Hal Clement - Uguns cikls

— Galvenajos vilcienos tev ir pilnīgi taisnība, bet, man šķiet, piezīme par skolotāju attieksmi pret viņu garāko mūžu ir tukšs minējums. Vai tu aprunājies Ledus Cietoksnī ar kādu no tiem, kuri būs skolotāji nākamās dzīves laikā?

— Ko tu ar to gribi teikt? Es runāju ar daudziem viņu skolotājiem.

— Bet tu taču nedomā, ka tagadējā skolotāju grupa pārdzīvos šo miršanas reizi? Tam, ka viņi visi ir lieli, kā tu pats teici, vajadzēja tev to pierādīt. Nākamie skolotāji būs ar Daru Langu Ānu reizē dzimušie.

— Bet kā tos izvēlējās? Kāpēc Dars nevarēja viņiem pievienoties?

— Viņš varēja, tikai es neesmu pārliecināts, vai viņš gribēja. Ledus Cietoksnis ir vienīgā vieta uz Abiormenas, kur viņa rase spēj dzīvot laikā, kamēr planēta ir mūsu rokās. Tur nevar patverties visi, tāpēc nepieciešama kaut kāda izlase. Tā kā skolotāji ilgi jāapmāca, viņus izvēlas agri.

— Tu apgalvo, ka izvēlētie nav sevišķi laimīgi. Man grūti tam noticēt.

— Izvēlētais skolotāja pienākumu uzņemas tikai aiz apzinīguma. Dzīve ilgāk par dabas nolikto laiku prasa upurus. Tu redzēji, ka skolotāji Ledus Cietoksnī kustas lēni, ja vispār kustas. Tu neredzēji viņus visus; šai laikā trīs no katriem četriem faktiski ir jau kropji. Viņu ķermeņa apmēri pieaug, bet spēki ne. Locītavas kļūst stīvas, rodas gremošanas traucējumi. Attīstās dažādas fiziskas kaites, kas dzīvi no izpriecas pārvērš par nastu. Viņi samierinās ar savu likteni, jo citādi katrai nākamajai paaudzei viss būtu jāsāk no paša sākuma un šis planētas iedzīvotāji uz laiku laikiem paliktu tikai mežonīgi dzīvnieki.

— Vai tāpat notiek ar tavas rases skolotājiem?

— Jā. Tomēr man pienākumi nebeigsies tik drīz kā skolotājiem ledus cepurē; man jāiztur vēl manas rases nākamais dzīves periods vai vismaz lielākā daļa no tā. Pagaidām dzīve man vēl nav kļuvusi pārāk grūta.

— Bet kāda tad īsti ir atšķirība starp jūsu rasēm? Un kas tie par apstākļiem, kuru maiņa nogalina vienus un dod iespēju dzīvot otriem? Vai šīs pārgrozības iespaido arī pārējās dzīvības formas uz planētas?

— Uz pirmo jautājumu ir grūti atbildēt, ja vien mēs neatrodam kādu iespēju, kā tu varētu mani apskatīt, bet es tādas neredzu. Lai mēs abi paliktu dzīvi, manai videi jābūt izolētai no tavējās, un es nezinu piemērotu barjeru, kurai cauri mēs redzētu viens otru.

Krūgers gribēja likt priekšā stiklu vai kvarcu, bet konstatēja, ka nezina ne vienas, ne otras vielas nosaukumu. Iekāms viņš paspēja izdomāt frāzes, ar kurām aprakstīt šos materiālus, balss turpināja:

— Apstākļi mainās diezgan būtiski, bet vissvarīgākais faktors ir temperatūra. Tai strauji paaugstinoties (šie vārdi lika Krūgeram klusi iesvilpties), mainās gaisa sastāvs.

— Vai tu elpo gaisu vai ūdeni, vai abus? — jauneklis vaicāja. — Jūsu pilsēta iesniedzas okeānā.

— Tikai pašreiz. Mūsu dzives laikā okeāni gandrīz pilnīgi izzūd. Mēs domājam, ka tie tvaika veidā pārvietojas uz nevienas saules neapspīdēto Abiormenas daļu, lai nogulsnētos tur šķidrā vai kristāliskā veidā. Mēs diezgan saprotamu iemeslu dēļ šos rajonus neesam varējuši izpētīt, taču ziņas par apstākļiem Ledus Cietoksnī šo teoriju apstiprina.

— Bet Arēna gandrīz visu laiku apspīd Ledus Cietoksni.

— Tieši pašlaik jā; manis pieminētais rajons atrodas ceturtdaļekvatora attālumā no Cietokšņa.

— Es sāku izprast situāciju, — Krūgers teica. — Es jau visu laiku domāju, ka Abiormena riņķo apkārt Tīrai pa stipri izstieptu orbītu; ja tiešām ir tā, kā tu saki, tad Tīras orbīta ap Arēnu ir apmēram tāda pati.

