Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Bet kas notiek ar montāžas brigādi? Šķiet, tā vēl nav izkustējusies no vietas! Ar mokām pagriezis galvu, redzēju, ka, sakumpuši smagajos skafandros, viņi tik tikko velk kājas un strādā neciešami lēnām, it kā pa murgiem. Berantons, atbalstījies pret kilsimu, vadīja montāžas darbus.

«Divdesmit piecas minūtes… divdesmit četras… divdesmit trīs…

Vairums detaļu vēl bija izmētātas pa metāla grīdu. Ak, kādi nelgas mēs biiām — kā isi, tā sinzi, rbeni un arī es! Ja roboti antigravitācijas laukā nedarbojās, tad gluži parasts ceļamkrāns, kaut vai vienkāršs metāla bloks mūsu uzdevumu būtu atvieglojis! Taču par tik primitīvām ierīcēm šīs pārāk kulturālās būtnes nebija iedomājušās!

«Divdesmit… Deviņpadsmit… Astoņpadsmit…»

Antigravitācijas lauka intensitāte nebija pastāvīga. Tā es lāgiem tiku cieši piespiests sēdeklim, lāgiem uzrauts gaisā, tad atkal iespiests sēdeklī.

«Piecpadsmit… Četrpadsmit… Trīspadsmit…»

Pakāpeniski samontējām detaļu pēc detaļas.

— Uzmanību! Tūlīt būs tava kārta, — uzsauca Berantons. — Sagatavojies!

«Divpadsmit… Vienpadsmit… Desmit…»

— Kad nolaidīšu roku, sāksies tava minūte. Nāc tuvāk!

Piecēlies ar mokām aizvilkos līdz savai detaļai. Tā likās neiedomājami smaga. Nē, šādos apstākļos man mūžam to nepacelt!

«Deviņas.

Beranton! Es nespēšu! Apturi…

«Astoņas…»

— Par vēlu! Tava kārta!

Berantons nolaida roku. Izmisīgā apņēmībā noliecos un satvēru reakcijas palēninātāju. Citas izejas nebija: briesmonis pamodināts, manās rokās vienīgais glābiņš — detaļa, kas dos mums iespēju laikus pāriet ahūnā. Ar skalu nopūtu es pacēlu palēninātāju. Berantons, raudzīdamies manā Zemes pulkstenī, skaitīja sekundes:

— Piecdesmit piecas…

Paspēru soli uz priekšu un ieliku palēninātāja galu kilsima dobumā.

— Piecdesmit…

Nē, detaJa bija pārāk smaga! Uz kuru pusi tā jāpagriež? Pa labi vai pa kreisi? Zem skafandra, aizmiglojot acis, sviedri man lija aumaļām.

— Četrdesmit…

Ko vilcinās tas nelga Suiliks? Viņš taču solījās maksimāli pastiprināt antigravitācijas zonu, kad pienāks mana kārta!

— Trīsdesmit piecas…

Kā salauzta zem milzīgā spiediena montāžas brigāde pamazām izklīda. Ar pārcilvēciskām pūlēm pacēlu detaļas otru galu vajadzīgajā augstumā. Kilsimā jau it kā samanīju Jaunu vēstošas vibrācijas. Ja nu isi ir kļūdījušies? Ja nu kilsims acumirklī eksplodē?

— Trīsdesmit…

Paniskās bailēs pagriezu detaļu, taču uz nepareizo pusi

— Uz pretējo, uz pretējo pusi! — kliedza Berantons. — Divdesmit piecas…

Pēkšņi detaļa kļuva it kā vieglāka. Varēju to brīvi pagriezt un iestādīt dziļāk. Vajadzēja tikai pagriezt vēlreiz. Bet uz kuru pusi? Bez šaubām, uz pretējo. Bet kā biju to griezis pirmoreiz? Pagalam apjucis, nostāvēju dīkā veselu sekundi.

— Divdesmit…

— Nu, tā!

Detaļa viegli, it kā pati no sevis, ieslīdēja īstajā vietā. Berantons instinktīvi pacēla roku, lai noslaucītu sviedrus, kas straumēm lija zem skafandra.

— Desmit… — viņš skaitīja.

— Septiņas! — iesaucās Suiliks. — Uzmanību! Nolaižos. Kāpiet ksi 11ā.

Ksilla kupols mūs nosedza. Pēdējoreiz pametu skatienu uz stingajiem metāla viļņiem, kurus nekad nevienam vairs neredzēt! Cik ātri vien spējām, smagi cilājot kājas, neveikli centāmies rāpties uz ksilla ārējā gredzena. Pametis lejā centrālo platformu ar briesmīgo kilsimu, lidaparāts spēji pacēlās gaisā. Strauji samazinadamies, kilsims izzuda no mūsu redzes loka. Aizvilkušies līdz hermētiskajām durvīm, ielīdām ksillā. Gravitācijas spēks joprojām bija tik milzīgs, ka nejaudājām uzkāpt pa kāpnēm. Nogaidījuši, līdz tas mazliet atslābst, mēs, pagalam saguruši, salauzti, gausi devāmies augšup. Pusceļā smaguma sajūta pēkšņi izzuda, man likās, ka esmu tik viegls kā spalviņa: ksills bija ieniris ahūnā.

