KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

Gada beigās mēs zinājām, ka esam uzvarējuši cīņā par ilgstoša miera nodibināšanu pasaulē. Tagad mēs atkal varējām pievērst uzmanību Mēnesim. Nu jau tas bija nepieciešams. Mēness traucējošie spēki bija apraduši ar tā neparasto kustību un atkal pievērsa uzmanību Zemei. Es jau paredzēju, ka tieši tā notiks; Mēness rotācija bija tikai pagaidu līdzeklis.

Nevienam neprasījuši padomu, piecsimt mūsējo nolēma, ka Mēnesi vajadzēs atšķirt no Zemes gravitācijas lauka. Mēs uzsākām darbu pie šīs operācijas 1999. gada jan­vārī — vecā gadsimta pēdējā Jaungada dienā. Tas bija galvenokārt inženiertehnisks uzdevums. Tas nozīmēja, ka ļoti ilgstoši jāizdara uz Mēnesi pastāvīgs spiediens un to nedrīkst ne mirkli atslābināt. Operāciju vajadzēja īstenot ļoti lēni. Mēness blīvums salīdzinājumā ar Zemes blī­vumu ir ļoti mazs — tas ir tikai mazliet blīvāks par milzu izdedžu gabalu. Garajā mūžā tas bija sadūries ar neskai­tāmiem meteoriem un komētām, daži no tiem bijuši patiešām ļoti lieli, tā ka Mēness bija caur un cauri saplaisājis kā stikls. Tātad, ja mēs spiedienu izdarītu pēkšņi, Mēness sašķīstu gabalos; tādā gadījumā Zemi apjoztu Mēness asteroīdu gredzens — un mēs nesasniegtu cerēto.

Mūsu nodoms nebija tikai pasargāt Zemi no Mēness izstarojumiem. Bija arī vēlēšanās palīdzēt Zemes pava­donī ieslodzītajai dzīvībai. Mēs nolēmām, ka Mēness jāvirza uz Sauli, kur tā bezķermeniskie iemītnieki varētu atkal tapt brīvi.

Četras grupas mūsējo, pa simt divdesmit pieciem cilvē­kiem katrā, izvietojās Ziemeļu puslodē un sāka palēnām virzīt Mēnesi kosmosa izplatījumā. Līdz ar to palielinā­sies Mēness griešanās ātrums apkārt Zemeslodei, jo tam piešķirs vairāk enerģijas. Savukārt Mēness atvirzīsies tālāk no Zemes.

(Mēness kādreiz bija daudz tālāk no Zemes nekā divdesmitajā gadsimtā, bet, zaudējis enerģiju, tas tiecās pienākt tuvāk.)

1999. gadā mēs samazinājām Mēness apriņķošanas periodu no divdesmit astoņām dienām līdz četrpadsmit. Tas nebija grūti, līdz tam laikam es jau zināju pietiekami daudz par apziņas noslēpumiem un tās attiecībām ar materiālo pasauli, tā ka būtu spējis to paveikt viens pats. Tagad Mēness bija miljons jūdžu attālumā no Zemes, un tas nozīmēja, ka tā ātrums orbītā ap Zemi desmitkāršo- jies. Mēs aprēķinājām, ka šo ātrumu vajadzēs dubultot (līdz četrdesmittūkstoš jūdzēm stundā), lai Mēness pa­zustu. Tad to automātiski pievilktu Saule. Beidzot tas notika 2000. gada 22. februārī. Zeme zaudēja savu Mēnesi, skanot sentimentālo Zemes iedzīvotāju niknam protestam, ko mēs neņēmām vērā. Mēs bijām mazliet pārrēķinājušies: pēc trim mēnešiem, šķērsodams Merkū- rija orbītu, Mēness nokļuva šīs planētas gravitācijas laukā. Bet, tā kā Merkūrija masa ir aptuveni tāda pati kā Mēnesim, Mēness nevarēja kļūt par tā pavadoni. Merkū- rijs tika pievilkts par septiņiem miljoniem jūdžu tuvāk Saulei; Mēness galu galā sāka riņķot ap Sauli kādus deviņpadsmit miljonus jūdžu no tās. Sādā attālumā virsmas temperatūra ir pietiekami augsta, lai ieži mūžam būtu izkusušā agregātstāvoklī. Mēness «dzīvībai» ir dota vismaz noteikta brīvības pakāpe.

