KOLINS VILSONS - APZIŅAS PARAZĪTI

Jā . . . problēmas pirmsākums. Cik neticams tas šķiet tagad, kad es par to stāstu! Kā gan iespējams noticēt vienkāršai «sakritībai» šo faktu gaismā? Jo abas manas «problēmas» saplūda kopā: drauga pašnāvība un neskaid­rības ar bazalta statuetēm. Kad es atkal iedomājos to vasaru, ir neiespējami ticēt vēsturiskā determinisma materiālistiskam skaidrojumam.

Pamēģināšu izklāstīt visus notikumus pēc kārtas. Mēs ieradāmies Kadirli 16. aprīlī. 17. aprīlī mēs ierīkojām nometni Karatepē. Jāatzīst, ka nekas mūs nekavēja braukāt no Karatepes uz mūsu ērto viesnīcu Kadirli. Taču mūsu strādnieki mitinājās tuvākajā ciemā, un mēs nolēmām, ka varbūt būs labāk, ja lielāko daļu laika uzturēsimies izrakumu vietā. Turklāt es kā romantiķis nespēju samierināties ar domu, ka ik vakaru jāpamet otrais gadu tūkstotis pirms mūsu ēras un jāatgriežas divdesmitā gadsimta beigās. Tā nu mēs uzcēlām teltis līdzenā laukumiņā netālu no uzkalna virsotnes. Lejā bez mitas šalca Piramas upe, un tās dzeltenie ūdeņi virpuļoja. Elektroniskā zonde tika uzstādīta uzkalna virsotnē.

Jāpasaka kāds vārds par šo instrumentu: šis Reiha izgudrojums radikāli pārveidoja arheoloģijas zinātni. Bū­tībā tas pats rentgenaparāts vien ir, un tā darbības princips līdzinās mīnu meklētāja darbības principam. Taču ar mīnu meklētāju iespējams noteikt tikai metālu — un rentgenstarus aiztur vienīgi ciets, gaismu necaur­laidīgs ķermenis. Tā kā zeme ir cieta un gaismu ne­caurlaidīga, izmantot zināmo rentgenstaru principu ar­heoloģijā nebija jēgas. Vēl vairāk — priekšmetiem, kuri interesē arheologus,— akmeņiem, māla traukiem un pārē­jam — ir aptuveni tāda pati molekulārā struktūra kā zemei, tāpēc tie uz rentgenoskopiskās plates diez vai būs redzami.

Reiha konstruētā elektroniskā lāzera modifikācija spēja ieurbties trīs jūdžu dziļumā, un tā «neitronu atgriezeniskās saiknes» princips nozīmēja, ka aparāts nekavējoties uzrādīja jebkuru regulāras formas priekš­metu — piemēram, akmens plātni. Vienīgais sarežģī­jums — kā aizrakties līdz objektam, un to samērā viegli varēja izdarīt ar mūsu robotiem—«kurmjiem».

Nebūs grūti iedomāties manu satraukumu todien, kad mēs devāmies uz Karatepi. Piecpadsmit gadus ilgā, smagā rakšanas darbā nebija vairs izdevies atrast ba­zalta statuetes vai atminēt to izcelšanās mīklu. Jau zemes daudzums vien, ko būtu vajadzējis izrakt, padarīja šo problēmu acīm redzami neatrisināmu. Reiha izgudro­jums to atrisināja skaisti un vienkārši.

Un tomēr pirmajās trīs dienās iegūtie rezultāti mums lika vilties. Meklējumi tieši zem vecajiem izrakumiem bija neveiksmīgi. Vēl puse dienas pagāja, pārvietojot zondi uz citu vietu — simt jardus tālāk. Šoreiz es biju drošs, ka kaut ko atklāsim,— un kļūdījos. Abi ar Reihu drūmi raudzījāmies lejā uz līdzenumu, tad uz elektronis­kās zondes vareno stāvu un prātojām, cik reižu to vajadzēs pārvietot, iekams kaut ko atradīsim.

Trešās dienas vakarā mūs apciemoja divi turku kolēģi, Fuads un Darga. Mēs nolēmām lidot atpakaļ uz Kadirli un viesnīcā ieturēt maltīti. Mūsu aizkaitinājums, kuru radīja aizdomas, ka viņi ir ieradušies šeit, lai mūs izspiegotu Turcijas valdības uzdevumā, drīz pagaisa, jo abi vai kūsāja no sirsnības, simpātijām un dedzīgiem jautājumiem. Pēc lieliskas maltītes un laba sarkanvīna dienā piedzīvotā vilšanās likās nenozīmīga. Vēlāk mēs aizgājām uz atpūtas istabu, kurā bijām tikai paši vien, un dzērām turku kafiju un konjaku. Tieši tobrīd Dr. Muhameds Darga atsāka sarunas par pašnāvībām. Šoreiz viņš bija apbruņojies ar faktiem un skaitļiem. Es nemēģi­nāšu sīkumos attēlot sekojošo diskusiju — tā ieilga krietni pēc pusnakts —, tomēr tā noteikti norādīja, ka Dargas teorijas par «bioloģisko sairšanu» nav tik neprātī­gas, kā izklausās. Kā lai mēs izskaidrojam, vaicāja Darga, milzīgo pašnāvību skaita pieaugumu pasaulē, ja turamies pie viedokļa, ka iemesls tam ir vienkārši «civilizācijas izraisīta neiroze»? Vai pārāk liela drošība, īsta mērķa trūkums? Taču mūsdienās joprojām ir daudz problēmu un psiholoģijas zinātne pēdējos piecdesmit gados stipri pavirzījusies uz priekšu. Noziegumu skaits ir daudz mazāks, nekā varētu gaidīt pārapdzīvotības apstākļos. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē noziegumu skaits un pašnāvību skaits bija vienlīdz auguši. Tad kāpēc nozie­gumu skaits samazinājies, bet pašnāvību daudzums tik dramatiski pieaudzis? Tas bija neizprotami. Pagātnē pašnāvība un noziegums arvien bijuši savstarpēji saistīti. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē lielajam pašnāvību skaitam daļēji par cēloni bija noziegums, jo trešā daļa slepkavu izdarīja pašnāvību. Nē, sacīja Darga, tas iz­skaidrojams ar kādu dīvainu vēsturiska sabrukuma li­kumu, ko tikai Spenglers nojautis. Atsevišķi cilvēki ir tikai šūnas lielajā civilizācijas ķermenī, un, tāpat kā cilvēka organismā, to sairšanas ātrums līdz ar vecumu krasi palielinās . . .

