Hal Clement - Uguns cikls

Vēl aizvien klusumu traucēja tikai abiormeniešu nagu skrapstoņa uz akmeņiem. Pāris minūtes nogaidījis, Krūgers drosmīgi devās klāt pie kupola un sāka to sīki pārbaudīt, meklēdams ieeju. Pārliecies pāri baseina malai, jauneklis vispirms izpētīja to no ūdens puses, jo jau sen bija sev iestāstījis, ka ieejai vajadzētu būt paslēptai tur. Tomēr viņš neatrada akmenī ne spraudziņas. Ari sānu un priekšpuses apskate nedeva nekādus rezultātus.

Meklējumi uz kupola virsmas izrādījās veiksmīgāki. Tur bija smalkas, gandrīz nesaskatāmas plaisas, kas it kā iezīmēja kvadrātveida lūkas aprises, tomēr atvere bija tik maza, ka labi ja pa to varētu iespraukties Dars Langs Ans. Ne par ko visā kosmosā tajā nespētu ielīst neviens no lielo skolotāju augumiem. Nebija nekādu šaubu, ka grāmatas un ugunsiegūšanas rīks gājuši šo ceļu, bet pa kurieni staigā skolotāji paši, vēl iizvien palika noslēpums.

Krūgers paplašināja meklējumu zonu, iekļaudams tajā vairākus jardus apkārt baseinam; sapratuši, ko viņš grib, un pārvarējuši verdošā ūdens iedvesto satraukumu, vienības strēlnieki sāka viņam palīdzēt.

Viņi atrada daudzas plaisas, tomēr tās visas šķita dabiskas izcelsmes un tikai nejauši radušās. Mēģinājums ieskatīties pa mazajiem caurumiņiem, pa kuriem, domājams, skolotāji bija raudzījušies laukā, iz rādījās tikpat veltīgs — neviens no tiem nebija dziļāks par pāris collām. Krūgers sāka šaubīties, vai viss notikušais nav bijis tikai milzīgs farss, pārdomāta uzmanības novēršana aplamā virzienā. Varbūt skolotāji vienmēr sarunu laikā novērojuši viņus no mežmalas vai kādas citas izdevīgas vietas? Kur tādā gadījumā viņi bija tagad? Joprojām nav ne miņas ne no ciemata iedzīvotājiem, ne arī no Skolotāja balss — Krūgers pēkšņi jutās neomulīgi.

Kamēr Nilss stāvēja, iegrimis pārdomās, pārējie bija beiguši meklēšanu un atkal sapulcējušies ap viņu, gaidot turpmākus norādījumus, un jauneklis jutās gandarīts, ka pārņēmis ekspedīcijas vadību savās rokās.

— Iesim uz ciematu! — viņš strupi teica un devās ceļā.

Ciematā nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Viņi piesardzīgi tuvojās klajuma malai un, ieraudzījuši pirmās būdas, apstājās. Pēc Krūgera pavēles visi izklīda, lai nebūtu pārāk labs mērķis ciemata strēlniekiem, kas varbūt bija paslēpušies, un turpināja iet uz priekšu, kamēr nonāca ciematā.

Vēl aizvien neko ne dzirdēja, ne redzēja. Uzmanīgi viņi gāja no būdas uz būdu un pārmeklēja tās bez jebkādiem panākumiem. Ciemats patiesi bija pamests.

— Un man šķiet, manas grāmatas pazudušas kopā ar viņiem! — Dars Langs Āns sarūgtināts secināja.

— Liekas gan, ka tā, ja tikai tu negribi iet atpakaļ pie baseina un atlauzt vaļā lūku. Protams, mēs vēl neesam bijuši mazajā būdiņā, kurā cieminieki sniedza ziņojumus saviem skolotājiem. Kaut gan tagad, kad esmu redzējis jūsu skolotājus, es nevaru iedomāties, kā tur varētu ietilpt kāds no viņiem.

— Tas nav svarīgi.

Kā bulta, kas izšauta no viņa stopa, Dars metās uz būdu. Viņš pazuda tajā un pēc mirkļa sauca Nilsu.

— Kas ir? — Krūgers jautāja, iedams uz būdu. — Vai viņi atstājuši tavas grāmatas kā labas gribas pierādījumu?

— Ne jau grāmatas, es nemaz nemāku pateikt, kas tas ir.

Pie pēdējiem Dara vārdiem Krūgers bija jau būdas durvīs. Brīdi viņš apstājās, kamēr acis aprada ar pustumsu, tad ieraudzīja to, par ko bija runājis mazais planierists.

Būdas vidū uz primitīva galda atradās aparāts. Tas nebija ievietots korpusā un sastāvēja no skatienam atklātām spolēm un kondensatoriem, un kaut kā, kas laikam bija radiolampas. Krūgers gandrīz momentāni aptvēra, kam tam vajadzēja būt, bet viņam nebija izdevības izteikt savas domas. Ierīce uz galda ierunājās pirmā:

— Nāc iekšā, Nils Krūger! Es tevi gaidu jau ilgi. Mums abiem daudz kas jāpārrunā.

