Hal Clement - Uguns cikls

Tiktāl viss ir skaidrs. Sietiņa zvaigznājā ir daudz difūzo miglāju, un, jādomā, tie vēl joprojām kondensējas un izveido aizvien jaunas zvaigznes, kas pievienojas simtiem jau tagad šai grupā esošo zvaigžņu; bet te sākas mūsu nepatikšanas. Zinātnieki izstrādājuši diezgan precīzu šo kondensējošos mākoņu modeli. Var paredzēt, ka zināmos apstākļos, kustības daudzuma momentam pieaugot līdz noteiktai vērtībai, izveidosies vairākas zvaigznes, kas riņķos cita ap citu, — parastās dubultzvaigznes vai vairākkārtīgās zvaigznes. Mazāka kustības daudzuma momenta gadījumā lielākā daļa masas tiks izmantota tikai vienai zvaigznei un no atliekām izveidosies planētu sistēma. Tikpat labi — tas gan ir mazliet pārsteidzoši, bet nebūt ne neiespējami — var izveidoties arī dubult-, zvaigznes vai daudzkārtīgas zvaigznes ar planētām; tomēr planētas atklāšana pie tādas zvaigznes kā Alkione ir tik pārsteidzoša, ka pārspēj jebkuru fantāziju. Tās starojums ir desmitiem tūkstošu reižu intensīvāks neka Saules starojums, un ar tā spiedienu pietiktu, lai no Alkioncs apkārtnes aizslaucītu visas cietas daļiņas, kurām varētu rasties vēlēšanās izveidot planētu. Visu var aprēķināt ar skaitļotāju un pārbaudīt eksperimentāli, un pret to ir grūti kaut ko iebilst. Sā iemesla dēļ zvaigžņu ķīķerētāji pārāk neuztraucās, atklājuši mūsu ziņojumos, ka Alkionei ir pavadonis —.sarkana pundurzvaigzne; bet, uzzinājuši, ka ap pavadoni riņķo vēl arī planēta, viņi kļuv gluži kā apsēsti. Mums bija īsta noņemšanās, kamēr iestāstījām dažiem no viņiem, ka neesam pieļāvuši nekādu kļūdu; mums pat nācās ierīvēt viņiem degunā, ka, galu galā, esam taču patiešām nosēdušies mz planētas.,

— Un man jāsaka, ka to mēs izdarījām gan, — : Krūgers nomurmināja.

— Kas lai to zinātu labāk par jums! Starp citu, ja tas jūs interesē, planētas nosaukums tagad ir «Krūgers».

— Manuprāt, pēc tradīcijas tās nosaukums ir un paliek Abiormena, — jauneklis atbildēja. — Bet, lūdzu, turpiniet!

— Nekā daudz vairs nav, ko stāstīt. Astronomi vai no ādas sprāga laukā, ka jāatsakās no viņu lolotajam teorijām, un pa ceļam uz šejieni visu laiku pārcilāja dažādas iespējas, kā Alkione varētu būt sagūstījusi sarkano punduri, kad tam jau bijusi sava plar. la vai planētas, un tā joprojām. Vēl ir milzums darāmā, un jūs varēsit krietni daudz palīdzēt. Rādās, ka jūs tīri ciešami esat ielauzījies šejieniešu valodā un varēsit mums ietaupīt laiku, darbodamies par tulku.

— Jā, zināmā mērā; ar vienu no viņiem mēs gan agrāk vai vēlāk sastrīdamies katrā sarunā. Varbūt pat tagad, man pašam nezinot, tas jau noticis, jo neesmu nemaz redzējis to zelli, ar kuru runājos pa radio.

— Kā tad tā? Neesat redzējis?

— Nē, un man nav ne jausmas, kāds viņš izskatās. Klau, major, ja jūs te nosēdīsities un izpestīsit mani no šīs pirts, es varēšu daudz sakarīgāk visu p skaidrot, un, ticiet man, skaidrot vajadzēs varen daudz.

— Mēs esam jau ceļā. Vai jūs kuģī ieradīsities viens pats?

Krūgers īsi izskaidroja Daram jautājumu un prasīja, vai viņš negribētu doties līdzi. Iedzimtais brīdi šaubījās, bet tad atskārta, ka uz kuģa, bez šaubām, būs jauna viela grāmatai, un bija ar mieru pavadīt draugu.

— Dars Langs Ans nāks man līdzi, — Krūgers ziņoja Donabedam.

— Vai viņam būs nepieciešami īpaši apstākļi?

— Lsmu vērojis, cik omulīgi viņš jūtas uz ledāja, un ar planieri viņš ir nolidojis veselas divas dienas bez dzeršanas, tā ka man šķiet, temperatūra un gaisa mitrums viņam raizes nesagādās. Nezinu, kā būs ar gaisa spiedienu; kā jau jūs teicāt, šeit tas ir augstāks.

— Cik augstu viņš lido ar planieri?

— Es nezinu. Viņa lidaparātā nav mērinstrumentu kā mūsējos.

— Vai viņš kādreiz paceļas virs parastajiem gubmākoņiem?