Ir pienācis brīdis, kad man jābeidz savs stāsts — ne tāpēc, ka vairs nav ko teikt, bet gan tāpēc, ka nepasacīto lāgā nevar ietilpināt šajā kontekstā.

Šodienas vidusmēra cilvēkam droši vien šķiet, ka mēs, «noslēpuma zinātāji», esam kļuvuši līdzīgi dieviem. Da­ļēji esam arī — salīdzinājumā ar divdesmitā gadsimta cilvēkiem. Tomēr no mērķa esam tikpat tālu kā vienmēr. Mūs vairs neierobežo nezināšana un mērķa trūkums, taču mūsu neziņa joprojām ir milzīga. Ceļš, kurš mums jāiet, joprojām ved tālē. Nav iespējams izskaidrot, ar kādām problēmām iznāk sadurties. Ja cilvēki spētu saprast, tad nebūtu vajadzības neko paskaidrot.

Es nezinu, vai uzskatīt sevi par laimīgu vai nelaimīgu. Esmu laimīgs, ka biju šīs cilvēces evolūcijas dižās kustī­bas smailē. Nu es saprotu, kas vēl jāpaveic. Esmu nelaimīgs tāpēc, ka esmu zaudējis sakarus ar pārējo cilvēci — atsķaitot dažus svarīgus saskares punktus. Cil­vēks ir slinks no dabas, un šo slinkumu nekādā ziņā nedrīkst nosodīt. Tas nozīmē, ka viņš necieš neērtības un

viņš radījis civilizāciju, lai izbēgtu no neērtībām; tātad cilvēka slinkums ir bijis svarīgs faktors viņa evolūcijā. Bet tas nozīmē arī, ka cilvēks labprātāk attīstās paša izvēlētā un nesteidzīgā tempā. Cīņā pret apziņas parazī­tiem esmu ieguvis lielāku attīstības ātrumu; tā man devusi nepacietību traukties tālāk. Es nevaru būt apmieri­nāts, zinot, ka tagad cilvēkam iespējams izpētīt bezgalī­gas apziņas sfēras — un arī tas vēl ir par maz. Palicis pārāk daudz neatbildētu jautājumu. Taisnība — cilvēku vairs nevar atdalīt no viņa izpratnes par evolūcijas mērķi, un tagad cilvēki droši vien dzīvos gadsimtiem, nevis mirs no garlaicības un sabrukuma astoņdesmit gadu vecumā. Taču mēs vēl nezinām, kas notiek, kad cilvēks nomirst vai kad esamība tiek radīta no neesamības. Mēs zinām, ka Visumā valda kāds labvēlīgs mērķa princips, bet mēs joprojām nezinām, vai šis princips ir Bībeles Radītājs vai arī tas ir atkarīgs no kāda vēl dziļāka pirmsākuma. Laika noslēpums vēl arvien nav atrisināts, tāpat arī Heidegera uzdotais pamatjautājums: kāpēc tomēr ir esamība, nevis neesamība? Atbilde var būt rodama pil­nīgi citā dimensijā, kura no apziņas pasaules atšķiras tāpat, kā apziņas pasaule atšķiras no telpas un laika pasaules .. .

Mēs gribējām nobeigt stāstījumu šai vietā ar frag­mentu no nepublicētajām Ostina dienasgrāmatām, jo izdevējam šķiet, ka šie izvilkumi piedāvā iespējamu «Pallādas» noslēpuma risinājumu.