Nebija šaubu, ka tā ir Skolotāja balss. Tāpat nebija šaubu, ka Nilsam Krūgeram būs jāpārvērtē daudzi savi priekšstati. Cik viņš zināja, radio nebija pat rasei, kura ierīkojusi savu galveno nometni ledus cepurē un izkaisījusi savas pilsētas vai pa visu planētu. Vai šī būtne zinātu vairāk par elektrību, nekā varēja spriest pēc pamestās pilsētas?

— Kāpēc tu mani gaidīji? — jauneklis jautāja. — Es pat; s nebūt nebiju drošs, ka atgriezīšos. Varbūt tu domāji 1 , ka man ļoti nepieciešams mans uguns, iegūšanas rīks un es ilgi neatstāšu to tev?

— Es biju pārliecināts, ka Dars Langs Āns atgriezīsies pēc savām grāmatām; es pārāk labi pazīstu viņa rasi, lai šaubītos par to. Vēlāk es zināju, ka tu būsi kopā ar viņu.

— Kā tu to zināji?

— Man to pateica. Es tev tūlīt visu pēc kārtas paskaidrošu. Tu jau vari man neticēt, bet, par spīti visam, ko esmu darījis un ko tu varbūt esi ņēmis ļaunā, es neesmu gluži tavs ienaidnieks. Esmu ar mieru ļaut tev dzīvot tik ilgi, cik daba to atļauj — gan tikai tad, ja tu ievērosi dažus noteikumus.

— Un ja es to nedarīšu? — Neredzamās būtnes vārdi, protams, bija aizvainojuši Krūgeru.

— Turpināsies negadījumi, un no visiem tev nelaimēsies izbēgt.

Jauneklis pamazām sāka apjaust šo vārdu nozīmi.

— Tu gribi teikt, ka zemes nobrukums pie pilsētas un krāteris … tas viss notika ar nodomu?

— r» Tieši to es domāju. Un es domāju arī, ka zināmās durvis nenoslēdzās nejauši un lūka tika atstāta vaļā tīšām, un zināmam geizeram tika ļauts izšļākt verdošo ūdeni gaisā, nevis ieplūdināt to siltuma apmaiņas sistēmā. Esi prātīgs, Krūger; tu zini pārāk maz par šo planētu, bet es — pārāk daudz.

— Bet tu nevari… — Krūgers aprāvās; jau tas vien, ka šai būtnei zināmi notikumi Ledus Cietoksnī, padarīja smieklīgus jebkādus iebildumus. Viņš tomēr sameklēja piemērotākus vārdus: — Kā tu to uzzināji? Vai tu esi viens no turienes skolotājiem?

— Es bieži aprunājos ar viņiem.

— Vai tu pieprasīji, lai viņi inscenē tos negadījumus? Vai viņi paši gribēja tikt no manis vaļā, vai arī tu rīkojies par spīti viņiem?

— Viņi tos sagatavoja pēc manas pavēles. Viņi negribēja tevi iznīcināt; raugoties no personīgā redzes viedokļa, arī es to nevēlos. Kā par nelaimi, tu pārāk gribi sadarboties ar Dara rasi.

— Kā? Kāpēc tas runātu par mani ļaunu?

— Kamēr tu biji šeit gūsteknis, es tevi daudz izjautāju ne tikai par tevi pašu, bet arī par tavām zināšanām tehnikā. Tu uz visiem jautājumiem atbildēji patiesi un, cik varu spriest, godīgi. Es neesmu elektriķis, tomēr zinu pietiekami daudz, lai varētu izsekot visu, ko stāstīji.

— Kādi tev būtu iebildumu pret to?

— Ja tu visu stāsti man, turklāt tev nav iemesla man uzticēties, tad droši vien to pašu izstāstīsi ari Dara Langa Ana ciltij. Man nav iebildumu pret viņu pašreizējo civilizācijas līmeni, tomēr ir pamatoti iemesli, kāpēc mēs nevēlamies, ka viņu tehnoloģija sasniegtu tādu līmeni kā tavā civilizācijā.

— Kā tu zini, kāds ir mūsu tehnoloģijas līmenis?

— Ar to vien, ka atrodies šeit, tu pats esi man to darījis zināmu.

— Kādi tev iebildumi, ka viņi apgūst mūsu tehnoloģiju, ja arī tu pats to mācies?

— Mēs principā nevēlamies, lai viņi atstātu šo planētu. Mums viņi ir nepieciešami šeit.

Sai brīdī Krūgeram radās stipras aizdomas, un, lai tās pārbaudītu, viņš jautāja:

— Un kā ar taviem cieminiekiem? Vai tev ir iebildumi arī pret to, ka viņi mācītos?