Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Negaidot uz ekrāna iznira astotā ksilla kapteiņa Brišana bālā seja. Viņš kaut ko aprauti, neskaidri sauca, tad ekrāns nodzisa.

Miegs man bija kā ar roku atņemts — piecēlos un nostājos Suilikam aizmugurē. Viņš nervozi grozīja uztvērēja slēdžus. Ekrāns egaismojās vēlreiz, bet attēla nebija.

— Suilik, kas noticis? — es jautāju.

— Nezinu. Katrā ziņā — nekas labs.

— Nāciet līdz! — viņu pārtrauca Asza. Uzkāpām augšējā stāvā. Ieraugot mūs, kaijenu sargkareivja izvalbītās acis naidīgi iekvēlojās, bet, tiklīdz viņš pazina Suiliku, laida liesmiņas nodzisa. Pēc Aszas lūguma kaijens, ieslēdzis kosmosa detektoru, kas, tarp citu,bija uzlabots sinzu modelis, taustīja debesis. Šis radaram līdzīgais detektors izmanto snesa viļņus. Uz ekrāna iznira kustīgs plankums, kas ātri tuvojās.

— Astotais ksills, — teica Suiliks. — Tas būs klāt pēc dažārn minūtēm. Iespējams, ka viņi jau ielidojuši atmosfērā.

Mēs atkal nokāpām lejā. Kosmodroma stūros cits pēc cita iedegās spēcīgi prožektori. Spilgtais apgaismojums nebija vajadzīgs mūsu ksillam, bet gan kaijenu kosmosa kuģim, kas atgriezās no starpplanētu reisa. Šis milzīgai olai līdzīgais lidaparāts drīz vien neveikli piezemējās lidlaukā. Tiklīdz tas apstājās, no tumsas iznira astotais ksills. Tas laidās lejup nevis vertikāli, bet gan sāniski piķēja tieši uz zemi. Suiliks nobālis sastinga pie loga.

— Ko Brisans dara? Vai viņš ir jucis? Varbūt iedomājies, ka vada reobu? Nolādētie misliki. Pārāk ātri, visādā ziņā pārāk ātri. «Sih!»

Ar vairāk nekā tūkstoš kilometru lielu ātrumu stundā gigantiskais ksills ietriecās planētas virsmā. Gaisā uzlidoja veseli zemes blāķi, prožektorus aizklāja smagi putekļu vāli. Cauri dzeltenīgajai dūmakai varēja redzēt, kā ksills salecas, krīt, atkal salecas. Beidzot, sasvēries uz sāniem, lidaparāts ripoja uz priekšu kā milzīgs ritenis. Viegli aizķēris Akeijona ksillu un paripojis garām pirmajam un trešajam ksillam, tas ietriecās kaijenu kosmosa kuģī.

Steidzāmies lejā un skrējām uz katastrofas vietu. Putekļu mākonis pamazām izklīda. No trešā ksilla izlēca isi un sinzi. Kad skrējām garām pirmajam ksillam, mums pievienojās Esīna,Ilna un Beišita. Milzīgā ātrumā mums garām pabrauca kaijenu glābšanas komandas mašīnas.

Kosmosa kuģis liesmoja. Tam blakus, atgādinādams pilnīgu drupu kaudzi, ar salauztu, sadragātu apvalku stāvēja mūsu astotais ksills. Izejas lūka kreisajos sānos bija atvērta, bet tajā neviens nerādījās. Ielīdām saārdītajā gaitenī, rāpojām zem iegruvušajiem griestiem, atgrūžot sāņus isu līķus, un beidzot nonācām seallā. Tur vēl mirgoja gaisma, un kaut kur bojātā kosmosa kuģa dziļumā viegli dūca motors. Seallā atradām septiņus vīrus, seši no tiem bija miruši. Vienīgi Brisans vēl elpoja. Pazinis Aszu un Suiliku, viņš nočukstēja:

— Uzmanieties, misliki dodas pretuzbrukumā! — un tūlīt nomira.

Saārdītās iekārtas un bojātās aparatūras vispārējā haosā Suiliks zem kāda soliņa uzgāja ksilla dienasgrāmatu. Mēs izgājām laukā, dodot vietu trešā ksilla komandai, kas rūpīgi pārmeklēja cietušo lidaparātu. Starp līķiem viņi atrada dzīvu krenu meiteni, kam bija lauzti locekļi. Meiteni nekavējoties nogādājām bāzes slimnīcā.

Kaijenu kosmosa kuģis turpināja degt. Nezinu, kādu degvielu kaijeni savās raķetēs lieto, taču tā it viegli eksplodē un izdala milzīgu karstumu. Liesmas pamazām izdevās apslāpēt. Atgriezušies savā novērošanas postenī, nekavējoties sasaucām kara padomi.

Lūk, ko īsumā uzzinājām no ksilla dienasgrāmatas:

Lidojums noritēja normāli. Uz mirušās saules komanda uzstādīja un ieslēdza kilsimu. Pēc tam, pietiekami attālinājies, ksills gaidīja eksploziju, bet tā nenotika. Nogaidījis piecreiz ilgāk, nekā paredzēts, Brisans otrreiz nelaidās lejup, jo pārbaudīt kilsimu nav iespējams. Brīdī, kad viņš pavēlēja pāriet ahūnā, ksillu ielenca misliki. Nekavējoties pret tiem raidītie termiskie stari briesmas atvairīja, taču trīs isi jau bija nopietni cietuši.

