KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

KOLINS VILSONS

Mēs neatvainojamies par to, ka Kembridžas «Kodollaikmeta vēstu­res» III sējumu veltījam svarīgā dokumenta, kas pazīstams kā profe­sora Gilberta Ostina «Apziņas parazīti», jaunajam izdevumam.

«Apziņas parazīti», protams, ir kompilēts dokuments, kas izveidots no dažādiem apcerējumiem, magnetofona ierakstiem un profesora Ostina sarunu pierakstiem. Pirmais izdevums, kura apjoms bija tikai puse no tagadējā, nāca klajā drīz pēc profesora Ostina nozušanas 2007. gadā un pirms tam, kad kapteiņa Ramzeja ekspedīcija atrada «Pallādu». Tas sastāvēja galvenokārt no piezīmēm, kas rakstītas pēc pulkveža Spensera lūguma, un atšifrējuma magnetofona ierakstam ar numuru 12xm, kas glabājas Londonas universitātes bibliotēkā. Vēlā­kajā izdevumā, kas parādījās 2012. gadā, iekļāvās stenografētas sarunas atšifrējums, ko pierakstījis Leslijs Pērvisons 2004. gada 14. janvārī. Sājos atšifrējumos tika iekļauts materiāls no diviem rakstiem, ko Ostins rakstījis «Vēstures apskatam», un no viņa ievada Karela Veismaņa «Pārdomām par vēsturi».

Sis jaunais izdevums in toto* saglabā veco tekstu un ietver pilnīgi jaunas ziņas no tā sauktās Martinusa kartotēkas, kura daudzus gadus atradusies misis Silvijas Ostinas īpašumā un tagad ir Pasaules vēstures arhīvā. Redaktori zemsvītras piezīmēs [2] skaidri norādījuši avotus, no kuriem ņemtas dažādās iedaļas, un izmantojuši līdz šim nepublicētās «Autobiogrāfiskās piezīmes», ko Ostins uzrakstījis 2001. gadā.

Neviens «Apziņas parazītu» izdevums nevar pretendēt uz galigumu. Mūsu mērķis ir bijis izkārtot faktus tā, lai tie veidotu nepārtrauktu stāstījumu. Kur uzskatījām par svarīgu, pievienojām materiālu no Ostina filozofiskajām apcerēm un īsu izvilkumu no ievada «Edmunda Huserla* suminājumam» Ostina un Reiha redakcijā. Sekojošais stāstī­jums, pēc šī izdevuma redaktoru domām, apstiprina viedokļus, ko viņi izvirzījuši darbā «Jaunas ziņas par «Pallādas» noslēpumu». Tomēr jāuzsver, ka tas nebija viņu mērķis. Viņi ir mēģinājuši aptvert visu būtisko materiālu un tic, ka šī apgalvojuma patiesīgums būs pierādīts, kad Ziemeļrietumu universitāte būs izdevusi Gilberta Ostina «Kopotus apcerējumus».

H. S., V. P.

Su. Henrija koledža, Kembridža. 2041. g.

(Sī nodala ir atšifrējums magnetofona ierakstam, ko izdarījis Dr. Ostins dažus mēnešus pirms nozušanas. To rediģējis H. F. Spensers 1 .)

Tik sarežģītam stāstam kā šis nav nepārprotami skaidra izejas punkta; es tāpat nevaru izpildīt pulkveža Spensera ieteikumu «sākt no sākuma un turpināt līdz beigām», jo vēsture mēdz līkumot. Iespējams, varbūt vislabāk izstāstīt par savu cīņu ar apziņas parazītiem un pārējo atstāt vēsturnieku ziņā.

Tādā gadījumā mans stāsts sākas 1994. gada 20. decembrī, kad es atgriezos mājās no Midlseksas Arheolo­ģijas biedrības sanāksmes, kurā biju nolasījis lekciju par Mazāzijas senajām civilizācijām. Tas bija loti spriegs un rosinošs vakars; nav lielāka apmierinājuma kā runāt par sirdij tuvu tematu uzmanīgai un vērīgai auditorijai. Atliek vēl piebilst, ka mūsu pusdienas tika nobeigtas ar lielisku 1980. gada sarkanvīnu,— un kļūs saprotams, ka es biju pavisam līksmā un miermīlīgā garastāvoklī, kad iebāzu atslēgu sava Koventgārdenas dzīvokļa ārdurvju atslēgas caurumā.

' Pulkvedis H. F. Spensers — Pasaules vēsturēs arhīva vadītājs; šajā arhīvā glabājas visi Dr. Ostina apcerējumi.

