Hal Clement - Uguns cikls

— Turklāt ļoti lieli. Viņus vieglāk kontrolēt, kamēr viņi ir tādi kā tagad.

— Kā tu uzdrīksties man to teikt, Daram Langam Anam dzirdot?

— Viņa skolotāji jau to zina. Viņi negribēja man palīdzēt tikt no tevis vaļā, bet es spēju viņus piespiest. Kad viņu mēģinājumi neizdevās, es viņiem pavēlēju sūtīt tevi atpakaļ, lai pārliecinātu, ja tas būtu iespējams, vai lai iznīcinātu, ja nebūsi pārliecināms.

Nopratis, ka viņa aizdomas bijušas pareizas, Krūgers, salīcis uz priekšu, runāja ar vēl nekad mūžā neizjustu niknumu:

— Skaidrs. Tu nepiederi Dara un ciemata iedzīvotāju rasei. Tu pēc savas gribas piespied cieminiekus strādāt ikdienas darbus un pārējos norīko sarežģītākiem pasākumiem. Es nezinu, vai šī planēta ir tavas vai Dara rases dzimtene, bet skaidri saprotu, kāpēc tu tagad nevēlies, lai viņi pamestu planētu. Tad jums pašiem vajadzētu strādāt! Vai tā nav?

Pēdējos teikumus runājot, Krūgers bija jau tā pārskaities, ka bija jābrīnās, kā neredzamā būtne vēl spēj viņu saprast, bet saprasts viņš tika.

— Daļēji tev ir taisnība, — Skolotājs rāmi atteica.

— Daļēji! Man ir taisnība no viena gala līdz otram! Lien laukā, lai varu tevi apskatīt!

— Baidos, ka pašlaik tas nav iespējams.

— Kāpēc ne? Vai tev bail, ka es tevi samīšu?

— Ne gluži. Tomēr mūsu sastapšanās vienā vidē patiešām beigtos ar to, ka viens no mums mirtu. Es nespēju dzīvot tādos apstākļos kā tu un esmu puslīdz drošs, ka tu aizietu bojā manā vidē. Vismaz Dars Langs Āns noteikti to neizturētu.

— Tātad šī planēta ir viņa, nevis tava dzimtene! Jūs ieradāties un iekarojāt to!

— Es nezinu pietiekami daudz par pagātni, lai atspēkotu tavu apgalvojumu, bet man ir iemesls to apšaubīt.

— Viss jau tāpat ir pietiekami skaidrs.

— Tu, pamatojoties uz ļoti nepilnīgiem datiem, izdari ārkārtīgi kategoriskus secinājumus. Vai esi ar mieru apsolīt, ka bez mūsu piekrišanas neiepazīstināsi Dara Langa Ana rasi ne ar kādām zināšanām, kuru atklāšanai mēs nepiekrītam? …

— Nē!

— Ļauj man pateikt visu — līdz tam laikam, kamēr tu būsi uzzinājis pietiekami daudz, lai tev rastos objektīvs priekšstats par mums.

— Kas izlems, vai mans priekšstats ir objektīvs vai nav?

— Es būšu ar mieru atbrīvot tevi no šā solījuma, tiklīdz tu to pieprasīsi, bet tad tev skaidri jāapzinās, ka varu uzskatīt par nepieciešamu atbrīvoties no tevis.

— Kāpēc tu domā, ka es turēšos pie šādi izspiesta solījuma?

— Es neieteiktu tev darīt vai runāt kaut ko, kas varētu likt man apšaubīt tevis doto vārdu. Esmu pārliecināts — tu saproti, kāpēc.

— Kas notiks ar Daru?

— Kā jau teicu, kamēr viņš dzīvos, viņš var runāt,

ko grib. Viņam nav tādu zināšanu, pret kurām man būtu iebildumi. Tās viņš savai rasei var stāstīt.

— Viņš dzirdēja mūsu sarunu par elektrību.

— Es to atceros.

— Labi, es neizpaudīšu neko, iepriekš tevi godīgi nebrīdinājis, tomēr lieku tev pie sirds — mani pārliecināt tev nāksies ļoti grūti.

No skaļruņa atskanēja kaut kas atvieglojuma nopūtai līdzīgs.

— Tas man patīk daudz labāk. Tici vai netici, es labprāt būtu ar tevi tādās pašās attiecībās, kādas, Šķiet, tev nodibinājušās ar Daru Langu Anu.

— Lai pēc inscenētajiem negadījumiem tu varētu to pierādīt, nepieciešami darbi — un arī uzticēšanās.

— Pēc taviem vārdiem spriežot, jādomā, ka varbūt tu piederi rasei, kas nekad nekļūdās. Manējā tāda nav. Tomēr labāk centīšos tev visu paskaidrot. Pirmkārt, tava ideja, ka mēs nostrādinām Dara Langa Ana rasi, ir pavisam aplama. To izdarīt mums būtu praktiski neiespējami, jo mēs nevaram dzīvot tādos pašos apstākļos kā viņi. Ar viņu nāvi, kas tagad pienāks pēc pāris gadiem, sāksies periods, kad mēs spējam normāli dzīvot uz šīs planētas.

