Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

— Viņa piedalījās kilsima projektēšanā, — ar tikko manāmu ironiju piezīmēja Suiliks. — Kā gan lai neuzticas savam gara bērnam? Es gan nomierināšos tikai pēc tam, kad kilsims patiesi sāks darboties. Ja arī tas nedarbosies, tomēr katrā ziņā eksplodēs. Tāpēc mums jāpanāk, lai eksplozija notiek īstā brīdī vai arī… būsim pagalam.

— Kā tā? — es nesapratu.

— Pagaidām tas ir tikai eksperiments… turklāt bīstams. Kad būs samontēta priekšpēdējā detaļa, tavā rīcībā paliks tieši viena Zemes minūte, lai aparātam pievienotu palēninātāju. Lūk kā! Ja tas izdosies, eksplozija notiks pēc bazika, ja ne — pēc pāris minūtēm. Būtu lieki teikt, ka tādā gadījumā pacelties kosmosā nepagūsim, bet pāriet ahūnā tieši no mirušās zvaigznes spēcīgā gravitācijas lauka nav iespējams. Mēs droši vien nokļūsim kādā antipasaulē. Vai tad nu vienmēr tā laimējas kā Akeijonam! Galvenais — neuztraucies! Kad pienāks liktenīgais brīdis, es maksimāli pastiprināšu antigravitācijas zonu, un tu mierīgi tiksi ar visu galā.

Lēnām aiz apvāršņa nozuda Arci. Cēlās dzestrs vējš. Mēs atkal klusējām. Tad Ilna pusbalsī sāka dziedāt kosmosa iekarotāju himnu. Pie vārdiem «tie, kas iet bojā nezināmās pasaulēs» viņas balss mirkli ietrīcējās, taču dziesma nepārtrūka. Senu savas tautas dziesmu, kas skanēja stiepti un drūmi kā burvju vārdi, zemā, ļoti dzidrā balsī savukārt nodziedāja Beišita. Visi lūdza arī mani kaut ko nodziedāt. Nevarēdams neko piemērotāku iedomāties, uzsāku Žana Bāra korsāru bravurigo dziesmu:

«Tikai vīri, kas nepazīst baiļu,

Tikai drosmīgie dosies mums līdz…»

Bez šaubām, mūsu seno jūras vilku ceļojumus nevar salīdzināt ar šo fantastisko pasākumu — iededzināt mirušās saules! — es nodomāju.

Līdz šim klusējis, ierunājās Sēfers:

— Draugi, lai notiktu, kas notikdams, visu planētu cilvēces varēs ar mums lepoties. Ja cietīsim neveiksmi, gan vēlāk mērķi sasniegs citi. Un tomēr pirmie ceļveži būsim un paliksim mēs.

— Protams! — pavīpsnāja Suiliks. — Tikai pacentīsimies nelīdzināties varonīgajam Osinsi!

— Kas ir šis Osinsi?

— Slavens karavadonis, kas. pirms daudziem gadu tūkstošiem dzīvojis uz Ellas-Venas. Dziesma par viņu saglabājusies līdz mūsdienām. Nodziedāsim to, Esīna!

Un viņi mums nodziedāja balādi par Osinsi varoņdarbiem. Šim slavenajam karotājam nekad vēl nebija palaimējies cīnīties pret ienaidniekiem. Tie laidās lapās, tiklīdz padzir dēja viņa vārdu. Reiz Osinsi sastapa vecu vientuļnieku, kurš neko nezināja par slaveno karavadoni, un iztraucēja vecā vīra lūgšanas. Nebūt netaisīdamies bēgt, vientuļnieks apbēra Osinsi nikniem lāstiem. Apjukušais karavadonis nodomāja, ka tas ir kāds nedzirdēts spēkavīrs, ja jau iedrošinās viņu tā lādēt. Osinsi meties bēgt ko kājas nes un neapstādamies skrien vēl šobaltdien.

Pēc šīs ironiskās dziesmiņas mēs atsveicinājāmies un devāmies pie miera. Izlidojām agri nākamajā rītā. Esīna, Beišita un lina mūs pavadīja līdz jūras ostai. Pēdējie atvadu vārdi, un metāla durvis aiz mums aizvērās.

Sākumā ceļojums ritēja bez starpgadījumiem. Tā kā ksilla korpuss bija ļoti masīvs, pāreju ahūnā iezīmēja mazliet spēcīgāks grūdiens nekā parasti. Iznirām nolādētajā galaktikā, taču Suiliks nespēja noteikt, cik tālu esam no Sifana, uz kura kopā ar Ilnu pavadīju šausmu pilnu mēnesi. Lidojot pār tuvāko planētu, vērojām, ka to ieņēmuši misliki. Saules sistēmā, kuru gatavojāmies atdzīvināt, šķiet, ietilpa divpadsmit planētas. Sis skaits, protams, bija aptuvens. Tuvojāmies mirušajai saulei.

Sēdēju vadības kabīnē — seallā — blakus Berantonam, Akeijonam un Suilikam. Bez parastajām ierīcēm, ar kurām pa pusei jau pratu rīkoties, kaut gan to darbības principus vēl pilnīgi neizpratu, šeit bija bezgala daudz jaunu speciālu kontroles mehānismu.