— Tā mēs esam secinājuši, kaut gan orbītas precīzie izmēri un forma nav skaidri zināmi. Mēs neesam varējuši izgudrot vajadzīgās mērierīces nepieciešamo lielumu noteikšanai. Tomēr mēs esam pārliecināti, ka abas saules ir daudz lielākas nekā Abiormena un atrodas ļoti tālu no tās, tāpēc liekas saprātīgi pieņemt, ka riņķo Abiormena, nevis saules.

— Es laikam apjaušu, kam jānotiek šai pasaulē, un man šķiet, ka mans pēdējais jautājums bijis lieks. Ja temperatūra mainās tā, kā tu saki, tā noteikti iespaido visas dzīvības formas uz planētas. ES jau brīnījos, kāpēc gan vairums vienai sugai piederošo augu un dzīvnieku ir vienāda lieluma; tagad tas kļūst skaidrs. Lielākā daļa no viņiem droši vien beidz augt apmēram vienā laikā.

— Cik noprotu, tad tavā pasaulē tā nav.

Sī frāze bija pa pusei jautājums. Krūgers labu laiku aprakstīja gadalaiku maiņu uz Zemes un dažādu dzīvības formu piemērošanos šai maiņai.

— Tad jau šķiet, — Skolotājs pie šīs informācijas piebilda, — ka lielākā daļa jūsu radījumu visu gadu turpina vairāk vai mazāk normālu dzīvi vai arī sev nepiemēroto gadalaiku noguļ. Sai pasaulē pirmais variants ir neiespējams, vismaz mums, un man grūti iedomāties, ka kāds radījums varētu pārdzīvot Abiormenas klimata galējības. Otrs variants man šķiet ārkārtīgi neracionāls — ja kāda dzīvības forma nespēj pārciest attiecīgā gadalaika apstākļus, kāpēc tās vietu šai periodā nevarētu ieņemt cita?

— Tas izklausās saprātīgi, — Krūgers atzina.

— Kādi tad tev iebildumi pret to, ka mana rase dala Abiormenu ar Dara Langa Ana rasi?

— Nekādi. Mani tikai uztrauc jūsu izturēšanās pret viņiem. Aizliedzot man stāstīt viņiem pietiekami daudz par fiziku, jūs neļaujat viņiem atbrīvoties no jūsu kundzības. Tev droši vien nebūtu nekādu iebildumu pret to, ka es visu iespējamo informāciju nodotu jums.

— Ja man personīgi, tad ne. Ja manai rasei — tad man ir tieši tādi paši iebildumi kā pret zināšanu nodošanu Dara Langa Ana rasei.

— Tu gribi teikt, ka nevēlies, lai tava paša rase, uzzinājusi no manis, kā būvē kosmosa kuģus, to darītu?

— Tieši tā.

— Tas taču ir bezjēdzīgi. Kādi tev varētu būt iebildumi, ja daži tavējie gribētu aizlidot no planētas un atstāt Dara rasi vienu?

— Es tev jau pirmīt teicu, ka Dara rase mums ir nepieciešama, kaut arī tev labpatika pārprast manus vārdus. Vēl vairāk, viņiem mēs esam tikpat nepieciešami, un, ja Dars Langs Ans pats to nezina, tad vismaz viņa skolotāji to zina.

— Tad kāpēc jūs izturaties pret viņiem nevis kā pret draugiem, bet gan kā pret zemākiem radījumiem?

— Viņi ir draugi. Sevišķi pieķēries es esmu Daram Langam Anam; tas ir viens no iemesliem, kāpēc pret ievi izturējās tik labi, kad tu biji šeit pirmo reizi, un kāpēc es aizsūtīju projām ciemata iedzīvotājus, lai izvairītos no vardarbības, tev šoreiz ierodoties.

— Ja Dars tev ir tik mīļš — kaut arī, cik es noprotu, tu viņu nekad mūžā nebiji redzējis —, kāpēc tu paturēji viņa grāmatas? Par tām viņš raizējas daudz vairāk nekā par visu citu pēc mūsu iepazīšanās notikušo.

— Baidos, ka tas bija tika? izmēģinājuma dēļ, jo es gribēju uzzināt pēc iespējas vairāk par tevi. Man ļoti žēl, ka sagādāju ciešanas Daram, bet esmu laimīgs, uzzinājis, ka tu spēj just draudzību un līdzjūtību. Viņa grāmatas būs noliktas uz lūkas tai vietā, kur mēs mēdzām sarunāties, tiklīdz es pēc šīs sarunas beigām paspēšu tās tur nogādāt.

— Kā ar manu uguns iegūšanas rīku?

— Vai tu patiešām gribi to atpakaļ? Es to izjaucu un neesmu pārliecināts, ka varēšu atkal salikt. Kondensators (viņš pārtrauca stāstījumu, lai izskaidrotu šo vārdu), protams, bija mums labi pazīstams, bet tā daļa, kas pārvērš saules siltumu elektrībā, gan ne. Ja tu vari bez tā iztikt, mūsu zinātniekus — kad mums tādi atkal būs — tas ļoti interesētu.