Cits pēc cita komandas locekļi atgriezās savos posteņos. Es iegāju vadības kabīnē.

— Kur mēs atrodamies? — vaicāju Suilikam.

— Kaut kur kosmosā. Ceru, ka pietiekami tālu, lai būtu drošībā. Nogaidīsim eksploziju.

— Tātad veselu baziku?

— Pat ilgāk. Sprādziens notiks pēc bazika, bet būs redzams tikai pēc četriem vai pieciem bazikiem atkarībā no attāluma, ko precīzi noteikt nevaru. Neaizmirsti, ka gaisma neizplatās acumirklīgi. Turklāt šaubos, vai eksplozija diez cik paātrinās snesa viļņu izplatību, kas ir desmitreiz ātrāki par parastajiem. Tomēr pamēģināsim tos uztvert.

Berantons un Sēfers iedarbināja reģistrācijas ierīces. Mēs pacietīgi gaidījām. Klusumā, kas valdīja ksillā, bija sadzirdama vienīgi viegla palīgdzinēju dūkoņa un tikko jaušama gaisa sīkšana, tam plūstot cauri filtriem. Es iesēdos dziļāk ērtajā atzveltnes krēslā un pārguris iesnaudos.

Mani pamodināja drausmīgs kauciens. Atvēru acis. Visapkārt bija dziļa tumsa, tikai uz ekrāna liesmoja uguns jūra, kuras fonā nu asi iezīmējās triju manu biedru silueti. Pilnīgi apžilbis, aizgriezos. Ar roku aizklājis acis, Suiliks drudžaini grozīja regulētāju. Filtrs gaismu mazliet apslāpēja. Krampjaini pieķēries krēsla roku balstiem, vēroju fantastisko skatu, kas dajēji bija arī manu pūliņu rezultāts, — mirušās saules atdzimšanu.

Debesu tumšajās dzīlēs auga un ar katru mirkli žilbinošāks kļuva spožs gaismas plankums, ko nespēja vājināt pat filtrs. Pēkšņi no tā izšāvās violetas liesmu mēles, kas izplētās trijos virzienos kā milzeņa pirksti. Sis skats likās jo grandiozāks it īpaši tāpēc, ka nevienas citas zvaigznes nekur nemanīja. Tālo galaktiku blāvie plankumi izgaisa jaunās saules spožumā.

— Suilik, kāpēc tu mani nepamodināji? — es iesaucos.

— Eksplozija mūs pārsteidza negaidot. Kilsims eksplodēja neparedzēti drīz. Tas nozīmē, ka mēs atrodamies tai daudz tuvāk nekā domājām, atklāti sakot, pārāk tuvu. Palūkojies radiācijas skaitītājā!

Rādītājs pakāpeniski virzījās uz zaļo svītru, kas vēstīja briesmas. Berantons un Sēfers aukstasinīgi vēroja reģistrācijas ierīces.

— Uzmanību! Pārejam ahūnā!

Sajutu pierasto grūdienu. Ekrāns satumsa. Nākamajā mirklī sekoja otrs grūdiens — ksills iznira no ahūna, taču ekrāns neiegaismojās.

— Kur mēs esam?

Neviens neatbildēja.

— Suilik, kur mēs atrodamies?

— Kosmosā, kur gan citur?

— Bet saule? Vai tiešām tā atkal nodzisa?

Mani ceļa biedri skali iesmējās.

— Nē, taču, naivais cilvēkbērni Gluži vienkārši mēs esam tik tālu no tās, ka gaisma vēl līdz mums nenonāk. Skaties uzmanīgi, tūlīt redzēsim eksplozijas sākumu.

Mēs veltīgi gaidījām divus bazikus. Pēkšņi kosmosa melnējošā bezdibenī, tieši iepretī kādas galaktikas gaišajam plankumam, iedegās zaļa dzirkstele.

— Kilsima eksplozija, — Berantons paskaidroja.

Sekundi, varbūt divas, tumsā mirdzēja vienīgi šī zaļā liesmiņa. Pēkšņi uzliesmoja žilbinoša, zilgana gaisma. Seit tālumā tā šķita smieklīgi maza. Tad atkal ieraudzījām ugunīgos pirkstus — varenus sakarsušo gāzu izvirdumus. Tie izpletās, saplūda kopā, beidzot sakusa vienā vainagā, kas brīdi zaigoja visās varavīksnes krāsās. Sekoja otrs izvirdums, tad trešais, ceturtais un neskaitāmi citi, aizvien biežāk, aizvien ātrāk un tālāk. Atdzimušais spīdeklis, no šejienes skatoties, nu jau likās divreiz lielāks par mūsu sauli un ar katru mirkli auga augumā.