KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

Pēc pusstundas es biju pārliecināts, ka mans draugs patiesi izdarījis pašnāvību. Ja vien viņu nav nogalinājis Baumgarts, bet tam es nespēju noticēt. Baumgartam piemita šveicieša savaldība un bezkaislība, taču varēja redzēt, ka viņš ir dziļi satriekts un tuvu nervu sabruku­mam; neviens cilvēks nav tik labs aktieris, lai kaut ko tādu notēlotu. Turklāt bija Karela rokrakstā rakstīta vēstule. Kopš Poumrojs radījis elektronsalīdzināšanas mašīnu, viltojumi kļuvuši par visretāk izdarītajiem nozie­gumiem.

Es pametu bēdu namu pulksten divos no rīta, parunājis tikai ar Baumgartu. Es neredzēju mirušo draugu un nemaz to negribēju, jo man stāstīts, ka tā cilvēka seja, kurš miris no cianīda, esot briesmīga. Tabletes, ko Veis­manis iedzēris, viņš torīt esot paņēmis no kāda neirotiska pacienta.

Pati vēstule šķita dīvaina. Tajā nebija ne vēsts no nožēlas par pašnāvību. Rokraksts nedrošs, tomēr izteik­smes veids precīzs. Tur bija teikts, ko no viņa īpašuma atstāt dēlam un ko — sievai. Un vēl lūgums izsaukt mani, tiklīdz iespējams, lai es pārņemtu savā ziņā viņa zinātnis­kos darbus, un minēta naudas summa, kas man izmaksā­jama, un summa, kas var izrādīties nepieciešama, ja darbus izdos. Es redzēju vēstules fotokopiju — oriģinālu bija paņēmusi policija — un zināju gandrīz pavisam droši, ka vēstule ir īsta. Elektroniskā analīze nākamajā rītā apstiprināja manu viedokli.

Jā, ļoti savāda vēstule. Trīs lappuses gara un acīm­redzot rakstīta mierīgi. Bet kādēļ viņš norādījis, lai ar mani sazinās nekavējoties? Vai tas varētu būt, ka viņa apcerējumos slēpjas mīklas atrisinājums? Baumgarts jau bija apsvēris šo iespēju un vakarā tos apskatījis. Viņš nebija atradis nekā tāda, kas attaisnotu Karela prasību pēc steigas. Liela daļa dokumentu attiecās uz Anglijas un Indijas Skaitļotāju korporāciju, Karela darba devēju; tie, dabiski, tiks nogādāti firmas zinātniskajiem darbinie­kiem. Pārējais bija dažādi apcerējumi par eksistenciā- lisma filozofiju, Maslova transakcionismu* un citi darbi. Gandrīz pabeigta grāmata par psihotropo* narkotiku lietošanu.

Man šķita, ka pēdējā nosauktajā darbā esmu atradis kādu pavedienu. Kad abi ar Karelu studējām Upsalā, mēs aizvadījām daudz laika, apspriezdami jautājumus, kas saistīti ar nāves nozīmi, cilvēka apziņas robežām un tā tālāk. Es rakstīju disertāciju par ēģiptiešu «Mirušo grāmatu»*, kuras oriģinālvirsraksts «Ru nu pert ern hru» nozīmē «Dienas atnākšanas grāmata». Mani interesēja tikai šīs «dvēseles tumšās nakts» simbolisms, briesmas, ar kādām saduras no ķermeņa atbrīvojies gars savā nakts ceļojumā uz Amentetu*. Tomēr Karels bija uzstājis, lai es analizētu arī tibetiešu «Mirušo grāmatu»*— tā ir nākusi no pavisam citas kultūras — un salīdzinātu abas. Kā zināms ikvienam šo darbu pētniekam, tibetiešu grāmata ir budistu dokuments, kura reliģiskajai izcelsmei nav nekāda sakara ar senajiem ēģiptiešiem. Es nojautu, ka salīdzināt šos darbus nozīmētu veltīgi šķiest laiku, tā būtu tikai vingrināšanās pedantismā. Tomēr Karelam izdevās izraisīt mani zināmu interesi par šo tibetiešu grāmatu, un mēs pavadījām daudzus garus vakarus, runādami par to. Tolaik psihotropās vielas tikpat kā nebija dabūjamas, jo Oldosa Hakslija grāmata* par meskallnu bija padarījusi to modernu narkomānu vidū. Taču mēs atradām Renē Domāla* rakstu, kurā viņš stāsta, kā reiz veicis līdzīgus eksperimentus ar ēteri. Domāls bija samērcējis ēterī mutautiņu un turējis to pie deguna. Kad viņš zaudējis samaņu, roka noslīgusi lejup — un viņš ātri atguvies. Domāls aprakstīja ētera iespaidā redzētās vīzijas, un tās mūs satrauca un saviļņoja. Viņa galvenā doma sakrita ar tik daudzu mistiķu izteikto: lai gan viņš bijis ētera izraisītā bezsamaņas stāvoklī, viņam šķitis, ka tas, ko viņš tajā brīdī piedzīvo, ir daudz reālāks par ikdienas dzīves pieredzi. Tātad, lai cik atšķirīgi būtu mūsu raksturi, gan Karels, gan es bijām vienisprātis — ka mūsu ikdienas dzīvē ir kaut kas nereāls. Mēs tik labi izpratām Džuandzi*, kurš apgalvoja, ka sapni esot bijis tauriņš un visādā ziņā juties kā tauriņš; ka nebijis pārliecināts, vai viņš ir Džuandzi, kas sapņo, ka ir tauriņš, vai tauriņš, kas sapņo, ka ir Džuandzi.