— Jā. Es lidoju kopā ar viņu. Garos pārlidojumos viņš vienmēr paceļas iespējami augstu.

— Labi. Es domāju, ka Zemes atmosfēra viņam nekaitēs. Tomēr, ja varat, labāk izskaidrojiet viņam, kāds ir risks, un lai tad viņš pats izlemj.

Krūgers nekad nebija īsti pārliecināts, vai Dars viņu pilnīgi sapratis, tomēr, lai kā tas arī būtu, draugs stāvēja blakus viņam, kad «Alphard» palīgkuģis nosēdās klajumā starp geizeriem. Skolotājam bija paziņots, kas notiks, un jauneklis apsolījā atjaunot ar viņu sakarus pa kuģa radio, cik ātri vien būs iespējams. Skolotājam virfa slēptuvē nebija nekādu iebildumu, kaut gan viņš droši vien saprata, ka Krūgers kļūs viņam nepieejams.

Atceļš uz «Alphard», kas riņķoja drošā attālumā ārpus Abiormenas atmosfēras, visiem, izņemot Daru Langu Anu, šķita gluži neinteresants. Lidojuma laikā Dars ne reizi neko nejautāja, toties visu uz palīgkuģa redzamo gluži vai aprija ar acīm. Vienu viņa izturēšanās savdabību pamanīja lielākā daļa komandas. Parasti jebkuru vairāk, vai mazāk primitīvu radījumu, kurš pacelts no savas planētas, interesē galvenokārt tas, kāda izskatās viņa pasaule no kosmosa. Turpretī Dars gandrīz nedalītu uzmanību bija pievērsis palīgkuģa uzbūvei un vadībai. Vienu vienīgu reizi viņš nolūkojās lejup ilgāk par acumirkli — kad tika sasniegts pirmais kosmiskais ātrums un iestājās bezsvara stāvoklis. Tad Dars raudzījās uz savas planētas virsmu gandrīz minūti, bet pēc tam uztvēra šo parādību ka kaut ko pilnīgi dabisku, ār to pamatīgi pārsteigdams vērotājus. Acīmredzot viņš bija spējis pārliecināt sevi, ka kritiena sajūta vēl nebūt nav īsts kritiens vai arī, ja tomēr būtu, ka pilots pratīs saglābt stāvokli, iekāms tas kļūs bīstams. Sai brīdī majors Donabeds sāka just patiesu cieņu pret Daru Langu Anu; savā mūžā viņš bija redzējis pārāk daudzus izglītotus cilvēkus, kuri līdzīgos apstākļos kļūst histēriski.

Jauneklis atcerējās, ka Dars, protams, ir planierists un neskaitāmas reizes izjutis pēkšņu svara zudumu, krītot lejupnesošās gaisa strāvās vai sastingstot augšupnesošās strāvas virsotnē, tomēr šī sajūta nekad neturpinās ilgāk par pāris sekundēm. Sis puisis bija lielisks; pat Krūgeram, kas vai veselu Zemes gadu bija pavadījis, juzdams stingru pamatu zem kājām, tagad sametās mazliet nelabi.

Paredzētajā laikā viņi ieraudzīja masīvo «Alphard», un palīgkuģis, pielidojis tam klāt, pa speciālām slūžām ieslīdēja tā korpusā. Grupa izkāpa, un tūdaļ tika sasaukta apspriede.

To sarīkoja vislielākajā kuģa telpā, jo visi gribēja dzirdēt Krūgera stāstu. Ar vienprātīgu piekrišanu pirmais ziņojumu sniedza viņš, īsi pastāstot, kā izdevies izbēgt no nāves, kad tika pamests; tad Krūgers pakavējas pie savām atziņām par Abiormenas augiem, dzīvniekiem, minerāliem un iedzīvotājiem. Nilss pastāstīja gan to, ka uz planētas nav nekā līdzīga augļiem un daudzu augu stublāji ir ēdami, kaut ne sevišķi barojoši, gan arī to, kā viņam bija jāriskē, lai noskaidrotu, ka tie vismaz nav indīgi. Tālāk sekoja pārskats par to, kā viņš apņēmies pamest karsto vulkānu zonu, kurā tika atstāts, un doties ceļā uz polu, kur varbūt būtu patīkamāka uzturēšanās. Tomēr, kad Nilss bija beidzis savu stāstījumu, ikvienam klausītājam atradās pa jautājumam, un «Alphard» komandierim vajadzēja uzņemties sanāksmes vadītāja pienākumus.

— Dodoties ceļa, jums droši vien bija grūti noteikt virzienu? — jautāja viens no astronomiem.

Tas mani mazliet mulsināja gan. — Krūgers pasmaidīja. — Ja sarkanā saule būtu tikai mainījusi savu lielumu, nebūtu tik ļauni, bet tai vietā, kur es atrados, tā kustējās kā svārsts 110 dienvidaustrumiem uz dienvidrietumiem, un pagāja krietns laiciņš, kamēr es pie tā pieradu. Ar zilo bija vieglāk — Alkione, kā pienākas, lec austrumos un noriet rietumos.