KOLINS VILSONS - APZIŅAS PARAZĪTI

Pirmajās Dijarbakirā pavadītajās nedēļās, kad lietus perioda dēļ nebija iespējams veikt āra darbus Karatepes izrakumos, mēs vakaros risinājām garas diskusijas, kuru laikā Reihs izdzēra pinti alus, bet es dzēru lielisku vietējo konjaku. (Pat šeit atklājās atšķirības mūsu raksturos!)

Gadījās, ka vienu vakaru es saņēmu vēstuli no Baum- garta. Tā bija pavisam īsa. Viņš tikai konstatēja, ka Veismaņa kartotēkas skapjos atradis dažus dokumentus, kas viņu pārliecinājuši, ka Veismanim kādu laiku pirms pašnāvības izdarīšanas aptumšojies prāts: Veismanis esot domājis, ka «viņi» zina par viņa pūliņiem un mēģinās viņu iznīcināt. Baumgarts apgalvoja, ka no konteksta kļūst skaidrs: «viņi» nepieder pie cilvēciskām būtnēm. Tādējādi viņš izlēmis neturpināt sarunas par Veismaņa psiholoģisko apceru izdošanu, viņš pagaidīšot manu atgriešanos.

Es, dabiski, biju apmulsis un ieintriģēts. Sagadījās tā, ka mēs ar Reihu bijām krietni pastrādājuši un jutām, ka mums ir tiesības atpūsties un apsveikt sevi; tāpēc tova­kar mūsu valodas grozījās vienīgi ap Veismaņa «tra­kumu» un pašnāvību. Sarunas sākuma daļā piedalījās arī divi Reiha turku kolēģi no Izmiras, un viens no viņiem minēja dīvainu faktu, ka pēdējos desmit gados Turcijas lauku rajonos esot palielinājies pašnāvību skaits. Tas mani pārsteidza, jo, kaut gan vairumā valstu pašnāvību skaits pilsētās nepārtraukti audzis, šķita, ka lauku iedzī­votāji kopumā ir neuzņēmīgi pret šo vīrusu.

Tas vedināja doktoru Omeru Fuadu, vienu no mūsu viesiem, pastāstīt par viņa nodaļā veiktajiem pētījumiem, kas saistīti ar seno ēģiptiešu un hetu pašnāvību skaitu. Arzevas plāksnītēs* minēta pašnāvību epidēmija ķēniņa Mursiļa Otrā valdīšanas laikā (1334. —1306. g. p. m. ē.) un minēti skaitļi par Hatusasu. Dīvaini, taču Menetona papirusos, kas 1990. gadā atrasti Suveidas klosterī, arī pieminēta pašnāvību epidēmija Ēģiptē Haremheba un Seti I valdīšanas laikā, kas apmēram sakrīt ar to pašu posmu Hetu valstī (1350. —1292. g. p. m. ē.). Otrs viesis,

Dr. Muhameds Darga, bija Spenglera* vēsturiskā šarlatā­nisma parauga «Eiropas noriets» cienītājs un iebilda, ka šādas pašnāvību epidēmijas varot precīzi paredzēt atbil­stoši civilizācijas vecumam un tās urbanizācijas pakāpei. Viņš turpināja izvērst aiz matiem pievilktu metaforu par organisma šūnām un to tieksmi «labprātīgi nomirt», kad ķermenis zaudējis spēju reaģēt uz vides stimuliem.

Tagad tas man šķita tīrās muļķības, jo hetu civilizācija 1350. gadā pirms mūsu ēras bija tikai septiņsimt gadu veca, kamēr Ēģiptes civilizācija bija vismaz divreiz vecāka. Un doktoram Dargam piemita visai dogmatisks «faktu» pasniegšanas veids, kas mani kaitināja. Es diez­gan pamatīgi iekarsu — savs nopelns tur varbūt piede­rēja arī konjakam — un aicināju viesus nosaukt faktus un skaitļus. Jā jau, jā, viņi nosaukšot un nodošot tos Volfganga Reiha vērtējumam. Un, tā kā viņiem bija jālido atpakaļ uz Izmiru, viesi samērā agri devās prom.

Nu mēs ar Reihu iesaistījāmies sarunā, kas man palikusi prātā kā īstais sākums stāstam par cīņu ai apziņas parazītiem. Ar savu skaidro zinātnieka prātu Reihs žigli apkopoja visus «par» un «pret» mūsu agrāka­jās diskusijās un pieļāva iespēju, ka Dargam trūkst zinātnieka objektivitātes. Tad Reihs turpināja:

— Apdomā vispārzināmos skaitļus un faktus par mūsu pašu civilizāciju. Cik daudz tie mums īstenībā pastāsta? Piemēram, pašnāvību skaits. Tūkstoš deviņi simti sešdes­mitajā gadā Anglijā simt desmit cilvēķu no miljona izdarīja pašnāvību — divreiz vairāk nekā pirms simt gadiem. Līdz tūkstoš deviņi simti septiņdesmitajam ga­dam šis skaits bija vēlreiz dubultojies, un tūkstoš deviņi simti astoņdesmitajā gadā tas bija pieaudzis seškārt. . .

