KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

42. Ipp. «Dīvaini stāsti» (*Weird Tāles»)— amerikāņu

žurnāls par pārdabiskām parādībām, ko 50. ga­dos izdeva Augusts Dērlets.

43. Ipp. Jeļena Blavatska (1851 — 1891)— krievu rakst­

niece. Sludināja mācību, kas bija budisma misti­kas, okultisma un neortodoksālā kristiānisma eklektisks sajaukums. Indiešu filozofijas ietekmē 1875. gadā Ņujorkā nodibināja «Teozo- fijas biedrību».

Kabala — mistiska mācība jūdaismā; tā apvie­noja neoplatonisma un gnosticisma idejas ar ticību Bībelei kā simbolu pasaulei.

45. Ipp. Semjons Nadsons (1862—1887)— krievu dzej­

nieks; miris 24 gadu vecumā ar tuberkulozi. Nadsons nav bijis precējies, viņam nebija bērnu. Nosaukdams Peržinski par Nadsona mazdēlu, Vilsons vai nu kļūdās, vai arī vēlas aktualizēt fantastisko stāstījumu.

Jans Potockis (1761 —1815)— poļu rakstnieks un arheologs, romāna «Saragosā atrastais rok­raksts» (1804) autors. Sis romāns parodēja tajā laikā modernos šausmu romānus.

46. Ipp. Pēc Fārenheita skalas. 60 °F = 15,5 °C.

47. Ipp. Acīmredzot domāta Ziemeļrietumu universitāte

Čikāgā, dib. 1851. g.

49. Ipp. Čārlzs Forts (1874 — 1932)— amerikāņu rakst­

nieks; pazīstams ar to, ka vācis dažādus faktus, kuriem zinātne nerada izskaidrojumu.

50. Ipp. Elizabete I, Anglijas karaliene (1558—1603),

pēdējā Tjūdoru dinastijas pārstāve. Elizabetes I valdīšanas laikā nostiprinājās absolūtisms un anglikāņu baznīca, strauji attīstījās kapitālis­tiskā saimniecība.

Džefrijs Cosers (1340? —1400)—angļu dzej­nieks.

Semjuels Džonsons (1709—1784)— angļu rakst­nieks un leksikogrāfs.

Marķīzs Donasjēns Alfonss de Sads (1740— 1814)— franču rakstnieks; sludināja nežēlību un savos romānos aprakstīja murgainas erotia-

kas vīzijas un citus patoloģiskus stāvokļus. No Sada vārda cēlies sadisma jēdziens — cietsir­dīga tieksme gūt baudu no citu ciešanām.

Industriālā revolūcija — lēciens ražošanas spē­ku attīstībā, pāreja no manufaktūras uz mašīn- ražošanu; sākās 18. gs. 60. gados Anglijā.

51. Ipp. Seit domāts Fausta izteikums J. V. Gētes traģē­dijā (I cēliens, «Nakts»):

Un redzu — mēs nevaram zināt nekā!

57. Ipp. Zombi — Rietumāfrikas cilšu mitoloģijā — pār­

dabisks spēks, kas iemiesojas mirušā cilvēka ķermenī un atdzīvina to; arī ļaunais gars.

58. Ipp. Arturs Sopenhauers (1788—1860)— vācu filo­

zofs iracionālists; viņa galvenajā darbā «Pasaule kā griba un priekšstats» apgalvots, ka pasaules būtība ir akla, nesaprātīga griba. Pesi­mistiskās filozofijas dēļ autors Sopenhaueru nosauc par dzīves nopulgotāju.

Fridrihs Nlče (1844—1900)— vācu filozofs ideā­lists, iracionālisma un voluntārisma pārstāvis. Stiprās personības kults savijies ar romantisko «nākotnes cilvēka» ideālu — tāpēc Nlče savas idejas kā dzīvi apliecinošas pretstata Sopen- hauera pesimismam. Viņa uzskati ietekmējuši vairākus buržuāziskās filozofijas virzienus.

Deivids Herberts Lorenss (1885 —1930)— angļu rakstnieks, kurš savā daiļradē daudz uzmanības veltījis dzimumattiecībām, apliecinādams to da biskumu un skaistumu.

«Mans prāts ir mana karaļvalsts,»— tā iesākas viens no pazīstamākajiem angļu dzejnieka Ed- varda Daiera (1543—1607) dzejoļiem.

59. Ipp. Deivids Livingstons (1813—1873)— skotu ārsts un misionārs; kopš 1840. gada veicis vairākus ilgstošus ceļojumus Centrālajā Āfrikā un Dien- vidāfrikā.

Henrijs Mortons Stenlijs (īstajā vārdā Džons Roulendss; 1841 —1904)— žurnālists; laikrak­sta «Neiv York Herald» uzdevumā nosūtīts meklēt Livingstonu, kas 1871.—1872. g. bija pazudis; vēlāk kopā ar Livingstonu izpētīja Tanganjikas ezeru un Kongo upi visā tās tecē­jumā.