— Tu gribi teikt, ka jūs dzīvojat tai laikā, kad viņi miruši, un …

— Un vairums no mums mirst, pirms sākas viņu dzīve. Tas ir pareizi.

— Tātad pilsētu starp vulkāniem esat uzcēluši jūs!

— Tā ir. Un, kamēr lielākā daļa mūsējo ir miruši, kāds paliek to pieskatīt, un es esmu viens no viņiem.

— Tad tāpēc ēkā bija elektrība.

— Kad? Nupat?

— Jā, kad mēs pirms nākšanas uz šejieni bijām pilsētā.

No skaļruņa atskanēja tāda buldurēšana, kuru cilvēka balss saites neparko nevarētu atdarināt, pēc tam sekoja īss klusuma brīdis. Tad neredzamais radījums atkal sāka runāt:

— Pateicos tev. Man nesen vajadzēja ieslēgt strāvu, lai savestu kārtībā tvaika vārstu — šķiet, par to man jāpateicas tev —, un es aizmirsu to atkal izslēgt. Jā, baidos, ka mana jaunība jau sen aiz kalniem.

— Tu domā to ierīci krāterī aiz pilsētas… To iedarbināji tu?

— Sākumā ne — tā ir automātiska. Ierīce saņem tvaiku no apakšzemes karstuma avota, no kura tas plūst arī uz geizeriem. Siltuma krājumi faktiski ir neizsmeļami, bet ūdens gan ne. Man vajadzēja aizvērt vārstu ar rokām, jo tvaika zudums apdraudēja lielāko daļu mūsu mašīnu. Vai manas aizdomas, ka tu biji šo nepatikšanu cēlonis, ir pareizas?

— Laikam gan.

Stāstot par šo notikumu, Krūgers juta, ka atgūst humora sajūtu.

— Saprotu, — teica Skolotājs, kad Nilss bija beidzis savu stāstu. — Ceru, ka pirms aizlidošanas uz ledus cepuri tu atradīsi laiku novākt akmeņus. Es varētu likt to izdarīt savējiem, bet dažu iemeslu dēļ es negribu, ka viņi pagaidām ierodas šeit.

— Labprāt, ja vien ar roku darbināmais vārsts pa to laiku paliek izslēgts, — Krūgers atbildēja.

— Šķiet, ka mēs sākam viens otram uzticēties, — sekoja atbilde. — Tomēr atgriezīsimies pie mūsu sarunas temata. Kā jau teicu, mēs esam citādi nekā tavi draugi; mes dzīvojam citādos apstākļos, lietojam citādus darbarīkus, mūsu ēkas ir citādas, mēs ēdam citu barību. īsi sakot — mēs ar viņiem nesacenšamies; tikpat labi mēs varētu dzīvot uz pavisam citas planētas.

— Kādi tad jums ir iebildumi pret to, ka viņi dzīvotu uz citas planētas, vai vismaz pret to, ka viņi būtu spējīgi to darīt?

— Tāpēc, ka tas ir tikpat daudz viņu, kā arī mūsu interesēs; to tev varētu pateikt arī jebkurš viņu skolotājs. Un kāda garantija, ka viņi, pametuši šo planētu, atradīs citu līdzīgu?

— Es nezinu; bet tādām planētām vajadzētu būt ne vienai vien. Galaktikā ir milzum daudz planētu.

— Tomēr ļoti nedaudzas vai varbūt pat nevienas, kas viņus nogalinātu īstajā laikā. Es noprotu, ka tu nezini, kad mirsi, tev tas patīk un tu esi apmierināts. Vai kādreiz esi mēģinājis noskaidrot, kā tādos apstākļos justos tavs draugs Dars?

Krūgers klusēja; viņš jau bija sapratis, ka Dars gandrīz vai nožēlo cilvēku, kuram jādzīvo pastāvīgā neziņā. Tad viņš atcerējās vienu no savām daudzajām iemīļotajām teorijām.

— Dars visu mūžu ir pieradināts pie domas, ka miršana noteiktā laikā ir dabīga un nenovēršama, bet man šķiet, tas ir atkarīgs tikai no audzināšanas — daži viņa ciltsbrāļi ir gluži laimīgi par izredzēm dzīvot ilgāk.

— Ledus Cietoksnī tev to neteica.

Krūgers šo atbildi izskaidroja pēc sava prāta — ka viņa teorija atzīta par pareizu.

— Viņiem tas nemaz nebija jāsaka; es neesmu akls. Visa Dara Langa Ana rase, pat tavējie šeit — visi ir viena lieluma un viena vecuma. Viņu skolotāji arī ir viena lieluma, tikai daudz garāki nekā Dars. Nemaz nevajag būt ģēnijam, lai saprastu: vai nu šie ļaudis aug visu mūžu, vai arī miršanas laikā, par kuru tu runā, viņi vēl nav pilnīgi pieauguši. Daži dzīvo ilgāk par noteikto laiku un turpina augt. Un tie ir skolotāji.