Reiham bija pārsteidzošs prāts: šķita, ka viņš uzkrājis visus mūsu gadsimta svarīgākos statistikas datus. Man nekad nav patikuši skaitļi. Taču, klausoties Reihā, ar mani kaut kas notika. Es sajutu aukstu pieskārienu, it kā pēkšņi būtu uztvēris kāda bīstama radījuma skatienu. Pēc brītiņa tas pārgāja, bet es jutu, ka drebu. Reihs apvaicājās:

— Auksti?

Es papurināju galvu. Un, kad viņš uz brīdi apklusa un palūkojās pa logu uz apgaismoto ielu, es dzirdēju sevi sakām:

— Pat tad, kad viss ir pateikts, mēs par cilvēka dzīvi nezinām gandrīz neko.

Viņš jautri atteica:

— Mēs zinām pietiekoši, lai tiktu ar to galā, un neko vairāk ari nevajag.

Taču es nevarēju aizmirst aukstuma sajūtu. Es turpi­nāju:

— Galu galā — civilizācija ir sava veida sapnis. Ja nu cilvēks pēkšņi pamostas no šī sapņa? Vai ar to nepietiktu, lai viņš izdarītu pašnāvību?

Es domāju par Karelu Veismani, un viņš to zināja. Reihs iebilda:

— Bet kā ar viņa briesmoņu māniju?

Man bija jāpiekrīt, ka tas nesaskan ar manu teoriju. Taču es nevarēju atbrīvoties no nomāktības, kas bija mani pārņēmusi. Vēl vairāk — es biju pavisam nobijies. Es apjautu, ka esmu redzējis kaut ko tādu, ko nevaru aizmirst, un ka man pie tā būs jāatgriežas. Un es nopratu, ka viegli varu ieslīgt depresijā. Es biju izdzēris puspudeli konjaka, tomēr it nemaz nebiju apreibis. Es neskaidri apjautu, ka ķermenī manu nelielu skurbumu, tomēr nespēju to attiecināt uz sevi. Man prātā ienāca briesmīga doma. Proti, pašnāvību skaits aug tādēļ, ka tūkstošiem cilvēcisku būtņu «mostas» līdzīgi man, ierauga, cik dzīve ir bezjēdzīga, un vienkārši atsakās to turpināt. Vēstures sapnis tuvojas beigām. Cilvēce jau sāk mosties, kādudien tā pamodīsies pa īstam — un tad notiks masu pašnāvības.

Sīs domas bija tik briesmīgas, ka es izjutu kārdinā­jumu doties atpakaļ uz savu istabu un pacīnīties ar tām. Tomēr es piespiedu sevi un pret paša gribu izpaudu tās Reiham. Diez vai viņš mani saprata pilnīgi, tomēr viņš redzēja, ka esmu pārlieku satraukts, un ar uzticību modinošu izpratni pasacīja īstos vārdus, kas nomierināja manus prātus. Viņš ieminējās par sagadīšanās dīvaino lomu arheoloģijā; tādas sagadīšanās ir pārāk fantastis­kas, lai tās aprakstītu romānos. Viņš stāstīja par to, kā Džordžs Smits* aizceļojis no Londonas absurdā cerībā uzmeklēt māla plāksnītes — nobeigumu poēmai par Gilgamešu — un kā viņš īstenībā tās arī atradis. Reihs stāstīja par tikpat «neiespējamo» Slīmaņa Trojas atklā­šanu*, par to, kā Leijards atrada Nimrudu*,— it kā neredzams likteņa pavediens viņus vedis uz atklājumiem. Man bija jāatzīst, ka arheoloģija vairāk nekā jebkura cita zinātne liek ticēt brīnumiem.

Viņš raiti un neatlaidīgi runāja tālāk:

— Bet, ja tu vari tam piekrist, tad tev katrā ziņā jāsaprot, ka esi kļūdījies, uzskatīdams, ka civilizācija ir sapnis vai murgs. Sapnis šķiet loģisks, kamēr tas turpi­nās, bet, kad pamostamies, mēs redzam, ka tam nebija loģikas. Tu vedini uz domām, ka mūsu ilūzijas uzspiež dzīvei līdzīgu loģiku. Bet stāsti par Leijardu, Slīmani, Smitu, Sampolionu*, Rolinsonu*, Bosertu* pilnīgi no­liedz tavu apgalvojumu. Tas viss ir īstenība. Tie ir īsti dzīves stāsti, kuros notikusi nedzirdēta sagadīšanās, kādu neviens romānists neņemtos attēlot. . .

Viņam bija taisnība, un man bija vien viņam jāpiekrīt. Un, kad es iedomājos par dīvaino likteni, kas aizvedis Slīmani pie Trojas, Leijardu pie Nimrudas, es atminējos līdzīgus piemērus no paša dzīves — piemēram, .manu pirmo lielāko «atradumu»— tekstus paralēli feniķiešu, protohatu* un nēsiešu* valodās Kadešā*. Es joprojām atceros to nepārvaramo likteņa pieskārienu, kas atgādi­nāja, ka «Ir augstāks spēks, kas veido mūsu mērķus»*, vai vismaz kāds noslēpumains iespējamības likums — šī sajūta mani pārņēma, kad es notīrīju zemi no māla plāksnītēm. Jo vismaz pusstundu iepriekš, iekams uzgāju šos tekstus, es zināju, ka todien izdarīšu ievērojamu atklājumu; kad iedūru lāpstu nejauši izraudzītā vietā, es nebaidījos, ka tā būs veltīga laika šķiešana.