67. Ipp. Katatonija — neiropsihiski traucējumi, kuru laikā galvenās pārmaiņas notiek kustību sfērā. Katatonija izpaužas vai nu katatoniskā uzbudi­nājuma, vai katatoniskā stupora (sastinguma) veidā.

«Jupiters» (1788)— pēdējā Mocarta simfonija.

«Tīrā prāta kritika» (1781)— viens no galvena­jiem vācu klasiskās filozofijas pamatlicēja Ima- nuela Kanta (1724—1804) darbiem.

69. Ipp. Alfrēds Norts Vaitheds (1861 — 1947)— loģiķis, matemātiķis, filozofs, Londonas un Hārvarda universitāšu profesors. Definēdams dabu kā «pieredzi», Vaitheds nonāk pie neoreālisma, kas apvieno materiālisma un ideālisma elementus. Vēlāk Vaitheds pievēršas objektīvajam ideālis­mam.

71. Ipp. Lords Lesters — tā autors ironiski dēvē sevi, jo ir dzimis Lesterā.

74. Ipp. Viljams Vērdsverts (1770—1850), Džordžs Gor- dons Bairons (1788—1824), Persijs Bišs Sellijs (1792 —1822)— angļu dzejnieki, romantisma pārstāvji.

Džons Draidens (1631 — 1700), Aleksandrs Poups (1688—1744)— angļu dzejnieki, klasi­cisma pārstāvji.

Domāts dzejolis «Sonets, sacerēts uz Vestminste- ras tilta 1803. g. 3. septembri».

Fridrihs Helderllns (1770—1843)— vācu rakst­nieks, savā daiļradē apvienojis klasicisma un romantisma iezīmes.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis (1776— 1822)— vācu rakstnieks, komponists. Ievēro­jams vācu vēlā romantisma pārstāvis.

Semjuels Teilors Kolridžs (1772 — 1834)— an­gļu dzejnieks un literatūrkritiķis, «Ezeru sko­las» pārstāvis.

Tomass de Kvinsijs (1785—1859)— angļu pro- zaiķis un publicists romantisma un Viktorijas laikmetu mijā; iegājis vēsturē ari kā narko­māns ar gadu desmitiem ilgu pieredzi.

76. Ipp. Martlns Heidegers (1889—1976)—viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem un galvenajiem pārstāvjiem; nozīmīgākais darbs — «Esamība un laiks» (1927).

79. Ipp. Psihokinēze — parapsiholoģijas termins; no­zīmē būtnes vai priekšmeta pārvietošanos, ko izraisa cilvēka psihiskā' iedarbība (vēlēšanās, domas u. tml.); biežāk lieto terminu «teleki- nēze», kas norāda, ka psihiskā iedarbība tiek īstenota no attāluma. Telekinēze un citas para- psiholoģiskas parādības ir asu diskusiju objekts.

81. Ipp. «Atpakaļ pie Metuzāla» (1918—1920)—Džor- dža Bernarda Sova (1856—1950) dramatiska pentaloģija, kuras galvenais sociāli filozofis­

kais motīvs — dzīves kroplība un likstas ir cil­vēka īsā mūža sekas, jo cilvēki nepaspēj iegūt vajadzīgās zināšanas un pieredzi. Tāpēc cilvē­kam ar gribasspēku jāsasniedz īsts «Metuzāla vecums» (300 gadu).

Nikolā Burbakī — pseidonīms, ar kuru franču matemātiķu grupa izdeva daudzsējumu trak­tātu «Matemātikas elementi», ko 1939. gadā aizsāka ar mērķi izklāstīt dažadas matemātikas teorijas no formāli aksiomatiskās metodes pozī­cijām.

84. Ipp. Pekinas pitekantropa kaulu paliekas atrada 1929. gadā netālu no Pekinaa. Pltekontropi, neandertāliešu priekšteči, dzīvojuši apmēram 500 tūkst. g. p. m. ē.

Domāta vācu loģiķu un matcmaUķu Ernsta Srodera (1841 —1902) teorija, suBkuņti ar kuru kādreiz uz visām planētam bijuHi dzīvība.

«Pirāti no Penzansas» (1879—1883)— viena no pagājušā gadsimta populārākajam komiskajam operām, ko sarakstījis Arturs Salivuns (1842 — 1900) pēc Viljama Gilberta (1836 — 1911) lib­reta.

86. Ipp. Acīmredzot autors atsaucas uz sevi kā filozofu.

90. Ipp. Jērika — pilsēta Palestīnā VII — II g. t. p. m. ē.

Pēc Bībeles leģendas, Jērikas mūri esot sagru­vuši no tā, ka iekarotāji soļojuši tiem apkārt, pūzdami taures un kliegdami.

Rinda no V. Vērdsverta dzejoļa «Oda. Mājieni uz nemirstību».