KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

Tas manī izraisīja vēl citus pārdzīvojumus. Es sev teicu: «Bet tu esi daudz vairāk nekā akmens vai muša. Tu neesi tikai objekts. Vai nu tā ir ilūzija, vai nav, tomēr tavs prāts ietver visu laikmetu zināšanas. Tevī, kad tu šeit stāvi, ir vairāk zināšanu nekā visā Britu muzejā ar visiem tā plauktiem tūkstoš jūdžu garumā.»

Sī atskārta mani pārsteidza. Tā lika man aizmirst apkārtni un ieskatīties sevī. Un radās jautājums. Ja kosmoss ir bezgalīgs, tad kā ir ar kosmosu cilvēkā? Bleiks* ir teicis, ka mūžība paveras no atoma centra. Agrākās bailes izgaisa. Nu es redzēju, ka biju kļūdījies, domādams, ka esmu objekts nedzīvā ainavā. Es uzskatīju, ka cilvēka iespējas ir ierobežotas, jo viņa prātam ir robežas, tāpat kā čemodānā var ielikt zināmu daudzumu mantu. Bet prāta darbības loks ir jauna dimensija. Ķerme­nis ir tikai robeža starp divām bezgalībām. Telpa plešas līdz bezgalībai, bet prāts ietiecas bezgalībā.

Tas bija varens atklāsmes un izpratnes brīdis. Bet, kad es tur stāvēju, pilnīgi aizmirsis apkārtējo pasauli, sa­sprindzinādams visus spēkus, lai ielūkotos sevī, notika kaut kaš tāds, kas man iedvesa šausmas. To aprakstīt ir gandrīz neiespējami. Likās, ka es uztveru kāda sveša radījuma kustību. Tas bija dīvains satricinājums, sajūta, kāda pārņemtu, ja jūs atslābinājies gulētu siltā vannā un piepeši manītu kaut ko glumu lokāmies pie kājas.

Pēc brīža apskaidrība bija pārgājusi. Un, noskatīda­mies uz kalnu smailēm un uz Mēnesi, kas peldēja virs tām, es priecīgi trīsēju, it kā tikko būtu atgriezies mājās no Visuma otra gala. Es biju kā noreibis un ļoti noguris. Nebija pagājušas ne piecas minūtes. Es pagriezos un gāju atpakaļ uz savu telti, un vēlreiz mēģināju ielūkoties sevī. Kādu brīdi man tas izdevās.

Šoreiz es nekā neizjutu.

Bet, kad biju ielīdis guļammaisā, es atklāju, ka man vairs nenāk miegs. Es labprāt būtu parunājis ar Reihu vai kādu citu. Man vajadzēja izteikt to, ko pēkšņi biju sapratis. Cilvēks uzskata, ka viņa iekšējā pasaule pieder tikai viņam. «Kaps ir jauka un slepena vieta,»* teicis Mārvels, un mums šķiet, ka to pašu varētu sacīt par prātu. Reālajā pasaulē mūsu brīvība ir ierobežota, iztēlē mēs varam darīt visu, kas mums tīk; vēl vairāk — mēs varam izaicināt pasauli, lai tā pamēģina ielauzties noslē­pumā; prāts ir visslepenākā vieta Visumā — dažreiz varbūt pārāk slepena. «Ikviens domā par atslēgu, ikviens" savā cietumā.»* Un galvenās grūtības trako ārstēšanā sagādā ielaušanās šajā cietumā.

Tomēr es nevarēju aizmirst sajūtu, ka manā apziņā ir kaut kas svešs. Tagad, vēlreiz to pārdomājot, tas vairs nelikās tik biedējoši. Galu galā, ja jūs ieejat savā istabā, domādams, ka tā būs tukša, un tur kādu ieraugāt, jūsu pirmā reakcija ir bailes: ja tas ir kramplauzis? Bet tās drīz pāriet. Pat tad, ja tas ir kramplauzis, jūs samierinā­ties ar viņu kā ar realitāti — un sākotnējais acumirklī­gais izbīlis pazūd. Satrauca sajūta, ka manā galvā, ja tā varētu sacīt, ir kaut kas — vai kāds.

Tiklīdz prāts atbrīvojās no izbīļa un ieinteresējās par šo problēmu, man uznāca miegs. Viena no pēdējām domām, pirms aizmigu, bija — vai tikai tas viss nebija turku kafijas un cigāra izraisīta halucinācija.

Kad nākamajā rītā pulksten septiņos pamodos, es sapratu, ka tā nebija vis. Pārdzīvotās sajūtas dīvaini skaidri turējās atmiņā. Un tomēr jāatzīst,, ka tās modi­nāja manī drīzāk satraukumu nekā bailes. Tas būtu diezgan viegli saprotams. Apkārtējā pasaule ik dienas saista mūsu uzmanību un kavē mūs gremdēties sevī. Būdams romantiķis, es to vienmēr esmu uzņēmis ar netīksmi: man patīk gremdēties sevī. Dzīves rūpes un raizes apgrūtina šo nodarbību. Nu es biju nobažījies par kaut ko sevī pašā, un tas atgādināja, ka mana iekšējā pasaule ir tikpat reāla un svarīga kā pasaule ap mani.