— Pēc pāris bazikiem sasniegsim mirušo sauli, — Suiliks teica. — Nebūtu slikti, ja Berantons jau pirms tam parādītu, kas tev darāms.

Devos fiziķim līdzi. «Svinsa» komandā ietilpa piecdesmit cilvēku — divdesmit pieci isi un tikpat daudz sinzu. Ksilla lielāko daļu j aizņēma sfēriska zāle, kuras grīda it kā dalījās divi daļās: iekšējā un ārējā aplī. Pirmajā uz paaugstinājuma stāvēja dīvaina, apļ mēram trīs metrus augsta, trīsdesmit metru : plata, ovāla, plakana ierīce. Tā vēl nebija pilnīgi samontēta, jo blakus uz metāla grīdas atradās detaļas. Starp tām redzēju arī reakciju palēninātāju, kuru man vajadzēs iestādīt. Visapkārt centrālajam aplim, ārējā gredzenā bija novietoti antigravitācijas ģeneratori, kuru radītajā aizsargjoslā darbosimies uz mirušās saules.,

— Tiklīdz nolaidīsimies, — paskaidroja Berantons, — centrālais aplis reizē ar kilsimu atdalīsies no ksilla. Pirms tam iedarbināsim antigravitācijas ģeneratorus. Mirušās saules gravitācijas spēku līdzsvarošana prasīs tik daudz enerģijas, ka kopš nolaišanās brīža tās mums pietiks tikai pusbazikam. Tātad jārīkojas ļoti ātri. Kad kilsims būs ieslēgts, nekavējoties pacelsimies unpāriesim i ahūnā labi tālu no šīs vietas. Pēc tam atkal iznirsim Visumā, lai novērotu eksperimenta rezultātus. Nāc šurp un noslīpē nepieciešamās kustības — te nav nekā sarežģīta: pacel palēninātāju, ievieto iedobē, pagriez par deviņdesmit grādiem, iebīdi dziļāk un vēlreiz pagriez pretējā virzienā. Tas arī viss. Galvenais — pēc mana signāla ne mirkli nevilcinies! No tevis atkarīgas mūsu dzīvības. Un nu izmēģini! Kilsims nav ieslēgts, tev nekas nedraud.

Šeit kosmosā, tālu no spēcīgajiem gravitācijas centriem, uzdevums nelikās grūts. Vairākas reizes atkārtoju kustības, līdz beidzot varēju visu izdarīt aizvērtām acīm.

— Detaļa drīz kļūs smagāka. Pirms beigsim montēt kilsimu, tu izmēģini vēlreiz.

— Nav vērts, — es iebildu. — Labāk taupīšu spēkus.

Atgriezāmies vadības kabīnē. Lielo planētu orbītas palika aizmugurē, mēs lidojām garām iekšējām planētām. Kad pēdējā no tām izzuda skatienam, Suiliks, iedarbinājis antigravitācijas ģeneratoru, deva trauksmes signālu. Uzvilkām skafandrus un sēdējām seallā. Berantons un Suiliks veica virkni sarežģītu manevru. Nolaisties uz mirušās saules ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uz jebkuras citas planētas. Uz mirkli enerģijas patēriņš pārsniedza paredzēto normu. Astronautu sejas sadrūma Bet drīz vien viss atkal ritēja normāli.

Kad līdz mērķim bija palicis apmēram tūkstoš kilometru, enerģijas patēriņš no jauna draudīgi pieauga. Bija steidzīgi jāizlemj, vai turpināt lidojumu, ierobežojot uzturēšanās laiku uz mirušās saules no pus līdz trešdaļai bazīka, vai arī tūlīt pat griezties atpakaļ.

Ksilla vadība un komanda vienprātīgi nolēma nolaisties. Berantons pavēlēja nekavējoties uzsākt kilsima montāžu, stingri ievērojot visus piesardzības noteikumus.

Izņemot Suiliku, kurš ne soli neatkāpās no vadības pults, mēs, pārējie, nokāpām centrālajā zālē, kur klusi dūca antigravitācijas ģeneratori. Ap kilsimu rosījās montāžas brigāde. Kaut arī ksillā bija radīts spēcīgs iekšējais antigravitācijas lauks, pievilkšanas spēks kļuva aizvien jūtamāks, gravimetra rādītājs tuvojās otrajai iedaļai un lēnām nosvērās tai pāri. Mūsu kustības bija smagas un neveiklas. Lai es saglabātu spēkus izšķirīgajam brīdim, Berantons lika man apgulties.

Jutu vieglu grūdienu. Gabaliņu paslīdējis uz priekšu, ksills apstājās. Centrālā platforma lēnām atdalījās. Nu mēs bijām uz mirušās saules. Trīs metrus virs mums gaisā karājās ksills. Prožektoru aukstajā gaismā atklājās drausmīga aina — visapkārt vienīgi sastinguši metāla viļņi un izdedži! Mūsu rīcībā bija trešdaļa bazika vai tieši trīsdesmit elliešu minūtes. Sai laikā uzdevumu vajadzēja paveikt. Savā kaskā dzirdēju Suilika mierīgo balsi, kas skaitīja laiku! «— Divdesmit deviņas minūtes… divdesmit astoņas… divdesmit septiņas…