Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

— No mislikiem tur vairs nav ne vēsts, — mierīgi noteica Berantons. — Gals arī viņu planētām.

Suiliks, apmainot ekrāna filtru, simtreiz palielināja attēlu. Uz ekrāna bangoja versmaina uguns jūra, nemitīgi cēlās un krita mutuļojoši viļņi, katrs vairāku planētu lielumā. Atdzimušās saules diametrs tagad pārsniedza vecās saules sistēmas robežas, un šajās ugunīgajās dzīlēs nogrima tās planētas kopā ar visiem kalniem, ledus ieskautajiem okeāniem, civilizāciju atliekām un… mislikiem!

— Nē, tas ir par daudz! — nule ienācis seallā, iesaucās kāds isu jauneklis. — Ak,Gaismas dievs, tu esi pārāk lielu varu devis saviem dēliem!

Suiliks, it kā pēc čūskas dzēliena, pavērās jauneklī:

— Par daudz? Ko tas nozīmē? Vai tu vēlies, lai misliki izdzēš Jaltaru?

Jauneklis neatbildēja. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad dzirdēju apšaubām seno pravietojumu. Vai tā nebija likteņa ironija, ka tieši Suiliks, viens no nedaudzajiem Ellas ateistiem, vainīgo apsauca? Bezvārda zvaigzne nostabilizējās. Brīžam virs tās pacēlās mirgojošas protuberances, bet diametrs vairs nepalielinājās. Laiks bija griezties atpakaļ uz Ellu, un mēs pārgājām ahūnā.

Kad uz televizora ekrāna iznira Ella, Suiliks noraidīja turp ziņojumu par ekspedīcijas panākumiem. Un, pirms sasniedzām atmosfēru, sastapām mums pretī izlidojušo goda eskortu — simt ksillus «Tsalana» vadībā. Jūras ostā mūs sagaidīja Gudro padome pilnā sastāvā. Visiem priekšā, pašā malā varēja saskatīt trīs slaidus stāvus — Ilna, Esīna un Beišita māja mums. Krastmalā, apakšējā terasē un tuvējo kalnu nogāzēs drūzmējas tūkstošiem cilvēku. Tik milzīgu pūli uz šīs laimīgās planētas es līdz šim nebiju redzējis. Kad izkāpām no «Svinsa», skaļi nogranda himna, kuru biju reiz dzirdējis uz Rēsana Apdzīvoto planētu savienības sēžu zālē. Šoreiz tā līdz asarām saviļņoja arī mani, Zemes cilvēku ar sarkanām asinīm un vāji attīstītu misticisma izpratni. Klausījos dziesmā, dziļi aizkustināts. Tā stāstīja par neskaitāmām cilvēcēm, kas jau atbrīvotas no Mūžīgās tumsas draudiem, un par Gaismas dēliem, kuru priekšā pavērusies laimīga nākotne.

Saviļņoti, nogurumā tikko turēdamies kājās, mēs iegājām padomes zālē. Suiliks gatavojās sākt atskaiti, kad Azlems viņu smalkjūtīgi pārtrauca:

— Nevajag, Suilik. Tehniskos paskaidrojumus atliksim uz rītu. Tagad tikai pastāstiet, kā tas notika.

Mēs runājām pēc kārtas. Nervu sasprindzinājums palīdzēja mums rast īstos vārdus, lai attēlotu uz mirušās saules pārdzīvotās šausmas un izmisumu, kad šķita, ka reakcijas palēninātāju neizdosies pacelt, bet sekundes neapturami traucās uz priekšu. Ieteicu isiem ierīkot ksillā celtni vai bloku. Viņi manī klausījās neparasti uzmanīgi.

Pēc tam mēs ar linu devāmies mājup. Pagāja astoņas dienas, līdz pilnīgi atguvu garīgos un fiziskos spēkus. Mūs apciemoja Suiliks un Esīna, Beišita un Sēfers; mani apsveikt ieradās ne vien tuvākie kaimiņi, bet pat daudzi tālumnieki, kas man bija pavisam sveši. Stāstu par mūsu piedzīvojumiem nācās atkārtot neskaitāmas reizes. Astotās dienas vakarā, atgriežoties no peldēšanās, ieraudzīju, ka mājas priekšā nolaižas zilais padomes reobs. No lidaparāta izkāpa Asza un mierīgi pavēstīja:

— Slēr, otrais kilsims ir gatavs!

Tā sākās piedzīvojumiem visbagātākais periods manā dzīvē. īsi nolēma torpedēt visas pārējās mirušās saules ap pirmo dzīvei atdoto zvaigzni nolādētajā galaktikā un radīt tur pastāvīgu gaismas avotu. Piedalījos daudzās jaunās ekspedīcijās, kuras gan vairs nebija tik briesmīgas kā pirmā. Palēninātāju uz mirušās saules novietoja ar celtņa palīdzību, man vajadzēja tikai to vadīt. īsi, sinzi un rbeni šo godpilno pienākumu vienprātīgi uzticēja man, kaut gan tagad ar to spētu tikt galā jebkura sieviete. Starp citu, drīz vien mūsu ekspedīcijās, kaut gan tās bija nogurdinošas, taču ne tik bīstamas kā desantoperācijas uz misliku planētām, sāka piedalīties arī sievietes.