Sim kosmosa «Marie Celeste»* veltīts tik daudz rakstu, ka fakti kļuvuši neskaidri. Fragments no kapteiņa Rem- zija «Autobiogrāfijas» skaidri izklāsta zināmos notiku­mus:

«2007. gada janvārī Savienoto Valstu valdība paziņo­jusi, ka kosmosa kuģi «Pallāda», vislielāko kuģi, kāds līdz šim uzbūvēts, ir nodevusi ekspedīcijas rīcībā; «Pal- lādu» vajadzēja vadīt profesoriem Reiham un Ostinam. Zinātnieki pasludināja, ka viņu mērķis ir arheologu ekspedīcija uz Plūtonu cerībā atklāt izzudušu civilizāciju pēdas. Divas dienas pirms aizlidošanas Horasa Kimmela raksts «World Press News» paziņoja, ka viņu īstais nolūks esot izpētīt, vai Plūtons nevarētu būt bāze tiem milzīgajiem kosmosa kuģiem, kuri it kā esot sastopami

atmosfēras augšējos slāņos . . . Profesors Ostins to katego­riski noliedza.

«Pallāda» ar divtūkstoš cilvēku kuģa komandu, kuras dalībniekus bija rūpīgi izraudzījušies lidojuma vadītāji (un kurā, starp citu, atskaitot septiņus, tika iekļauti visi 1997. gada ekspedīcijas dalībnieki), devās ceļā no Vašing­tonas 2007. gada 2. februāri, un pēdējais sakaru seanss ar kuģi notika tajā pašā dienā īsi pirms pusnakts, kad profesora Ostina balss ziņoja, ka kuģis nolidojis apmē­ram miljons jūdžu. Pēc tam visi mēģinājumi nodibināt sakarus ar «Pallādu» cieta neveiksmi . ..

Tieši pēc desmit gadiem, 2017. gada 10. februārī, devās ceļā manis vadītā ekspedīcija ar īpašu nolūku atklāt «Pallādas» pēdas. Bija trīs kosmosa kuģi —«Kentaurs», «Klio» un «Lesters». Plūtonu sasniedzām 2018. gada 12. janvārī. Pēc mēneša, četrreiz apriņķojuši planētu, mēs gatavojāmies atgriezties uz Zemes. Tieši tad «Klio» uz­tvēra skaidrus «Pallādas» radiosignālus . . . 2018. gada 2. martā beidzot noteicām kuģa atrašanās vietu — tas li­doja kādu divu miljonu jūdžu attālumā no Plūtona. Visas šī milzīgā kuģa gaismas dega, un, tā kā nebija nekādu ārēju bojājumu, mēs cerējām, ka daži komandas locekļi varbūt palikuši dzīvi. Taču, kad uz mūsu signāliem neviens neatbildēja, man bija skaidrs, ka tas nav iespē­jams, un pavēlēju leitnantam Fērminam iekļūt kuģī caur avārijas izeju. Tad grupa manā vadībā iegāja «Pallādā» un konstatēja, ka kuģis ir pavisam pamests. Varmācības pazīmju nebija, un komandas locekļu personīgās mantas šķita norādām, ka viņi nav domājuši atstāt kuģi. Kuģa dienasgrāmata bija aizpildīta līdz 2007. gada 9. jūnijam, un ieraksti liecināja, ka kuģis pavadījis kādu laiku uz Plūtona un komanda nodomājusi doties uz Neptūnu, kad Plūtona perihēlijs* sakritis ar Neptūna afēliju*. Kuģa automātiskās mērierīces kopš tās dienas turpinājušas normāli darboties, taču tās rādīja, ka «Pallāda» brīvi lidojusi kosmosā. Nekas neliecināja, ka kuģim būtu tuvojies svešs ķermenis, lielāks par piecdesmit mārciņu smago meteoru, kas automātiski ticis atvairīts. Aparāti rādīja arī to, ka «Pallādas» durvis kopš aizlidošanas no Plūtona nav tikušas atvērtas. «Klio» galvenā ārsta izvirzīto teoriju par to, ka «Pallādas» komandu stihiski saskaldījis atomos kāds sprāgstošs kosmisko staru avots, kas iespaido tikai organisku vielu, atspēkoja Danbara asimilatora rādījumi.