Brokastojot es sajutu kārdinājumu par to visu parunāt ar Reihu. Kaut kas mani atturēja — laikam bailes, ka viņš nesapratīs. Reihs piezīmēja, ka es izskatoties izklai­dīgs, un es atteicu, ka esmu darījis aplam, smēķēdams Dargas cigāru.

Tajā rītā es vadīju elektroniskās zondes pārvietošanu. Reihs devās atpakaļ uz savu telti, lai mēģinātu izgudrot kādu vieglāku zondes pārvietošanas paņēmienu — piemē­ram, uz gaisa spilvena, līdzīgi kā transporta līdzekļiem uz gaisa spilvena. Strādnieki pārbīdīja zondi līdz nogāzes vidum, lejpus apakšējiem vārtiem. Kad tas bija izdarīts, es ieņēmu savu vietu, noregulēju ekrānu un iedarbināju starteri.

Gandrīz uzreiz es sapratu, ka esmu kaut kam uzdūries. Baltā svītra, kas skrēja pa ekrānu no augšas uz leju, ekrāna vidū skaidri rādīja apaļu izliekumu. Kad izslēdzu dzinēju, pastiprinādams atbildes signālu, svītra tūlīt izplūda paralēlās horizontālās līnijās. Es aizsūtīju priekš­strādnieku pēc Reiha" un piesardzīgi turpināju virzīt sviru, zondējot visos virzienos ap regulāro objektu. Ek­rāns rādīja, ka pa labi un pa kreisi no minētā objekta atrodas vēl tādi paši.

Sī, protams, bija pirmā reize, kad es kaut ko atklāju ar zondi, tāpēc man nebija ne jausmas par uzietā objekta lielumu vai atrašanās dziļumu. Taču, kad pēc brīža atskrēja Reihs, viņš pameta acis uz skalu, tad uz slēdžiem un noteica:

— Kungs Jēzu, tas krāms ir sagājis dēlī!

— Kādā ziņā?

— Tu laikam esi aizbīdījis sviru par tālu — un kaut kas ir atvienojies. Ja ticētu tam, kas šeit redzams, tad objekts, kuru tu esi uztaustījis, atrodas divas jūdzes dziļi zemē un ir septiņdesmit pēdu augsts!

Es noskumis norāpos no sēdekļa. Tas ir tiesa, ka es neprotu apieties ar dažādām ierīcēm. Kad es iesēžos jaunā automašīnā, tā salūst pēc dažām stundām; mehā­nismiem, kas nekad nav sagādājuši ne mazākās nepatikša­nas, izdeg drošinātāji, tiklīdz es tiem tuvojos. Sajā gadījumā es neapzinājos, ka būtu ko aplam izdarījis, bet tik un tā jutos vainīgs.

Reihs noskrūvēja plāksni un ielūkojās zondes iekšpusē. Viņš sacīja, ka nekādu acīm redzamu bojājumu neesot un ka pēc lenča vajadzēšot pārbaudīt visas shēmas. Kad es atvainojos, viņš uzsita man uz pleca:

— Tas nekas. Mēs tomēr esam kaut ko atraduši. Tagad tikai jāatklāj, cik dziļi tas guļ.

Mēs ieturējām kārtīgu aukstu lenču. Tad Reihs aizme­tās pie sava aparāta. Es paņēmu piepūšamo matraci, aizgāju un apgūlos Lauvu vārtu ēnā, lai atgūtu neizgu­lēto miegu. Un cieši un mierīgi nogulēju divas stundas.

Kad atvēru acis, ieraudzīju Reihu stāvam man blakus un raugāmies pāri upei. Es palūkojos pulkstenī un steig­šus pietrausos sēdus.

— Kāpēc tu mani nepamodināji?

Viņš apsēdās zemē man līdzās. Man dūrās acīs viņa nomāktība.

— Kas ir? Vai nevari sadzīt pēdas bojājumam?

Reihs domīgi pavērās manī.

— Nekādas vainas nav.

Es nesapratu.

— Tu gribi teikt, ka aparāts ir salabots?

— Nē. Nekādas kļūdas vispār nebija.

— Tas ir jauki. Kas tādā gadījumā notika?

— Tieši tas mani uztrauc. Nekas nesagāja dēlī.

— Nē? Vai tagad tu zini, kādā dziļumā tas priekšmets atrodas?

— Jā. Tādā dziļumā, kādu rādīja mērītājs. Divas jūdzes.

Es apvaldīju satraukumu — bija notikušas arī lielākas dīvainības.

— Divas jūdzes,— es atkārtoju.— Bet tas ir krietni zemāk par šī uzkalna pamatni. Es gribēju teikt. . . tādā dziļumā mums vajadzētu uzdurties arhaja iežiem*.

— Grūti pateikt. Taču droši vien tev taisnība.