Jāatzīst, ka viņš mani gandrīz pārliecināja. Pusvienos naktī mēs visi četri šķīrāmies vislabākajā saskaņā, un mēnessgaismā abi helikopteri aizlidoja katrs uz savu pusi. Mēs atgriezāmies izrakumu vietā pulksten vienos.

Tā bija skaista nakts. Gaiss bija piesātināts ar asfo- delu — grieķi to sauca par pazemes puķi — un viņpus uzkalnam augošo krūmu raksturīgo smaržu. Vienīgā skaņa bija upes murdoņa. Kalnu virsotnes lika atcerēties manu pirmo ceļojumu uz Mēnesi; tām piemita tāds pats atsvešināts, nedzīvs skaistums.

Reihs iegāja savā teltī; viņš vēl kavējās domās par Dargas sniegtajiem statistikas datiem. Es uzkāpu pa­kalnā un iegāju vienā no augšējo vārtu telpām. Tad es pa kāpnēm uzkāpu līdz mūra augšai, nostājos tur un noskatī­jos uz mēnessgaismas pielieto līdzenumu. Atzīstos, mans noskaņojums bija romantisks — un es izjutu vajadzību to vēl pastiprināt. Tā nu es tur stāvēju, elpu aizturējis, iztēlojos mirušos sargkareivjus, kuri stāvējuši tur, kur stāvēju es, un tās dienas, kad viņpus šiem kalniem dzīvoja vienīgi asīrieši.

Negaidot es sadrūmu. Es pēkšņi jutos pavisam niecīgs, nenozīmīgs. Mana dzīve bija vissīkākais ņirbu vilnītis laika jūrā. Es sajutu ap sevi pasaules atsvešinātību, Visuma vienaldzību un tādu kā izbrīnu par cilvēku smieklīgo neatlaidību, par viņu neārstējamo lielummā­niju. Pēkšņi šķita, ka dzīve ir tikai sapnis. Cilvēkiem tas nekad nekļūs par īstenību.

Vientulība bija nepanesama. Es gribēju iet un parunāt ar Reihu, bet gaisma viņa teltī bija nodzisusi. Es meklēju kabatā mutautu un uzdūros cigāram, ko bija piedāvājis Dr. Fuads. Tas, ka es to biju pieņēmis, bija ceremoniāls draudzīguma žests, jo esmu tikpat kā nesmēķētājs. Nu cigāra smarža, šķiet, atgrieza mani cilvēku pasaulē — un es nolēmu aizsmēķēt. Ar spalvu nazīti nogriezu cigāram vienu galu un izdūru otru. Ievilcis mutē dūmus, es to nožēloju. Dūms garšoja riebīgi. Es noliku cigāru uz mūra sienas sev blakus un pievērsu skatienu ielejai. Pēc dažām minūtēm patīkamā smarža aicināt aicināja atkal uzsmē­ķēt. Vairākas reizes dziļi ievilku un noriju dūmus. Piere norasoja, un es atbalstījos pret sienu. Kādu brīdi baidījos, ka tūlīt vemšu — un lieliskās vakariņas būs pagalam. Tad nelabums pārgāja, taču bezsvara sajūta neatkāpās.

Tai brīdī es atkal palūkojos uz Mēnesi, un mani pēkšņi pārņēma neizskaidrojamas bailes. Es jutos kā mēnessēr­dzīgais, kas pamostas un ierauga, ka balansē uz dzegas tūkstoš pēdu augstumā virs zemes. Bailes bija tik spēcī­gas, ka šķita — es tūlīt zaudēšu prātu. Es visiem spēkiem pūlējos atvairīt bailes, izprast to cēloni. Sīs izjūtas bija saistītas ar pasauli, uz kuru raudzījos, apzinādamies, ka esmu tikai ainavas sastāvdaļa. To ir ārkārtīgi grūti paskaidrot. Bet piepeši man likās — es saprotu, kā cilvē­kiem izdodas saglabāt garīgo līdzsvaru: tāpēc ka viņi redz pasauli no sava sīkā, ļoti personiskā viedokļa, tārpa skatījuma. Apkārtējais viņus saviļņo vai biedē, bet tik un tā viņi visu redz caur savas personības prizmu. Bailes viņiem liek justies mazsvarīgākiem, bet tās viņus neiznī­cina pilnīgi; savādā kārtā tiek panākts pretējais, jo bailes pastiprina esības sajūtu. Man pēkšņi šķita, ka esmu atdalījies no savas personības, lai ieraudzītu sevi tikai kā punktu vispārējā ainavā, tikpat neievērojamu kā akmens vai muša.