreiz mēs gandrīz saskrējāmies ar tādiem pašiem nemākuļiem, un es, cik atceros, ieminējos Samerlijam, ka prasme vadīt satiksmes līdzekļus Lon­donā ir stipri pasliktinājusies. Reiz mēs nobraucām cieši garām milzu pūlim, kas vēroja kautiņu uz Pelmela stūra. Kautiņa satraukti, cilvēki bļaudami izgāza dusmas uz neveiklo braucēju, un kāds uzlēca uz kāpšļa un novici­nāja pār mūsu galvām nūju. Es viņu gan nogrūdu zemē, tomēr pavisam droši jutāmies tikai tad, kad laimīgi bijām tikuši garām pūlim un izbraukuši no parka. Sie sīkie notikumi, cits citam sekodami, uzbudināja mani arvien vairāk, un pēc sava ceļabiedra īdzīguma es spriedu, ka arī viņa pacietības mērs ir pilns.

Читать дальше