Apmēram kādu mēnesi mēs ar Karelu Veismani mēģi­nājām «eksperimentēt ar apziņu». Pa Ziemsvētku brīvdie­nām mēs raudzījām palikt nomodā trīs dienas ar melnas kafijas un cigāru palīdzību. Mēs neapšaubāmi panācām ievērojamu garīgās uztveres intensitāti. Es atceros, ka teicu: «Ja es varētu tā dzīvot visu laiku, tad dzeja kļūtu nevērtīga, jo es spēju saredzēt daudz tālāk nekā jebkurš dzejnieķs.» Mēs izdarījām eksperimentus arī ar ēteri un oglekļa tetrahlorīdu. Man šie izmēģinājumi nelikās tik interesanti. Es, protams, jutos tā, it kā būtu ļoti vērīgi ielūkojies sevī — kaut ko līdzīgu laiku pa laikam var piedzīvot aizmigšanas brīdī —, taču šī sajūta bija pavi­sam īslaicīga — un vēlāk es to nevarēju atsaukt atmiņā. No ētera man dienām sāpēja galva, tādēļ pēc divām reizēm es nolēmu to atmest Karels apgalvoja, ka viņa iegūtie rezultāti gandrīz saskan ar Domāla novēroju­miem; šķiet, ka sevišķi svarīga viņam likās doma par melnu punktiņu rindām. Taču arī viņš nonāca pie atziņas,

ka nepatīkamās sajūtas pēc tam ir stipri traucējošas, un meta mieru. Vēlāk, nodarbodamies ar eksperimentālo psiholoģiju, viņš viegli varēja dabūt meskalīnu un lizer- gīnskābi un vairākkārt rosināja mani tās izmēģināt. Tomēr pa to laiku man bija radušās citas intereses — un es atteicos. Tagad es pastāstīšu par šīm «citām intere­sēm ».

Sis garais iespraudums bija nepieciešams, lai paskaid­rotu, kāpēc es domāju, ka saprotu Karela Veismaņa pēdējo lūgumu man. Esmu arheologs, nevis psihologs. Taču es biju viņa vecākais draugs un reiz mums bija kopīga interese par cilvēka apziņas objektīvajām robe­žām. Pēdējos dzīves brīžos viņa domas noteikti atgriezu­šās pie mūsu ilgajām nakts sarunām Upsalā, pie gaišalus, ko milzīgos daudzumos izdzērām mazajā restorāniņā, no kura bija redzama upe, pie degvīna pudelēm, kas tukšotas manā istabā pulksten divos naktī. Kaut kas mani darīja nemierīgu, kāds tikko jaušams, nenosakāms uztraukums, gandrīz tāds pats, kas lika man pusnaktī zvanīt uz Karela māju Hempstidā. Taču šoreiz es neko nevarēju līdzēt, tāpēc uzskatīju par labāku to aizmirst. Drauga bēru laikā es atrados Hebridu salās — biju izsaukts apskatīt lieliski saglabājušās neolīta laikmeta apmetņu atliekas Harisa salā — un, atgriezies mājās, kāpņu lauku­miņā pie dzīvokļa durvīm atradu vairākus kartotēkas skapīšus. Manas domas bija aizņemtas ar neolīta laika cilvēku; es ielūkojos pirmajā atvilktnē, ieskatījos mapē ar uzrakstu «Krāsu uztvere dzīvniekiem, kuri cieš no emociju bada» un steigšus aizgrūdu atvilktni. Tad es iegāju dzīvoklī un, atšķīris «Arheoloģijas žurnālu», uzdū­ros Reiha rakstam par Bogazkejas* tempļa bazalta sta­tuešu elektronisko datēšanu. Mani pārņēma spēcīgs uz­traukums, es piezvanīju Spenseram uz Britu muzeju un aizdrāzos pie viņa. Turpmākās četrdesmit astoņas stun­das manas domas kavējās tikai un vienīgi pie Bogazkejas statuetēm un hetu* skulptūrām raksturīgajām iezīmēm.

Tas, protams, izglāba man dzīvību. Nevar būt nekādu šaubu, ka catoguāņi gaidīja manu atgriešanos, lai redzētu, ko es darīšu. Turklāt laimīgā kārtā es biju pilnīgi aizņemts ar arheoloģiju. Mans prāts vieglītēm peldēja pagātnes milzu okeānā, un to ieaijāja vēstures straumes. Psiholoģiju tas neņēma pretī. Ja es būtu cītīgi