Kad nācu iekšā, zvanīja teleekrāns, taču mitējās, pirms to sasniedzu. Es pametu acis uz atmiņas ierīci; tā rādīja Hempstidas- numuru, ko es pazinu,— tas bija Karela Veismaņa numurs. Bija bez ceturkšņa divpadsmit, un man nāca miegs; es nolēmu viņam piezvanīt no rīta. Taču izģērbdamies es jutos nelāgi. Mēs bijām ļoti veci draugi, un viņš bieži zvanīja man vēlu naktī, lai palūgtu kaut ko uzmeklēt Britu muzejā (es tur pavadīju gandrīz katru rītu). Tomēr šoreiz mani pārņēma kāds iekšējs, neizskaid­rojams nemiers; ģērbies rltasvārkos, es piegāju pie ek­rāna un uzgriezu viņa numuru. Ilgu laiku neviens neatbil­dēja, un es jau grasījos nolikt klausuli, kad ekrānā parādījās Veismaņa sekretāra seja. Viņš vaicāja:

— Vai esat dzirdējis jaunumus?

— Kādus jaunumus?— es atjautāju.

— Doktors Veismanis ir miris.

Es tā apstulbu, ka man vajadzēja atsēsties. Beidzot es apķēros pajautāt:

— Kā es to varēju zināt?

— Tas rakstīts vakara avīzēs.

Sacīju, ka esmu tikko pārnācis. Viņš noteica:

— Ak tā. Mēģināju jūs sazvanīt visu vakaru. Vai jūs nevarētu tūlīt pat atbraukt šurp?

— Bet kādēļ? Vai es varu ko līdzēt? Vai misis Veis- mane nejūtas labi?

— Viņa ir šoka stāvoklī.

— Bet kā viņš nomira?

Baumgarts tādā pašā balsī paziņoja:

— Viņš izdarīja pašnāvību.

Atceros, ka dažas sekundes truli skatījos uz Veismaņa sekretāru, tad iekliedzos:

— Pie velna, ko jūs runājat?! Tas nav iespējams!

— Nevar būt nekādu šaubu. Lūdzu, atbrauciet pēc iespējas drīzāk.

Viņš jau dzīrās izslēgt ekrānu, kad es spalgi iekliedzos:

— Vai jūs gribat mani padarīt traku?! Pastāstiet, kas noticis!

— Viņš iedzēra indi. Tas arī ir viss, ko es varētu jums pastāstīt. Taču viņa atstātajā vēstulē rakstīts, ka mums nekavējoties jāsazinās ar jums. Tāpēc, lūdzu, atnāciet. Mēs visi esam ļoti noguruši.

Es izsaucu helitaksometru un tad, būdams garīgi pagu­ris, ģērbos, iegalvojot sev, ka tas nav iespējams. Es pazinu Karelu Veismani trīsdesmit gadus, kopš studiju

laikiem Upsalā. Viņš bija visādā ziņā ievērības cienīgs cilvēks: izcili spējīgs, vērīgs, pacietīgs, un viņam piemita milzīga enerģija un spars. Neiespējami. Tāds cilvēks nemūžam nevarētu izdarīt pašnāvību. Jā, es pilnībā apzinājos, ka pašnāvību skaits pasaulē kopš gadsimta vidus pieaudzis piecdesmitkārtīgi un reizēm sev dzīvību atņēma tādi ļaudis, no kuriem to nepavisam negaidīja. Taču pateikt man, ka Karels Veismanis izdarījis pašnā­vību, būtu tas pats, kas apgalvot, ka viens un viens ir trīs. Viņa raksturā nebija ne mazāko pašnāvības tieksmju. Viņš nekādā ziņā nebija neirastēniķis, viņš bija viengaba­lainākais cilvēks, ko es jebkad esmu pazinis.

Vai tiešām tā varēja būt pašnāvība? Varbūt viņu noslepkavojis Centrālāzijas Valstu aģents? Es biju dzirdē­jis arī dīvainākus faktus; politiska slepkavība astoņdes­mito gadu otrajā pusē bija kļuvusi par precīzi izstrādātu zinātni, un Hamelmaņa un Fullera nāve liecināja, ka pat zinātnieks, kurš strādā īpaši labvēlīgos apstākļos, nav drošībā. Taču Karels bija psihologs, un, cik man zināms, viņam nebija nekādu sakaru ar valdību. Galvenie ienā­kumi Karelam bija no lielas rūpniecības korporācijas, kas maksāja viņam par jaunu metožu izgudrošanu, kā cīnī­ties ar dinoneirozēm un paaugstināt darba ražīgumu.

Kad taksītis nolaidās uz jumta, Baumgarts mani jau gaidīja. Tiklīdz mēs bijām vieni, es jautāju:

— Vai tā nevarēja būt slepkavība?

— Tas, protams, nav neiespējami, tomēr nav iemesla tā domāt. Sopēcpusdien trijos viņš devās uz savu istabu rakstīt apcerējumu, piesacījis man, lai viņu netraucē. Viņa logs bija ciet, un turpmākās divas stundas es sēdēju priekšistabā pie rakstāmgalda. Pulksten piecos viņa sieva atnesa tēju un atrada vīru mirušu. Viņš atstājis ar paša roku rakstītu vēstuli un uzdzēris indei virsū glāzi ūdens.