Strādājot ar pilnu jaudu, isu rūpnīcas būvēja jaunus gigantiskus ksillus. Ceturtajā ekspedīcijā jau devās trīs šādi kosmosa kuģi, desmitajā — septiņi ksilli iededzināja septiņas saules uzreiz. Bet no vienpadsmitās ekspedīcijas desmit ksilliem atpakaļ atgriezās tikai pieci.

Šo reidu es nekad neaizmirsīšu. Kaut gan, torpedējot milzīgu sauli, antigravitācijas lauka intensitāte bija maksimāla, mēs tik tikko neaizgājām bojā un tikai pašā pēdējā brīdī paguvām aizlidot. Neuzmanīgi piegājis pārāk tuvu centrālā gredzena malai, kur antigravitācijas spēks bija daudz vājāks, kāds iss nokrita uz mirušās saules, un viņa paša svars to saspieda mūsu acu priekšā. Palīdzēt nebija ne mazākās iespējas.

Gaidot eksploziju, ilgi klejojām Visumā. Visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. Pirmā saule bija aizdegta pirms sešiem mēnešiem, bet, tā kā attālums starp abām saulēm bija ļoti liels, gaisma līdz šejienei vēl nebija nonākusi. Kopā ar Esīnu un linu sēdēju Suilika kabīnē. Esīnu māca skumjas: bojā gājušais jauneklis, kura mirstīgās atliekas iznīcinās drausmīgā eksplozija, bija viņas attāls radinieks. AĪēs klusējām. Dežurējošais iss, sēdot pie reģistrācijas pults, kā lūgšanu skaitot, monotoni lasīja mēraparātu rādītājus:

— Sekan, sriik. Tsenan, stiik. Ofati, snik…

Pēkšņi pielēcis kājās, viņš ar skatienu ieurbās kādā skaitītājā.

— Tsenan mislik: sen, tsi, seron, stell, sidon…

Misliku izstarojuma rādītāja bultiņa pārlēca uz piekto iedaļu. īsiem būtu bīstami, ja rādītājs sasniegtu septīto, bet rbeniem — sesto iedaļu! Tātad kaut kur izplatījumā, tālu no visām planētām, klejoja misliki. Tas nozīmēja, ka atkal draud jaunas briesmas.

Taču šoreiz nekas ļauns nenotika, vismaz mums ne. Izstarojuma intensitāte pēc brīža atslāba. Bet nākamajā mirklī mūs apžilbināja spoža gaisma. Kilsims bija eksplodējis īstā brīdī.

Ienirām ahūnā un sasniedzām kaijenu planētu, kur bija apmeties isu galvenais štābs. Kosmodromā mūs sagaidīja Akeijona gigantiskais ksills. Lidlauka otrā malā vīdēja neliela internacionāla pilsētiņa, kur dzīvoja ksillu inženieri un apkalpe. Kaijeni pret mums izturējās draudzīgi, kaut arī diezgan rezervēti.

Gaidījām pārējos eskadras ksillus. Divi no tiem atgriezās, un to komandieri ieradās štābā ar raportu. Viss ritēja normāli. Jau bija iedegtas pavisam piecdesmit saules, bet, salīdzinot ar miljardiem mirušo sauļu nolādētajās galaktikās, tās bija, kā izteicās Beišita, tikai niecīga dzirkstelīte naktī.

Stundas ritēja, satumsa, uz kaijenu planētas iestājās nakts. Pārējie seši ksilli nerādījās, Kamēr nebija pagājis paredzētais laiks, tas mūs sevišķi neuztrauca. Paēduši vakariņas, devāmies pie miera. No rīta kosmodromā joprojām bija tikai četri gigantiskie ksilli. Ap pusdienlaiku no Ellas atlidoja neliels ksills. Tas atveda Aszu. Sarunājoties laiks pagāja nemanot. Kad atkal iestājās nakts, bet neviens no gaidītajiem ksilliem neatgriežas, sākām nopietni bažīties. Vienojāmies, ka Suiliks, Asza un es šonakt paliksim nomodā.

Apmetāmies kaijenu tornī, kur isi priekšpēdējā stāvā bija iekārtojuši novērošanas posteni. Mums virs galvām smagi dunēja kaijenu sargkareivja soļi. Viņš vēroja kaijenu zvaigžņu kuģu reisus. Asza, nosēdies pie uztvērēja, gatavojās uzņemt sakarus ar ksilliem, kad tie tuvosies planētai. Kā radio, tā snesa viļņi klusēja. Ap pusnakti Aszu nomainīja Suiliks. Atlaidies mīkstajā dīvānā, es lēnām grimu snaudā. Telpā bija tumšs, vienīgi zaļās kontrolspuldzes viegli mirgoja.