Tad ar pārējo biedru piekrišanu Brisans pieļāva nepiedodamu kļūdu. Viņš neatgriezās bāzē, bet gan lidoja uz šīs saules sistēmas pēdējo planētu, kur mudžēt mudžēja misliki. Tur Brisans ievēroja daudz sarežģītākas konstrukcijas torņus nekā tie, kurus bombardējām uz Kalvenolta Septītās planētas. Kilsims joprojām neeksplodēja. Brisans nosprieda, ka misliki droši vien atraduši līdzekli, kas aizkavē tā darbību. Varēja domāt, ka viņi jau ir informēti par šā aparāta iedarbības sekām. Tātad iespējams, ka mislikiem ir kāds ultraātrs sakaru uzturēšanas līdzeklis starp saules sistēmām.

Tad Brisans nolēma doties prom. Attālinājies no planētas, ksills jau gatavojās pāriet ahūnā. Te pēkšņi no kosmosa dzīlēm pār to sāka birt nedzīvi misliki — īsta metāla bloku krusa. Tie ielauza ksilla apvalku, kurš nebija tik izturīgs kā «Unai — manam sapnim». Kaut gan puse dzinēju un aparatūras vairs nedarbojās, bojātajam ksillam tomēr izdevās pāriet ahūnā. Pēdējais ieraksts dienasgrāmatā bija šāds:

«Bāze jau redzama. Mēs nolaižamies pārāk ātri.»

Mēs velti gaidījām pārējos ksillus. No sešu ksillu trīssimt komandas locekļiem izglābās tikai viens — krenu meitene Barasa. Viņa vēlāk apstiprināja visu, ko bijām izlasījuši dienasgrāmatā. Kaijeni katastrofā bija zaudējuši deviņdesmit septiņus savējos.

Atgriezāmies atpakaļ uz Ellas. Divus mēnešus Apdzīvoto planētu savienības padome pētīja jauniegūtos materiālus, un galu galā mēs varējām izdarīt zināmus secinājumus. Šoreiz es saku «mēs», tāpēc ka sanāksmē piedalījos kā pilntiesīgs delegāts, protams, nevis kā Zemes, bet gan kā Ellas pārstāvis. Nolēmām, ka turpmāk gigantiskie ksilli jāsūta kosmosā tikai vairāku mazo ksillu pavadībā. Mazie «Ilna — mans sapnis» tipa ksilli iznīcinās misliku pitonus uz planētām, kamēr gigantiskais ksills uz mirušās saules novietos kilsimu. Lai izvairītos no pārāk lieliem zaudējumiem, mazo ksillu komandās jāuzņem vienīgi sinzi vai… Zemes cilvēki!

Mans stāsts tuvojas beigām. Piedalījos vēl divās ekspedīcijās. Viena no tām devās uz to pašu saules sistēmu, kur bija cietis neveiksmi astotais ksills. Šoreiz lielais «Svinss» Suilika vadībā uz mirušās saules novietoja un iedarbināja kilsimu, kamēr simts mazo ksillu tajā pašā laikā ar infraatombumbām uzspridzināja misliku pilonus uz visām šīs sistēmas planētām. Pēdējo operāciju veicu es pats ksillā «Ilna — mans sapnis».

Pēc otrās ekspedīcijas mani izsauca Gudro padome un es saņēmu negaidītu, dīvainu piedāvājumu.

Ievērojot pašreizējo Zemes civilizācijas attīstības līmeni, isiem nav iespējams oficiāli nodibināt ar mums sakarus. Viņi vairākkārt bija mēģinājuši cīnīties par mieru uz dažādam planētam, kur plosās kari, bet paši allaž nonāca kara stāvoklī ar šo planētu cilvēcēm. Tāpēc isiem vajadzēja pieņemt Izņēmuma likumu. Gudrie mums ieteica atgriezties dzimtenē un sameklēt tur brīvprātīgos, kas būtu ar mieru pārcelties uz kādu neapdzīvotu

Sēfantezona planētu deviņu gaismas gadu attālumā no Ellas. Kad uz šis planētas cilvēku skaits būs pietiekami savairojies, mēs varēsim piedalīties kopējā cīņā pret mislikiem. Nav svarīgi, cik ilgs laiks tam būs nepieciešams, jo cīņa turpināsies vēl tūkstošiem gadu.

Kopā ar Ilnu un Suiliku apmeklēju šo planētu. Tā ir lielāka par Zemi, taču starpība nav tik ievērojama, lai gravitācijas spēks būtu sevišķi jūtams. Plēsīgie zvēri vai arī cita veida briesmoņi tur nav sastopami. Augu valsts ir zaļa, tāpat kā pie mums, klimats brīnišķīgs, pie debesīm mirdz divi mēneši, netrūkst okeānu un kalnu. Turklāt isi solījās apgādāt mūs ar visu nepieciešamo. Es piedāvājumu pieņēmu.